Latvijas neatkarības idejas

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Latvijas neatkarības idejas veidojās dažādu politisko partiju, kustību un politiķu darbības rezultātā. Ne visas šīs idejas sakrita, un 18. novembrī pasludinātā valsts bija tikai viena no iespējamajām valstiskuma formām, kā pierādīja mēnesi vēlāk pasludinātā Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika. Prasības pēc neatkarības veidojās pēc tam, kad bija iziets Latvijas autonomijas ideju posms.

1917. gada 1. maija demonstrāciju laikā Rīgā pie dažām ēkām jau publiski plīvojis sarkanbaltsarkans karogs. 24. maijā laikraksts "Dzimtenes Vēstnesis" raksta, ka latviešiem nekavējoties jādibina Tautas padome, kas pārstāvētu viņu intereses, un kurai būtu jāvēršas pie Antantes valstīm ar lūgumu nepieļaut latviešu zemju sadalīšanu. Par piemēru tika minēta Ukrainas Centrālā Rada.

Tomēr vēl 1917. gada lielāko daļu visu daudzo politisko organizāciju, kareivju padomju un partiju mērķi varēja raksturot sauklis "Brīva Latvija, brīvā Krievijā". Aizvien konkrētāk iezīmējās plašas patstāvības prasības - visu latviešu zemju apvienošana, savs parlaments, kas kontrolētu gandrīz visus iekšpolitikas jautājumus, arī armija, ko komandētu latviešu virsnieki. Situāciju izmainīja Krievijas Pagaidu valdības militārais un politiskais vājums, un Rīgas krišana Vācijas rokās. Kļuva skaidrs, ka Krievija latviešiem palīdzēt var maz, un risinājums jāmeklē pašiem.

Kārlis Skalbe 1917. gada vasarā rakstīja: "Lai skalda latviešus kā grib, mēs gribam redzēt viņus kā vienotu tautu. Tauta ir valsts. No šķiru skabargām mums jātop par apvienotu tautu, par valsti.(...) Jo latvietis, lai tas būtu saimnieks vai strādnieks, būs kungs par savu dzīvi un varēs to iekārtot sev pēc prāta tikai brīvajā Latvijā. Mēs gribam kalpot domām, kas var vienot tautu uz kopīgu cīņu par Latvijas atsvabināšanu. Mēs esam par Latvijas revolūciju līdz galam! Lai dzīvo latvju valsts!"[1]

Latvijas neatkarības ideju aizstāvēja latviešu bēgļu laikraksti Maskavā un Petrogradā. Par to raksta Jānis Siliņš, Ernests Blanks, Jānis Lapiņš, Miķelis Valters, Linards Laicēns. Vāciešu neokupētajā Vidzemē un Latgalē, bet īpaši latviešu strēlnieki vidū, aizvien lielāku ietekmi ieguva boļševiki. 1917. gada oktobrī un novembrī viņu publikācijas nosodīja Latvijas neatkarība idejas aizstāvjus kā revolūcijas nodevējus. Pret kreisajiem ekstrēmistiem iestājās Latvju kareivju nacionālā savienība (LKNS), kurai gan lielākā ietekme bija virsniekos nevis kareivjos. LKNS aizstāvēja prasības pēc neatkarības, Latvijas Satversmes sapulces sasaukšanu un atbalstīja Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes darbu.

Rīgai krītot vācu rokās 1917. gada 3. septembrī, pilsētā palika virkne politiķu no dažādām partijām. Tas viņiem deva iespēju darboties vācu okupētajā pilsētā, kā arī Zemgalē un Kurzemē. Jau septembra vidu izveidojās Demokrātiskais bloks, kas arī aizstāvēja vai nu autonomas, vai neatkarīgas un neitrālas Latvijas izveidošanas nepieciešamību.

Ja 1917. gada pirmajā pusē šķita, ka Nacionālo padomi varētu izveidot, apvienojot visas trīs Pagaidu Zemes padomes, tad neatkarībai naidīgo boļševiku nostiprināšanās lika meklēt citas iespējas. 1917. gada 1. oktobrī pēc vecā un 13. oktobrī pēc jaunā stilā Petrogradā sanāca latviešu politiķi, lai lemtu par Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes izveidošanu. Tika izveidots Organizācijas birojs, kam uzticēja dibināšanas sapulces sarīkošanu. Sākotnēji LPNP bija paredzēts dibināt Valmierā, 11. novembrī, bet Oktobra revolūcijas dēļ to pārcēla uz 16./29. novembri Valkā. Pret LPNP dibināšanu asi iebilda Vidzemes Pagaidu Zemes padome, kuru jau boja pametusi daļa buržuāzisko deputātu. 1917. gada novembrī Vidzemes Pagaidu Zemes padomes Autonomijas nodaļa apsprieda un atbalstīja Latvijas Satversmes sapulces sasaukšanas nepieciešamību pēc iespējas ātrākā laikā. Tikmēr LPNP 17.novembrī/2. decembrī pieņēma deklarācijas par Latgales pievienošanos Latvijai un Latvijas autonomijas pasludināšanu. Šādi pirmo reizi lielākā latviešu politiskās pārstāvniecības organizācija apstiprināja teritorijas, kas veido Latviju un uzsāka kursu uz Satversmes sapulces sasaukšanu. Daži vēsturnieki uzskata, ka 2. decembra deklarācija par autonomiju uzskatāma par neatkarības deklarēšanu, kamēr paši LPNP dalībnieki ar savu darbību skaidri norādīja, ka par to lemt varēs tikai Satversmes sapulce.[2]

Vācu neokupētā Ziemeļvidzeme kļuva par latviešu politisko centru. Mēnesi vēlāk, 29.-31. decembrī Valmierā notika boļševiku dominētais Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomju II kongress, kas pasludināja padomju varu latviešu zemēs, bet tā izpildvara Iskolats pasludināja LPNP par aizliegtu. Lai arī Latvija bija zaudēta vāciešiem un boļševikiem, LPNP guva plašu politisko un finansiālo atbalstu latviešu bēgļu organizācijās visā bijušās Krievijas impērijas teritorijā. Savā otrajā sēdē 17./30. janvārī LPNP pieņēma jaunu paziņojumu par to, ka Latvijai jābūt demokrātiskai republikai, Latvijas zemju nedalāmību un tautas pašnoteikšanās tiesību ievērošanas nepieciešamību. Šo paziņojumu daļa vēsturnieku arī uzskata par neatkarības pasludināšanu. Arī starptautiski LPNP darbojās kā pilntiesīga Latvijas pārstāve. 8. aprīlī tā vērsās pie Vācijas kanclera, pieprasot pārvaldes tiesības okupētajās Latvijas zemēs. 1918. gada 23. oktobrī LPNP saņēma de facto atzīšanu no Lielbritānijas ārlietu ministra Balfūra, ko tas atkārtoti apliecināja ar 11. novembra Balfūra notu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]