1917. gada 2. decembra deklarācija par Latvijas autonomiju
1917. gada 2. decembra deklarācija par Latvijas autonomiju ir Latviešu pagaidu nacionālās padomes izdots dokuments, ar kuru 1917. gadā pirmo reizi tika oficiāli pasludināts ka Latvija, kurā ietilpst Vidzeme, Kurzeme un Latgale, ir autonoma valstsvienība. Tā iespaidā Krievijas PSFR Tautas komisāru padome 1917. gada 14. decembrī izdeva rīkojumu Nr. 93. par Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķu atdalīšanu no Vitebskas guberņas un to pievienošanu Vidzemes guberņai.
Priekšvēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Par Latvijas autonomijas idejas aizsācējiem var uzskatīt uz Šveici emigrējušos jaunstrāvniekus M. Valteru, E. Rolavu un E. Skubiķi un filozofu P. Zālīti, kas 1905. gada revolūcijas laikā 1906. gadā izstrādāja nosūtīšanai Stolipinam apskatu “Nemieru cēloņi Baltijā”, kurā bija 14 reformu punkti, kas paredzēja plašu latviešu nacionālo autonomiju.[1]
Pēc Februāra revolūcijas 1917. gada 12. aprīlī Krievijas Republikas Pagaidu valdība izdeva rīkojumu par Vidzemes guberņas sadalīšanu divās daļās un igauņu apdzīvoto apriņķu apvienošanu Autonomā Igaunijas guberņā. Līdzīgi Pirmais Latgales latviešu kongress 1917. gada 9. - 10. maijā prasīja latviešu apdzīvoto Vitebskas guberņas apriņķu apvienošanu pēc nacionālā principa ar Vidzemes un Kurzemes guberņām, tomēr Krievijas valdība vilcinājās pieņemt šādu lēmumu.
Savukārt ķeizariskās Vācijas karaspēka okupētajā Kurzemē pēc Kurzemes landtāga 1917. gada 18. septembra lēmuma 21. - 22. septembrī sanāca Kurzemes Zemes sapulce, kas 4. oktobrī ievēlēja Kurzemes Zemes padomi. Tā pieņēma lēmumu par Kurzemes pievienošanu Vācijas valstu savienībai.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]No 1917. gada 29. novembra līdz 2. decembrim Valkas pilsētas valdes telpās notika Latviešu pagaidu nacionālās padomes pirmā sesija. Sesijā ar balsstiesībām piedalījās delegāti no Vidzemes Zemes padomes (O. Nonācs, V. Skubiņš, V. Zamuels), no Latgales Pagaidu zemes padomes (S. Kambala, J. Rubulis, P. Lazdāns, V. Streļevičs), no Kurzemes Pagaidu zemes padomes (J. Goldmanis, K. Pauļuks, A. Klīve, A. Dobelis, J. Jakstiņš), kā arī no Latviešu kareivju nacionālās savienības (J.Akuraters, F. Vītoliņš, J. Palcmanis), no Latgaliešu kareivju sekcijas pie latviešu apvienoto strēlnieku pulku izpildu komitejas (D. Lāčkāja-Lāce), no Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas (A. Bergs, J. Kreicbergs), no Baltijas latviešu bēgļu apgādāšanas komitejas (M. Antons), no Latgaliešu bēgļu centrālkomitejas (V. Rubulis), no Latviešu zemnieku sabiedrības centrālpadomes (Z. Meierovics, K. Ozoliņš, E. Laursons), no Latviešu nacionāldemokrātu partijas centrālpadomes (K. Bahmanis, J. Lapiņš, K. Skalbe), no Latvijas demokrātu partijas (P. Zālīte), no Latviešu radikālpartijas (J. Zālītis, Z. Ziediņš), no Latviešu kooperatoru kongresa organizācijas komitejas (V. Siliņš).
Deklarācijas saturs
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1917. gada 30. novembrī Nacionālā padome vienbalsīgi pieņēma LPNP deklarāciju ārvalstīm un tautām par Latvijas autonomiju sekojošā redakcijā:
„Ievērojot latvju tautas sensenās tieksmes pēc politiskās brīvības un autonomās Latvijas, kas jo spilgti parādījās 1905. gadā atsvabināšanās cīņās, un, nostājoties uz tautu pašnoteikšanās tiesību principu pamata, Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome uz visstingrāko protestē pret jebkuru Latvijas sadalīšanu un it īpaši pret Kurzemes vai arī visas Latvijas pievienošanu vai kaut kādu saistīšanu pie Vācijas, un līdz ar to pasludina, ka Latvija, kurā ieiet Vidzeme, Kurzeme un Latgale, ir autonoma valstsvienība, kuras stāvokli, attiecībās uz ārieni un iekšējo iekārtu noteiks viņas Satversmes sapulce un tautas plebiscīts.”
Citas pieņemtās deklarācijas un rezolūcijas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]LPNP pirmajā sesijā pieņēma arī
- deklarāciju par Latgales pievienošanu Latvijai: „Nostājoties uz Krievijas revolucionārās demokrātijas vairākkārt pasludināto Krievijas tautu pašnoteikšanās tiesību pamata, Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome pasludina, kā Latgale, t.i., Vitebskas guberņas Daugpils, Ludzes un Rēzeknes apriņķi ir pievienojami Latvijai, kuras stāvokli, attiecības uz ārieni un iekšējo iekārtu noteiks viņas Satversmes sapulce un tautas plebiscīts.”
- rezolūciju par Latvijas Satversmes sapulces sasaukšanu: „Ņemot vērā Latvijas tagadējo neciešamo un nenoteikto stāvokli, viņas dzīves pamata intereses un neatliekamās zemes vajadzības, Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome atzīst par nepieciešamu sasaukt Latvijas satversmes sapulci, sazinoties ar attiecīgām sabiedriskām iestādēm un organizācijām un stājoties tūliņ pie vajadzīgiem priekšdarbiem.”
- rezolūciju par Latvijas Satversmes sapulces velēšanām: „Noklausījusies Latvijas satversmes sapulces vēlēšanu komisijas ziņojumu un apspriedusi galvenos principus Latvijas satversmes sapulces sasaukšanas jautājumā, Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome atzīst, ka vienīgā un īstā, pilntiesīgā latviešu tautas un Latvijas iedzīvotāju domu un ieskatu izteicēja un lēmējā par Latviju varēs būt tikai Latvijas satversmes sapulce, kura pēc dzimtenes atsvabināšanās no svešiem elementiem un militarās varas, izvēlama uz vienlīdzīgu, tiešu, vispārēju, aizklātu un proporcionālu vēlēšanu tiesību pamata. Principā atzīdama Latvijas satversmes sapulci vienīgi uz augšējiem pamatiem un aprādītos apstākļos, bet uzskatīdama, ka acumirklī praktikā šis princips nav izvedams, Latviešu Pagaidu Nacionalā Padome atzīst Latvijas satversmes sapulces sasaukšanu par latviešu un Latvijas pašu galveno un neatliekamo uzdevumu ari tagadējā laikā un apstākļos.”[2]
Deklarācijas ietekmē Otrajā Latgales latviešu kongresā 1917. gada 14. decembrī Rēzeknē — Latgale oficiāli tika atdalīta no Vitebskas guberņas un pievienota pārējai Latvijai. Kā ievēlēts deputāts, Jānis Goldmanis deklarāciju nolasīja arī 1918. gada 5. janvārī Viskrievijas Satversmes Sapulcē Pēterpilī.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Uldis Ģērmanis „Latvijas neatkarības idejas attīstība” — Jaunā Gaita Nr. 58, 1966.
.svg){kind=small}
