Latvju kareivju nacionālā savienība

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
LKNS biedri atmiņas pasākumā, 1928. gada 14. novembrī

Latvju kareivju nacionālā savienība (LKNS) bija Rīgā 1917. gada 5. augustā (pēc vecā stila) pēc pulkveža Jāņa Kalniņa, 4. pulka virsnieku pārstāvju poručika Aleksandra Plensnera un 2. brigādes štāba strēlnieku pārstāvja Artura Krodera iniciatīvas nodibināta latviešu strēlnieku virsnieku apvienība, kura pamatā apvienoja latviešu virsnieku un pilsoniskās inteliģences pārstāvjus (ierindas strēlnieku tajā bija maz).

Savienības mērķis bija Iskolata likvidēšana, demokrātiskas iekārtas izveide Baltijā[1] un sakaru uzturēšana ar latviešu karavīriem krievu daļās.[2]

Lielākajā daļā latviešu strēlnieku šī organizācija atbalstu neguva, jo bija izteikti labēja. Arī augstākās latviešu virsniecības vidū tā nebija īpaši populāra. Lai gan dibināšanu ierosināja pulkvedis Jānis Kalniņš, viņš pats un daudzi citi augstākie virsnieki tur neiestājās.[2] LKNS ideoloģiju pauda tās laikraksts „Laika Vēstis”, kas 1917. gada augustā sāka iznākt Cēsīs, bet vēlāk tā redakcija evakuējās uz Valku. Otrs savienības laikraksts „Dzimtenes atbalss” tika izdots Maskavā, ko izdeva savienības turienes nodaļa. Vislielākā nozīme savienībai bija 1917. gada nogalē un 1918. gadā, izvēršot ar savām nodaļām darbību Krievijā un piedaloties jaundibinātās Latvijas valsts pirmo militāro vienību veidošanā.

Darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dibināšanas sapulcē ievēlēja pagaidu Izpildu komiteju un tās prezidiju. LKNS pirmais priekšsēdis bija leitnants Eduards Ramats (dzejnieka pseidon.: Lejgalietis), vietnieki — jaunākais leitnants E. Rempe un artilērists („bombardieris”) M. Zālītis, sekretārs — žurnālists Arturs Kroders, sekretāra biedrs — virsleitnants Aleksandrs Plensners, kasieris — Sergejs Staprans. LKNS savai darbībai dabūja Krievijas impērijas 12. armijas komandiera akceptu.

24. (11.) augusta sēdē LKNS Izpildu komiteja nolēma deleģēt uz mazo jeb nekrievu tautu kongresu Kijevā rakstnieku J. Akurāteru, bet par savu pārstāvi 12. armijas padomes „nacionālajā blokā” (nekrievu karavīru nacionālo organizāciju delegāti) - S. Stapranu. Pēc A. Krodera priekšlikuma nolēma izdot laikrakstu "Latvju Kareivis",[3] ko iespiestu pa daļai ar gotu un pa daļai ar latīņu burtiem. Laikraksta priekšdarbu veikšanai ievēlēja komisiju — A. Kroderu, E. Rempi, Fortiņu un Riekstu. 1917. gada beigās savienībai bija jau ļoti nodaļas visā plašajā krievu armijas frontē no Rumānijas līdz Valkai, bez tam savienības nodaļas bija arī visos ievērojamākos Iekškrievijas centros (Pēteburgā, Maskavā, Harkovā, Odesā un Kijevā u.c.). Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes dibināšanas sanāksmē — 1. sesija notika Valkā no 1917. gada 16. (29.) novembra līdz 19. novembrim (2. decembrim), LKNS pārstāvēja Jānis Akuraters, Fricis Vītoliņš un Jānis Palcmanis.[4]

1918. gada rudenī LKNS prezidijs uzsāka Rīgā brīvprātīgo vervēšanu, aicinot reģistrēties vispirms, savienības biedrus, tad arī citus latvju karavīrus, par kuriem galvoja vismaz divas prezidija locekļiem (vervēšanas komisijai) pazīstamas personas. Piesardzība bija nepieciešama tādēļ, ka, vispirms, pati savienības darbība no okupācijas iestāžu viedokļa bija nelegāla un, otrkārt, savienība vēlējās uzsākt Latvijas karaspēka radīšanu ar latvju nacionāliem centieniem pilnīgi uzticamu kadru. Brīvprātīgo pieteikšanās īpaši aktīva kļuva pēc 12. novembra, kad blakus Rīgas gubernatoram nostājās vācu 8. armijas kareivju padome, t.i. kad savienība savus rekrutēšanu varēja jau veikt atklāti. Ieročus gādāja dažādos veidos nelegāli no dezorganizētā vācu karaspēka.

