Pāriet uz saturu

Led Zeppelin

Vērtīgs raksts
Vikipēdijas lapa
Led Zeppelin
Galvenā informācija
Izcelsmes vieta Valsts karogs: Apvienotā Karaliste Londona, Apvienotā Karaliste
Žanri smagais roks, folkroks, blūzroks
Darbības gadi 1968—1980
2007—2009
Izdevēji Atlantic, Swan Song
Tīmekļa vietne ledzeppelin.com
Bijušie dalībnieki
Roberts Plānts
Džimijs Peidžs
Džons Pols Džonss
Džons Bonems (miris)
Džeisons Bonems (2007—2009)

Led Zeppelin bija britu rokgrupa, kura muzicēt sāka 1968. gada septembrī. Tajā visu pastāvēšanas laiku bija četri dalībnieki: Roberts Plānts (balss, mutes harmonikas), Džimijs Peidžs (ģitāra), Džons Pols Džonss (basģitāra, taustiņinstrumenti) un Džons Bonems (bungas). Led Zeppelin tiek uzskatīta par vienu no pirmajām smagā metāla grupām.[1][2] Savos skaņdarbos tā bieži šķērsoja žanru robežas,[3] pārsvarā apvienojot roku ar blūzu vai tautas mūziku,[4] kā arī rockabilly,[5] regeju,[6] soulmūziku,[7] fankmūziku[7] un citiem stiliem.

Grupa izjuka 1980. gadā pēc Džona Bonema nāves, tomēr tā ir populāra arī mūsdienās. Pasaulē ir pārdoti vairāk nekā 300 miljoni grupas ierakstu,[8][9][10][11][12] no kuriem aptuveni 111,5 miljoni ir pārdoti ASV.[13] Visi grupas studijas albumi ir sasnieguši Billboard Top 10[14] un seši no tiem ir ieguvuši pirmo vietu šajā topā. Žurnāls Rolling Stone nosaucis grupu par "visu laiku smagāko" un "1970. gadu lielāko grupu".[15] 2007. gada 10. decembrī grupas dalībnieki apvienojās uz vienu koncertu, bundzinieku Džonu Bonemu aizvietojot ar viņa dēlu Džeisonu. Koncerts tika rīkots Atlantic Records līdzdibinātāja Ahmeta Ertegina piemiņai.

Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmsākumi: The New Yardbirds (1966—1968)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1960. gados Džimijs Peidžs bija pieredzējis sesiju mūziķis, piedalījies ierakstu tapšanā kopā ar tādām grupām kā The Kinks un The Rolling Stones. Viņš lieliski spēlēja ģitāru, taču piedalīšanās citu grupu ierakstos liedza viņam brīvību realizēt savas idejas. 1966. gadā Džimijs Peidžs ar prieku pievienojās The Yardbirds, lai spēlētu basģitāru, jo sākotnējais grupas basģitārists, Pols Semvels Smits, pameta grupu.[16] Neilgi pēc tam Peidžs sāka spēlēt otro vadošo ģitāru. Pēc Džefa Beka aiziešanas no grupas The Yardbirds, kuri bija noguruši no nepārtrauktām koncerttūrēm un ierakstiem, sāka izjukt. Peidžs vēlējās izveidot supergrupu ar viņu un Beku kā ģitāristiem, kā arī ar diviem The Who dalībniekiem (Kītu Mūnu kā bundzinieku un Džonu Entvistlu kā basģitāristu). Šajā projektā kā kandidāti vokālista vietai bija Donovans, Stīvs Vinvuds un Stīvs Meriots.[17] Lai gan grupa tā arī netika izveidota, tomēr Peidžs, Beks un Mūns kopā ierakstīja vienu dziesmu — Beck's Bolero. Ierakstu sesijā klāt bija arī Džons Pols Džonss, ar kuru Peidžs sadarbojās turpmākajos projektos.[18]

