Latvijas neatkarības idejas

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Jāņa Čakstes grāmata „Latvieši un viņu Latvija: kāda latvieša balss” (Stokholma, 1917).

Latvijas neatkarības idejas veidojās dažādu politisko partiju, kustību un politiķu darbības rezultātā. Ne visas šīs idejas sakrita, un Latvijas valsts pasludināšanai 1918. gada 18. novembrī sekoja Maskavā izsludinātais Latvijas Padomju valdības 1918. gada 17. decembra manifests, ar kuru tā izziņoja Latvijas Pagaidu valdības gāšanu un varas pārņemšanu. Prasības pēc neatkarības veidojās pēc tam, kad bija iziets Latvijas autonomijas ideju posms.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Februāra revolūcijas 1917. gada 1. maija demonstrāciju laikā Rīgā pie dažām ēkām bija izkārti sarkanbaltsarkanie nacionālie karogi. 24. maijā laikraksts "Dzimtenes Vēstnesis" rakstīja, ka latviešiem nekavējoties jādibina Tautas padome, kas pārstāvētu viņu intereses, un kurai būtu jāvēršas pie Antantes valstīm ar lūgumu nepieļaut latviešu zemju sadalīšanu starp Vāciju un Krieviju. Par piemēru tika minēta Ukrainas Centrālā Rada. Kārlis Skalbe 1917. gada vasarā rakstīja:

"Lai skalda latviešus kā grib, mēs gribam redzēt viņus kā vienotu tautu. Tauta ir valsts. No šķiru skabargām mums jātop par apvienotu tautu, par valsti.(...) Jo latvietis, lai tas būtu saimnieks vai strādnieks, būs kungs par savu dzīvi un varēs to iekārtot sev pēc prāta tikai brīvajā Latvijā. Mēs gribam kalpot domām, kas var vienot tautu uz kopīgu cīņu par Latvijas atsvabināšanu. Mēs esam par Latvijas revolūciju līdz galam! Lai dzīvo latvju valsts!"[1]

Tomēr vēl 1917. gada lielāko daļu visu daudzo politisko organizāciju, kareivju padomju un partiju mērķi varēja raksturot sauklis "Brīva Latvija, brīvā Krievijā". Aizvien konkrētāk iezīmējās plašas patstāvības prasības - visu latviešu zemju apvienošana, savs parlaments, kas kontrolētu gandrīz visus iekšpolitikas jautājumus, arī armija, ko komandētu latviešu virsnieki.

Situāciju pārmainīja Krievijas Pagaidu valdības militārais un politiskais vājums un Vācijas karaspēka ieiešana Rīgā 1917. gada septembrī. Rīgai krītot vācu rokās 1917. gada 3. septembrī, pilsētā palika virkne politiķu no dažādām partijām. Tas viņiem deva iespēju darboties vācu okupētajā pilsētā, kā arī Zemgalē un Kurzemē. Jau septembra vidu izveidojās Demokrātiskais bloks, kas arī aizstāvēja vai nu autonomas, vai neatkarīgas un neitrālas Latvijas izveidošanas nepieciešamību. 1917. gada septembra beigās vai oktobra sākumā Demokrātiskais bloks nosūtīja Vācijas valdībai memorandu, kurā paziņoja, ka:

"Republikāniska, neitralizēta, nedalīta Latvija, kurai ir brīva noteikšana par savu valsts satversmi, savu teritoriju un savu neitrālu jūras piekrasti un ostām, ir nenoraidāma prasība, [..]" 

Šo Latvijas neatkarības rezolūciju Vācu Neatkarīgās Sociālistu Partijas (USPD) vadītājs G. Lēdebūrs (Georg Ledebour) nolasīja Vācijas Reihstāga 1917. gada 1. decembrī un to iespieda laikrakstā Leipziger Volkszeitung 30. decembrī.[2]

Vāciešu neokupētajā Vidzemē un Latgalē, bet īpaši latviešu strēlnieki vidū, aizvien lielāku ietekmi ieguva lielinieki. 1917. gada oktobrī un novembrī viņu publikācijas nosodīja Latvijas neatkarība idejas aizstāvjus kā revolūcijas nodevējus. Pret kreisajiem ekstrēmistiem iestājās Latvju kareivju nacionālā savienība (LKNS), kurai gan lielākā ietekme bija virsniekos nevis kareivjos. LKNS aizstāvēja prasības pēc neatkarības, Latvijas Satversmes sapulces sasaukšanu un atbalstīja Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes darbu.