Rīgā ap novembra vidu savienība jau reģistrējusi ap 500 brīvprātīgo, galvenokārt no bijušiem virsniekiem, instruktoriem un no gūsta atlaistajiem strēlniekiem. 15. novembrī sasauca arī pirmo plašāku karavīru un brīvprātīgo sapulci, pēc kuras tika uzsākta papildus militārā apmācība Rīgas Latviešu biedrības namā. LNKS saformēta vienība 18. novembra valsts neatkarības proklamēšanas sapulces apsardzi. 22. novembrī tika izveidota apsardzības ministrija, kuras vadība pagaidām tika uzticēta iekšlietu ministram, ieceļot par ministra vietniekiem divus LKNS locekļus: pulkvedi-leitnantu R. Dambīti un pulkvedi-leitnantu Grīnbergu, pirmajam uzticot ministrijas pagaidu pārvaldīšanu.[5] Trīs nedēļas pēc Latvijas Republikas proklamēšanas, 6. decembrī par apsardzības ministru tika iecelts advokāts J. Zālītis, pārņemot visus karaspēka organizēšanas jautājumus. LKNS no telpām Latviešu biedrības namā pārcēlās uz Brīvības ielu 37/39, kur izvietojās 8. dzīvoklī. Savukārt no reģistrētajiem brīvprātīgajiem tika saformētas 3 Rīgas apsardzības rotas - pirmās Latvijas armijas vienības (pēc izformēšanas iekļautas Neatkarības bataljona sastāvā).

Turpmāk biedrība darbojās kā sabiedriska organizācija līdz pat Latvijas okupācijai, kad tās darbība tika aizliegta (darbību atsāka 1941. gada maijā Marienburgā, Austrumprūsijā).

Zināmākie biedri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Tikai septembra vidū savienība sāka mainīt publisko nostāju nacionālajā jautājumā savā laikrakstā "Laika Vēstis", kur rakstā "Par jaunas orientācijas vajadzību" tā autors, atzīstot, ka Latvijas liktenis ir "zināmā mērā jau atraisījies no Krievijas likteņa" un pilnīgi noraidot Vācijas orientāciju, pirmo reizi aicināja paskatīties uz jaunu iespēju - uz "patstāvīgu latvisku orientāciju". - Par jaunas orientācijas vajadzību. // Laika Vēstis. - 14.09.1917.
  2. 2,0 2,1 «Krīgere I. Latviešu strēlnieki - internacionālisti vai nacionālisti?». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 8. decembrī. Skatīts: 2010. gada 12. maijā.
  3. Tā kā drīz sākās vācu uzbrukums Rīgai, tad laikraksta izdošanu neizdevās īstenot.
  4. «Latviešu Pagaidu Nacionālās Padomes pirmās sesijas protokols.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 29. janvārī. Skatīts: 2013. gada 9. janvārī.
  5. Latvijas kareivis. 3.12.1938.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Fiļuškins A. Latvju kareivju nacionālā savienība - suverēnas Latvijas valsts idejas propagandētāja 1917. gadā. / Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. - Rīga, 2003. - 288 lpp.
  • Tomaševskis J. Latvju kareivju nacionālā savienība: mēģinājums vienot latviešu karavīrus kopējiem nacionāliem mērķiem (līdz 1917. gada Oktobra apvērsumam. - Latvijas Kara muzeja X gadagrāmata. - Rīga, 2009.
  • Gavars P. Strēlnieki - par neatkarību (par Latvju kareivju nacionālās savienības dibināšanu 1917.g. un tās darbību) // Lauku Avīze (Mājas viesis). Nr.11 (17.01.2003.), 7. lpp. - ISSN 1407-3331

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]