Pēdējais The Yardbirds koncerts notika 1968. gada jūlijā, tomēr grupai vēl vajadzēja vairākas reizes uzstāties Skandināvijā, tādēļ Peidžam un Krisam Drejam tika atļauts lietot grupas nosaukumu šajā koncertturnejā un atrast citus grupas dalībniekus. Peidža pirmais kandidāts uz vokālista vietu, Terijs Rīds, atteicās no piedāvājuma, bet ieteica Robertu Plāntu.[16][19] Plānts piekrita šim piedāvājumam un ieteica Džonu Bonemu kā bundzinieku.[16][20] Kad Dreja atteicās no dalības projektā un kļuva par profesionālu fotogrāfu (Drejas fotogrāfija rotāja pirmā Led Zeppelin albuma aizmuguri), Džons Pols Džonss pēc sievas ieteikuma sazinājās ar Peidžu un kļuva par grupas ceturto biedru.[21] Džons Pols Džonss, tāpat jā Džimijs Peidžs bija daudz piedalījies ierakstu sesijās Londonā un pazina Džimiju Peidžu no tām.

Pirmais grupas mēģinājums notika kādā telpā zem mūzikas ierakstu veikala Džerardstrītā, Londonā.[22][23]

Peidžs ieteica nospēlēt Train Kept A-Rollin', rockabilly dziesmu, kuru popularizējis Džonijs Bernets un kuras popularitāti atjaunoja The Yardbirds. "Kad es dzirdēju Džonu Bonemu spēlējam," atminas Džonss, "es zināju, ka tas būs lieliski... Mēs uzreiz sastrādājāmies kā komanda."[24] Nedaudz vēlāk grupa kopā spēlēja pēdējās P. Dž. Probija albuma, Three Week Hero, sesijās. Albuma dziesma "Jim's Blues" bija pirmā studijā ierakstītā dziesma, kurā dzirdami visi četri topošā Led Zeppelin dalībnieki.[25]

Grupas logo

Jaunā grupa aizvadīja koncertturneju ar nosaukumu The New Yardbirds. Pirmo kopīgo koncertu četrinieks nospēlēja Gladsaksē, Dānijā, 1968. gada 7. septembrī.[26][27] Pēc turnejas tika nolemts nosaukumu mainīt, lai neiedzīvotos uz The Yardbirds panākumiem.[28] Kāda leģenda vēsta, ka nosaukums Led Zeppelin tika izvēlēts, jo Kīts Mūns pateica, ka "ar šādu nosaukumu grupa izgāztos kā svina dirižablis" (angļu: Lead Zeppelin). Otrs stāsta variants ir, ka, pēc Džona Entvistla vārdiem, supergrupa ar Entvistlu, Peidžu, Mūnu un Beku sastāvā "izgāztos kā svina dirižablis". Par svina dirižabļiem Entvistls esot saucis neizdevušos koncertus.[29] Pēc menedžera Pītera Grānta ieteikuma, grupa apzināti nosaukumam noņēma nost burtu "a", lai "resnie amerikāņi neizrunātu šo grupu kā Līd Zeppelin" (angļu: Leed Zeppelin).[18][30]

Pirmie gadi (1968—1971)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Menedžeris Grānts sarunāja grupai līgumu ar Atlantic Records. Lai gan iepriekš Atlantic bija blūza un džeza mūziķu izdevējkompānija, 1960. gadu beigās tā parakstīja līgumus ar vairākām rokgrupām. Led Zeppelin nedevās uz Atlantic biroju veikt prezentāciju, bet Atlantic lielā mērā paļāvās uz dziedātājas Dastijas Springfīldas ieteikumu.[23][31] Līgumā tika noteikts, ka tikai grupa nosaka albumu izdošanas laikus, turnejas, kā arī viņiem ir pēdējais vārds attiecībā uz albuma dizainu un saturu. Grupa arī drīkst izvēlēties, kā reklamēt un kuras dziesmas izdot kā singlus,[24] un izveidoja kompāniju Superhype, lai nokārtotu izdošanas tiesības.[32]

Pirmais koncerts ar nosaukumu Led Zeppelin norisinājās 1968. gada 15. oktobrī.[33] Grupas debijas albums ar nosaukumu Led Zeppelin tika laists klajā 1969. gada 12. janvārī. To uzskata par vienu no pirmajiem smagā metāla mūzikas albumiem,[34] lai gan solists Roberts Plānts paziņoja, ka nav godīgi uzskatīt šo grupu par metālistiem, ja "aptuveni trešdaļa materiāla ir akustiska".[35] Džimijs Peidžs intervijā 1990. gadā atzina, ka albuma ierakstīšana un samiksēšana aizņēma tikai 35 stundas. Pīters Grānts apgalvoja, ka albums izmaksāja 1 750 £ kopā ar vāka dizainu.[18] Visus rēķinus sedza Džimijs Peidžs pats, jo vēlējās saglabāt pilnīgu neatkarību. 1975. gadā albums bija nopelnījis 7 000 000 $.[36]