Ja 1917. gada pirmajā pusē šķita, ka Nacionālo padomi varētu izveidot, apvienojot Kurzemes, Vidzemes un Latgales Pagaidu zemes padomes, tad neatkarībai naidīgo lielinieku nostiprināšanās lika meklēt citas iespējas. 1917. gada 1. oktobrī pēc vecā un 13. oktobrī pēc jaunā stilā Petrogradā sanāca latviešu politiķi, lai lemtu par Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes izveidošanu. Tika izveidots Organizācijas birojs, kam uzticēja dibināšanas sapulces sarīkošanu. Sākotnēji LPNP bija paredzēts dibināt Valmierā, 11. novembrī, bet Oktobra revolūcijas dēļ to pārcēla uz 16./29. novembri Valkā. Pret LPNP dibināšanu asi iebilda Vidzemes Pagaidu Zemes padome. 1917. gada novembrī Vidzemes Pagaidu Zemes padomes Autonomijas nodaļa apsprieda un atbalstīja Latvijas Satversmes sapulces sasaukšanas nepieciešamību pēc iespējas ātrākā laikā. Tikmēr LPNP 2. decembrī (17. novembrī pēc VS) pieņēma deklarācijas par Latgales pievienošanos Latvijai un Latvijas autonomijas pasludināšanu:

„Ievērojot latvju tautas sensenās tieksmes pēc politiskās brīvības un autonomās Latvijas, kas jo spilgti parādījās 1905. gadā atsvabināšanās cīņās, un, nostājoties uz tautu pašnoteikšanās tiesību principu pamata, Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome uz visstingrāko protestē pret jebkuru Latvijas sadalīšanu un it īpaši pret Kurzemes vai ari visas Latvijas pievienošanu vai kaut kādu saistīšanu pie Vācijas, un līdz ar to pasludina, ka Latvija, kurā ieiet Vidzeme, Kurzeme un Latgale, ir autonoma valstsvienība, kuras stāvokli, attiecībās uz ārieni un iekšējo iekārtu noteiks viņas Satversmes sapulce un tautas plebiscīts.”

Šādi pirmo reizi lielākā latviešu politiskās pārstāvniecības organizācija apstiprināja teritorijas, kas veido Latviju un uzsāka kursu uz Satversmes sapulces sasaukšanu. Daži vēsturnieki uzskata, ka 2. decembra deklarācija par autonomiju uzskatāma par neatkarības deklarēšanu, kamēr paši LPNP dalībnieki ar savu darbību skaidri norādīja, ka par to lemt varēs tikai Satversmes sapulce.[3]

Vācu neokupētā Ziemeļvidzeme kļuva par latviešu politisko centru. Mēnesi vēlāk, 1917. gada 29.-31. decembrī Valmierā notika Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomju II kongress, kas lielinieku ietekmē pasludināja padomju varu latviešu zemēs, bet tā izpildvara Iskolats pasludināja LPNP par aizliegtu. Tomēr LPNP guva plašu politisko un finansiālo atbalstu latviešu bēgļu organizācijās visā bijušās Krievijas impērijas teritorijā.

Savā otrajā sēdē 1918. gada 30. (17. pēc VS) janvārī LPNP pieņēma jaunu paziņojumu par to, ka Latvijai jābūt demokrātiskai republikai, Latvijas zemju nedalāmību un tautas pašnoteikšanās tiesību ievērošanas nepieciešamību:

"Dibinādamās uz visas pasaules demokrātijas pasludinātām tautu pašnoteikšanās tiesībām, Latviešu Pagaidu Nacionālā padome:

  1. atzīst, ka Latvijai jābūt neatkarīgai, demokrātiskai republikai, kura apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali,
  2. protestē pret jebkuru Latvijas sadalīšanas mēģinājumu, sevišķi pasvītrojot, ka latvju tautas pirmā un neatlaidīgā prasība ir Latvijas teritoriālā un et­nogrāfiskā nedalāmība,
  3. protestē pret katru miera noslēgšanas mēģinājumu, kurš mēģina pārkāpt tautu pašnoteikšanās, un pēdīgi
  4. nosoda tautas gribas viltošanu zem okupācijas un kara apstākļu spiediena."

Šo paziņojumu daļa vēsturnieku arī uzskata par neatkarības pasludināšanu. Arī starptautiski LPNP darbojās kā pilntiesīga Latvijas pārstāve. 8. aprīlī tā vērsās pie Vācijas kanclera, pieprasot pārvaldes tiesības okupētajās Latvijas zemēs. 1918. gada 23. oktobrī LPNP saņēma de facto atzīšanu no Lielbritānijas ārlietu ministra Balfūra, ko tas atkārtoti apliecināja ar 11. novembra Balfūra notu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas vēsture, 1914-1940
  2. Verhandlungen des Reichstags, XIII Legislatur, II Session, 128. Sitzung, Berlin 1917, 3976. lpp.
  3. Latvijas vēsture, 1914-1940

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]