Latvijas Padomju valdības 1918. gada 17. decembra manifests

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Latvijas Padomju valdības manifests 1918. gada 17. decembrī bija Latvijas strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku Padomju valdības paziņojums, ar kuru tā pasludināja, ka valsts vara Latvijā ir Padomju valdības rokās, izsludināja par atceltām un gāztām "visas pagaidu valdības, zemes un tautas padomes un viņu ministrijas", atcēla visus likumus, rīkojumus un iestādījumus, ko radījusi "feodālā vācu muižniecība, krieviskā patvaldība, vācu imperiālisms un Krievijas buržuāzija", pasludināja, ka visu veco varas iestāžu vietā stājas proletariāta diktatūra - bruņoto strādnieku padomju vara, kuras diktatūras vārdā pasludināja Latvijā Padomju valdības brīvību un proletāriskās revolūcijas likumu.[1]

1918. gada 22. decembrī Padomju Krievija pirmo reizi oficiāli atzina Latvijas Padomju Republikas valdības suverenitāti.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Vācijas kapitulācijas Pirmajā Pasaules karā 1918. gada 9. novembrī un Brestļitovskas miera līguma anulēšanas Viskrievijas Centrālā izpildu komiteja 1918. gada 13. novembrī pieņēma lēmumu par padomju varas atjaunošanu Latvijā. Savukārt 1918. gada 18. novembrī Latvijas Tautas padome svinīgā sēdē paziņoja, ka suverēnā valsts vara Latvijā ir pārgājusi Tautas Padomes rokās. Turpretī Latvijas Sociāldemokrātijas (LSD) XVII konferencē Maskavā 1918. gada 18.–19. novembrī pieņēma rezolūciju, kurā cita starpā bija rakstīts: "Latvijas savienotā komūna jeb Latvijas komūna ir Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas sastāvdaļa." Lai steidzami apspriestu tālāko rīcību, 1918. gada 23. novembrī Maskavā notika LSD Centrālkomitejas Krievijas biroja ārkārtas sēde par revolucionārās Latvijas Pagaidu valdības dibināšanu. Sēdē piedalījās VK(b)P Centrālkomitejas loceklis un KPFSR Tautību lietu tautas komisārs Staļins, kas ierosināja, ka tomēr jānodibina revolucionārā pagaidu valdība no pazīstamākiem LSD darbiniekiem un jāizsludina vienā no pierobežas punktiem – piemēram, Torošinā[2] vai arī Rīgā, bet jānoskaidro, vai Rīga nostāsies revolūcijas pusē. Jaunā pagaidu valdība izsludina savu varu no strēlniekiem ieņemtos apgabalos, kurus Krievija sūta uzbrukumā uz Latviju. Ieņemtos apgabalos nāk spēkā visi tie dekrēti, kuri jau bij dzīvē izvesti Padomju varas laikā Latvijā. LSD Centrālkomitejas Krievijas birojs atbalstīja Staļina priekšlikumu un sastādīja Latvijas Pagaidu valdības sarakstu.[3][4]

Savukārt 1918. gada 26. novembrī Vācijas ģenerālpilnvarotais Baltijas zemēs Augusts Vinnigs Vācijas valdības uzdevumā parakstīja Latvijas Pagaidu valdības atzīšanas notu, kas no starptautisko tiesību viedokļa nozīmēja Vācijas oficiālu atteikšanos no Brestļitovskas miera līgumā iegūtajām tiesībām uz Latvijas teritoriju un centieniem veidot Baltijas hercogisti savā pakļautībā. Tās Reģentu padome 1918. gada 28. novembrī nolika savas pilnvaras.