1970. gada 28. februārī grupa uzstājās ar nosaukumu The Nobs, kad Eva fon Cepelīna, Zeppelin dirižabļu izgudrotāja Ferdinanda fon Cepelīna pēctece, draudēja grupu iesūdzēt tiesā. Pirmajā darbības gadā grupa bija paspējusi pabeigt četras koncertturnejas ASV un Lielbritānijā, kā arī izdot otro albumu: Led Zeppelin II.[37] Albums lielākoties tika ierakstīts dažādās ASV studijās, turnejas laikā. Tas iekļuva pārdotāko albumu topa galvgalī gan ASV, gan Lielbritānijā.[38]

Pēc albuma izdošanas grupa uzsāka vēl vienu koncertturneju. Sākotnēji tā uzstājās klubos, tad lielākās auditorijās un, visbeidzot, stadionos, līdz ar popularitātes pieaugumu.[16] Koncerti mēdza ilgt vairāk nekā četras stundas un dažas grupas dziesmas tika krietni pagarinātas pateicoties improvizācijām.[39] Popularitātes laikā par grupas uzvedību ārpus skatuves izplatījās dažādas baumas.[40] Viens no slavenākajiem šādiem incidentiem ir "haizivs epizode" (angļu: Shark episode), kas norisinājās 1969. gada 28. jūlijā.[40][41]

Led Zeppelin popularitāte strauji pieauga 1970. gados.[18][40] Grupas tēls mainījās, kad tās dalībnieki sāka valkāt ekstravagantas un spilgtas drēbes. Grupa iegādājās privātu lidmašīnu (iesauktu par "zvaigžņu kuģi" angļu: The Starship)[40][42] un sāka izīrēt veselas viesnīcu daļas (tostarp Continental Hyatt House Losandželosā, kuru pēc Led Zeppelin regulārajiem apmeklējumiem iesauca par "grautiņu māju"). Kādā incidentā Džons Bonems ar motociklu brauca kādā grupai izīrētā "grautiņu mājas" stāvā,[40] bet citā grupa izdemolēja istabu Tokijas Hilton viesnīcā un kopš tā laika Led Zeppelin dalībniekiem ir liegta ieeja šajā ēkā.[23][43] Lai gan par Led Zeppelin parādījās vairāki stāsti, kuros dalībnieki izpostīja viesnīcu numuriņus un izmeta to televizorus pa logiem, daži žurnālisti uzskata, ka šie stāsti ir pārspīlēti.[23]

Grupas trešā albuma Led Zeppelin III ierakstīšanai Peidžs un Plānts 1970. gadā devās uz Bron-Yr-Aur kotedžu Velsā. Tā rezultātā tika ierakstīts vairāk akustisku dziesmu (kā arī šim notikumam tika veltīta dziesma Bron-Yr-Aur Stomp, kura uz albuma vāka bija nepareizi nodrukāta kā Bron-Y-Aur Stomp), kurās bija manāms folkmūzikas un ķeltu mūzikas iespaids.[44]

Albuma akustiskā skaņa izpelnījās dalītas atsauksmes, daudzi kritiķi un fani bija pārsteigti par pēkšņo pārslēgšanos no elektriskās skaņas pirmajos divos albumos. Ar laiku reputācija uzlabojās un tagad Led Zeppelin III pārsvarā tiek slavēts.[45][46] Albumam ir unikāls vāks, kurā ir iekļauts ritenis, kuru pagrozot izmainās vāka izskats (riteņa fragmentus var redzēt no dažādiem caurumiem uz vāka). Albuma ievaddziesma, Immigrant Song, tika izdota kā singls 1970. gada novembrī pret grupas gribu.[47] Singlā tika iekļauta vienīgā B puse, kura nav bijusi albumā, Hey Hey What Can I Do. Lai arī grupa uzskatīja, ka tās albumi ir nedalāmi un Pīters Grānts stingri atbalstīja albumus, daži singli tika izdoti bez grupas atļaujas. Grupa atteicās no televīzijas uzstāšanām, uzstājot, ka faniem jānāk uz koncertiem, lai viņus redzētu.[23][48]

Ziedu laiki (1971—1975)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Grupas ceturtais albums tika laists klajā 1971. gada 8. novembrī. Tam nebija nosaukuma, bet uz plates bija uzdrukāti četri simboli. Uz albuma nebija nekādas norādes par to, kas tā ir par grupu, lai pierādītu žurnālistiem, ka viņi var pārdot savus albumus arī neizmantojot savu vārdu.[19] Atlantic Records katalogā tika izmantoti nosaukumi Four Symbols ("Četri simboli") un The Fourth Album ("Ceturtais albums"). Citas nosaukuma variācijas ir IV, Untitled ("Bez nosaukuma"), Zoso (par godu pirmajam simbolam), Runes ("Rūnas"), Sticks ("Žagari"), Man With Sticks ("Vīrs ar žagariem") un Four ("Četri"). Oficiāli albums joprojām ir bez nosaukuma, tomēr to visbiežāk sauc par Led Zeppelin IV. Intervijā žurnālam Rolling Stone Plānts pateica, ka tā nosaukums ir vienkārši The Fourth Album.[49] Pēc 2006. gada 31. jūlija datiem ASV šis albums ir pārdots 23 miljonos eksemplāru.[50]

Albumā atkal tika apvienota akustiska folkmūzika ar smagā metāla un blūza elementiem. Tajā bija gan smagā roka dziesmas kā Black Dog, gan arī akustiskas kā Going to California. Rock and Roll ir veltījums 1950. gadu rokam. Līdz 2007. gada vidum to izmantoja Cadillac reklāmās — tā ir viena no retajām reizēm, kad vēl dzīvie grupas dalībnieki ir ļāvuši izmantot savas dziesmas reklāmās.[51] Dziesma Stairway to Heaven, kura nekad nav tikusi izdota kā singls, tiek uzskatīta par vispieprasītāko[52] un visspēlētāko[53] albumiem domātā roka radio dziesmu. 2005. gadā žurnāls Guitar World veica aptauju, kurā Stairway to Heaven ģitāras solo tika nosaukts par visu laiku labāko solo.[54]

Nākamais albums Houses of the Holy tika izlaists 1973. gadā. Uz tā vāka ir redzami kaili bērni.[55] Lai gan bērni nav redzami no priekšpuses, tolaik šis attēls izraisīja neizpratni un dažviet, piemēram, Spānijā un reliģiozajos ASV austrumu štatos, albumu aizliedza.[56][57] Dziesma Houses of the Holy tika iekļauta albumā Physical Graffiti divus gadus vēlāk, par spīti tam, ka to ierakstīja vienā laikā ar tāpat nosaukto albumu.[18] Houses of the Holy kļuva populārs un tam sekojošā ASV koncertturneja bija ļoti veiksmīga. Koncertu Floridā noskatīties ieradās ap 56 800 cilvēku, pārspējot The Beatles 1965. gadā uzstādīto rekordu.[18] Trīs izpārdoti koncerti Madison Square Garden tika nofilmēti un 1976. gadā tika izdota filma The Song Remains the Same. Pēdējā dienā 203 000 ASV dolāru no biļešu ienākumiem tika nozagti.[23] Šī nauda tā arī nav atrasta.[58]

Grupa koncertā Čikāgā, 1975. gadā

1974. gadā grupa atpūtās no koncertturnejām un izveidoja savu ierakstu kompāniju: Swan Song Records. Tā tika nosaukta par godu vienai no neizdotajām Led Zeppelin dziesmām (to vēlāk ar nelielām izmaiņām izdeva Peidžs savas grupas The Firm debijas albumā, nomainot nosaukumu uz Midnight Moonlight). Ierakstu kompānijas logo ir attēlots Apollons.[59] Swan Song izdeva ne tikai Led Zeppelin, bet arī Bad Company, Pretty Things, Maggie Bell, Detective, Dave Edmunds, Midnight Flyer, Sad Café un Wildlife dziesmas un albumus.[16] Kompānija bija veiksmīga grupas pastāvēšanas laikā, tomēr bankrotēja mazāk nekā trīs gadus pēc grupas izjukšanas.[18]