Jau 1918. gada novembra beigās sākās Sarkanās armijas iebrukums Latvijā, kuras sastāvā no decembra vidus tika iekļautas arī latviešu strēlnieku vienības. Faktiski bez pretestības Sarkanā armija ieņēma Latgali un lielu daļu Vidzemes. Tikai 7. decembrī Latvijas Pagaidu valdība izveidoja "Baltijas zemessardzi" (vāciski - "Baltijas landesvērs"), kuras sastāvā bija gan latviešu, gan arī vācbaltiešu un Baltijas krievu militārās vienības. 1918. gada 4. decembrī Maskavā tika izsludināta revolucionārā Latvijas Pagaidu valdība ar Pēteri Stučku priekšgalā. 7. decembrī LSD CK Krievijas birojs ārkārtējā sēdē apstiprināja Latvijas Padomju valdības manifestu. Stučka ierosināja, ka manifestā ietverams paziņojums, ja Latvijā nāks iekšā angļu un franču karaspēks, tad Padomju Latvijas valdība sauks palīgā Padomju Krievijas karaspēku.[5]

Manifesta saturs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918. gada 17. decembrī Latvijas strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku Padomju valdība Maskavā izdeva manifestu par Latvijas padomju republikas nodibināšanu, kurā pasludināja, ka:

  1. Visas Latvijas pilsoniskās valdības top atceltas, un visa vara kā centrā, tā uz vietām pāriet uz strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku padomēm uz padomju II (Valmieras) kongresa lēmuma pamatiem.
  2. Bruņotā darba tauta gāž visas agrākās valdības iestādes un uz vietas iznīcina ikkuru šo iestāžu locekli vai aizstāvi, kas labprātīgi nepadodas un neatteicas no savām lomām.
  3. Privātīpašuma tiesības uz zemi un muižu inventāru top atceltas, un pirmā kārtā muižnieku, kroņa un baznīcu zemes un to inventāri bez atlīdzības tūliņ pāriet padomju pārziņā.
  4. Privātīpašuma tiesības uz visiem pārējiem ražojamiem līdzekļiem, kā arī tirdzniecības uzņēmumiem, satiksmes līdzekļiem, bankām u.t.t. soli pa solim iznīcināmas, tās šinī nolūkā tūdaļ padodot stingrai strādnieku kontrolei.
  5. Aizliegts top jebkādā veidā atsavināt savas īpašuma vai citādas tiesības uz pilsētu namiem.
  6. Tūliņ ievedama strādniekiem 8 stundu darbadiena bez virsstundām un spēkā nāk visi Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas dekrēti par strādnieku šķiras nodrošināšanu.
  7. Jācīnās uz stingrāko pret spekulāciju, ņemot padomju iestāžu pārziņā un izdalīšanā visas esošās pārtikas vielas un nekavējoši organizējot trūkstošo vielu piegādāšanu.
  8. Jāstājas tūliņ pie izpostīto un evakuēto saimniecisko uzņēmumu atjaunošanas un pie komunistiskai Latvijai nepieciešamu darbu organizēšanas.[6]

Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau 1918. gada 22.decembrī Ļeņins parakstīja dekrētu, ka tiek atzīta Latvijas Padomju Republikas neatkarība. Tajā tika teikts, ka:

  1. Krievijas Padomju Valdība atzīst Latvijas Padomju Republikas neatkarību. Par Latvijas augstāko varu Krievijas Padomju Valdība atzīst Latvijas Padomju varu, līdz Padomju Kongresam — Latvijas Strādnieku, Bezzemnieku un Strēlnieku Valdību biedra Stučkas vadībā.
  2. Krievijas Padomju Valdība uzliek par pienākumu visām Krievijas Padomju Republikas militārās un civilās varas iestādēm, kas nonāk sakaros ar Latviju, sniegt Latvijas Padomju Valdībai un tās karaspēkam visādu atbalstu cīņai par Latvijas atbrīvošanu no buržuāzijas jūga.
  3. Pārtikas Tautas Komisariātam un Tautsaimniecības Augstākajai Padomei tiek uzdots noslēgt līgumus ar Latvijas Padomju Republikas atbilstošajiem orgāniem par preču apmaiņu starp abām Republikām.[7]

Sākotnēji Stučkas valdību atbalstīja plaši iedzīvotāju slāņi un tās karaspēks jau 1919. gada 3. janvārī iegāja Rīgā. Latvijas Pagaidu valdība atstāja Rīgu, devās uz Jelgavu, tad uz Liepāju, kur tā savu darbu turpināja un noslēdza starptautiskus līgumus ar Igauniju, Lietuvu un Angliju. Pagaidu valdība izdeva rīkojumu par zemes piešķiršanu bezzemniekiem, tāpēc to sāka atbalstīt liela daļa bezzemnieku, kas bija vīlušies Stučkas padomju valdībā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]