1975. gada 24. februārī tika laists klajā pirmais Led Zeppelin dubultalbums Physical Graffiti, kurš bija arī pirmais, kura izdevējkompānija ir Swan Song. Tas sastāvēja no piecpadsmit dziesmām, no kurām astoņas ierakstīja 1974. gadā, bet pārējās bija neizdotas citu albumu dziesmas. Recenzija žurnālā Rolling Stone albumu Physical Graffiti novērtēja kā Led Zeppelin "mēģinājumu gūt cieņu kā māksliniekiem," un apgalvoja, ka vienīgie grupas konkurenti uz pasaules labākās rokgrupas statusu bija The Rolling Stones un The Who.[60] Albums guva lielus panākumus gan finansiāli, gan pēc kritiķu domām. Drīz pēc Physical Graffiti izdošanas visi pārējie grupas albumi atgriezās Billboard Top 200 pārdotāko albumu topā[61] un 1975. gadā tika rīkota vēl viena Ziemeļamerikas turneja.

Beigu gadi, Bonema nāve un grupas izjukšana (1975—1980)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc sekmīgajiem koncertiem Earls Court arēnā Led Zeppelin atpūtās un ieplānoja vasaras koncertturneju Ziemeļamerikā, kura sāktos ar diviem koncertiem Sanfrancisko.[48] Šie plāni tika pārtraukti 1975. gada augustā, kad Roberts Plānts un viņa sieva Morīna piedzīvoja smagu autoavāriju, kamēr viņi bija brīvdienās Rodas salā, Grieķijā. Plānts salauza potīti, bet Morīna bija ļoti nopietni ievainota. Viņas dzīvību izglāba asins pārliešana.[18] Nespējīgs koncertēt, Plānts devās uz Džērsijas salu, kur kopā ar Bonemu un Peidžu pavadīja divus mēnešus atveseļojoties. Tad grupa apvienojās Malibu. Šīs pauzes laikā tika sarakstīta liela daļa materiāla albumam Presence.

Plānts un Peidžs 1977. gadā, Ziemeļamerikas turnejas laikā

Tolaik grupa bija viena no populārākajām pasaulē[48] — 1976. gadā viņi bija pārdevuši vairāk ierakstu nekā jebkura cita tālaika grupa, tostarp, The Rolling Stones.[18] Presence tika izdots 1976. gada martā. Albumā bija vairāk parastu ģitāras improvizāciju un mazāk akustisku balāžu, nekā iepriekšējos albumos. Lai gan tas ieguva platīna statusu, kritiķu viedoklis bija dažāds un daži uzskatīja, ka grupas pārmērības ir negatīvi iespaidojušas dalībniekus.[16][62] Albuma ierakstu sesijas sākās līdz ar periodu, kad Džimijs Peidžs sāka lietot narkotikas. Peidžs noliedz, ka tas varētu būt ietekmējis grupas sniegumu koncertos.[63] Par spīti sākotnējai kritikai, Peidžs nosaucis Presence par viņa mīļāko albumu un tā ievaddziesmu Achilles Last Stand par viņa mīļāko Led Zeppelin dziesmu. Intervijā kādai Zviedrijas televīzijas programmai Peidžs atzina, ka uzskata, ka Presence ir visraksturīgākā grupas ilgspēlējošā plate.[64]

Plānta ievainojumi neļāva grupai koncertēt 1976. gadā. Tā vietā tika pabeigta filma The Song Remains The Same un tās skaņas celiņš. Ierakstīšana tika veikta trijos koncertos Madison Square Garden 1973. gada jūlijā. Filmas pirmizrāde notika Ņujorkā, 1976. gada 20. oktobrī un kritiķi to atzina par labu esam.[16] Filma nebija veiksmīga Lielbritānijā, kurā grupa neveica koncertturnejas 1975. gadā. Led Zeppelin tolaik centās atgūt popularitāti pašu mājās.[65]

1977. gadā Led Zeppelin uzsāka kārtējo lielo Ziemeļamerikas turneju. Atkal tika uzstādīts jauns apmeklējuma rekords: 76 229 cilvēki apmeklēja koncertu Pontiac Silverdome stadionā 30. aprīlī.[66] Pēc Ginesa rekordu grāmatas datiem, šis joprojām ir lielākais apmeklētāju daudzums koncertam, kurā piedalījies viens izpildītājs.[48] Lai gan koncerts bija finansiāli veiksmīgs, traucēja vairākas problēmas ārpus skatuves. 3. jūnijā koncerts Tampas stadionā beidzās pāragri sakarā ar viesuļvētru, par spīti tam, ka uz biļetēm bija rakstīts "lietus vai saule". Skatītāji sāka trakot, vairāki cilvēki tika arestēti un/vai ievainoti.[67]

Pēc 23. jūlijā koncerta[68] Day on the Green festivālā Oklendas kolizejā Džons Bonems un daļa grupas pavadošā personāla (tostarp menedžeris Pīters Grānts un drošības koordinētājs Džons Bindons) tika arestēti pēc tam, kad kāds no koncerta organizētāja Bila Greiema personāla tika smagi piekauts. Pēc oficiālās versijas, šis cilvēks iepliķēja Grānta dēlam, kad viņš noņēma zīmi uz ģērbtuves. To redzēja Bonems, kurš pienāca un iespēra darbiniekam. Kad to sadzirdēja Grānts, viņš kopā ar Bindonu ienāca treilerī un piekāva šo cilvēku, kamēr turnejas menedžeris Ričards Kouls stāvēja ārpusē un sargāja treileri.[69][70] Nākamās dienas koncerts Oklendā[71] vēlāk izrādījās grupas pēdējā uzstāšanās ASV. Divas dienas vēlāk, kad grupa reģistrējās French Quarter viesnīcā pirms 30. jūlijā koncerta Louisiana Superdome arēnā, parādījās ziņas, ka Plānta 5 gadus vecais dēls Karaks, ir nomiris no vēdera vīrusa. Atlikusī turnejas daļa uzreiz tika atcelta, uzsākot spekulācijas par grupas nākotni.[16][23]

1978. gada decembrī grupa atkal sāka ierakstīt dziesmas, šoreiz Stokholmā. Tās tika iekļautas albumā In Through The Out Door, kas, par spīti jauktām kritiķu atsauksmēm, jau otrajā nedēļā sasniedza pirmo vietu Lielbritānijā un ASV Billboard pārdotāko albumu topā. No 27. oktobra līdz 1979. gada 3. novembrim visi Led Zeppelin albumi bija Billboard 200 pārdotāko albumu topā.[48][72]

1979. gada augustā grupa sniedza divus koncertus Kopenhāgenā un pēc tam uzstājās Knebvortas mūzikas festivālā. Par spīti lielajam cilvēku daudzumam, kas atnāca noskatīties britu mūziķus, Roberts Plānts nevēlējās doties pasaules turnejā un pat apsvēra iespēju pamest grupu. Viņu no tā atturēja Pīters Grānts. Īsa Eiropas turneja norisinājās no 1980. gada jūnija līdz jūlijam. Dziesmas tika spēlētas bez garajiem solo. 27. jūnijā, koncerts Nirembergā beidzās pāragri, jo Džons Bonems saļima uz skatuves un tika aizvests uz slimnīcu.[73] Prese apgalvoja, ka incidenta iemesls bija pārmērīga alkohola un narkotiku lietošana, tomēr grupa apgalvoja, ka viņš vienkārši bija pārēdies. Turneja turpinājās un noslēdzās 7. jūlijā, Berlīnē.[18][74]

1980. gada 24. septembrī Bonems kopā ar grupas asistentu Reksu Kingu devās uz studiju, lai piedalītos ASV turnejas mēģinājumos. Turnejas sākums bija plānots 17. oktobrī.[23] Brauciena laikā Bonems palūdza apstāties, lai pabrokastotu. Brokastīs viņš ēda šķiņķa ruleti un iedzēra četras četrkāršās degvīna devas (apmēram 450 ml). Pēc iekošanās šķiņķī viņš pateica savam asistentam: "Brokastis." Nokļūstot studijā, Bonems turpināja daudz dzert. Vēlu vakarā mēģinājumi beidzās un grupa devās uz Peidža māju. Pēc pusnakts Bonems aizmiga un tika aizvests uz gultu. Bendži Lefevrs (kurš aizvietoja Ričardu Koulu kā turnejas menedžeri) un Džons Pols Džonss atrada Bonemu mirušu nākamajā rītā.[23] Viņš bija 32 gadus vecs.[75] Nāves iemesls bija nosmakšana, jo viņa vēmekļi bloķēja elpceļus. Autopsijā citi nāves iemesli atklāti netika.[23] Viņš tika kremēts 10. oktobrī.

Par spīti baumām, ka Kouzijs Pauels, Karmains Episs, Berimors Bārlovs, Saimons Kērks vai Bevs Bevans varētu pievienoties grupai un aizvietot Bonemu, dzīvie dalībnieki nolēma beigt darbību līdz ar grupas biedra nāvi. 1980. gada 4. decembrī tika izdots paziņojums presei, kas apstiprināja šo ziņu. "Mēs vēlamies, lai taptu zināms, ka mūsu dārgā drauga zaudēšana un dziļā nedalītas harmonijas sajūta, kuru jutām mēs un mūsu menedžeris, lika mums nolemt, ka mēs neturpināsim kā agrāk."[23]

Pēc Led Zeppelin (1980—2007)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1982. gadā tika laista klajā mēģinājumu sesiju ierakstu kolekcija ar nosaukumu Coda. Albumā bija iekļauta dziesma, kura sastāvēja no Bonema bungu solo un Peidža pievienotiem elektroniskiem efektiem — Bonzo's Montreux. 1985. gada 13. jūlijā Plānts, Peidžs un Džonss piedalījās Live Aid koncertā, JFK stadionā, ASV. Bungas spēlēja Tonijs Tompsons un Fils Kolinss. Kolinss spēlēja arī pirmajos divos Plānta solo albumos. Uzstāšanās gan nebija tik laba, kā bija paredzēts, jo grupa mēģinājumos spēlēja bez bundziniekiem, Plāntam bija mazliet aizsmakusi balss un Peidža ģitāra bija nepareizi noskaņota.[76][77] Peidžs nosauca uzstāšanos par "diezgan neveiklu",[78] bet Plānts paziņoja, ka tās bija "šausmas".[76] Kad 2004. gada nogalē Live Aid koncerta ieraksts tika izlaists DVD formātā, trio vienbalsīgi nolēma neļaut iekļaut Led Zeppelin uzstāšanos, jo tā nebija atbilstoša viņu standartiem.[79] Tomēr, lai parādītu savu atbalstu nabadzīgajām valstīm, daļa ienākumu no Page and Plant DVD tika ziedoti šim projektam, tāpat arī daļa Džona Pola Džonsa un Mutual Admiration Society ASV turnejas ienākumu tika ziedoti.

Trīs mūziķi atkal apvienojās 1988. gada maijā Atlantic Records 40. gadadienas koncertam ar Bonema dēlu Džeisonu pie bungām. Tomēr apvienošanos atkal izjauca nesaskaņota spēlēšana, jo īpaši no Plānta un Peidža puses (abi tieši pirms kāpšanas uz skatuves strīdējās par to, vai iekļaut Stairway to Heaven), kā arī tas, ka Džonsa taustiņinstrumentu spēli nevarēja dzirdēt televīzijas tiešraidē.[77][80] Peidžs nosauca koncertu par "vienu lielu vilšanos", savukārt Plānts pateica, ka "koncerts bija slikts".[80]

1994. gadā Peidžs un Plānts apvienojās MTV 90 minūšu raidījumam Unledded. Tika izdots arī albums No Quarter: Jimmy Page and Robert Plant Unledded, kurā bija iekļautas arī dažas Led Zeppelin dziesmas. Nākamajā gadā duets devās pasaules koncertturnejā. Tādējādi izjukušajā grupā radās šķelšanās, jo, pēc Džonsa vārdiem, viņš par projektu neko nezināja.[21][81] Jautāts par to, kur ir Džonss, Plānts atbildēja, ka viņš "ārā novietoja auto".[82]

1995. gada 12. janvārī Led Zeppelin tika iekļauti Rokenrola slavas zālē. Ceremoniju apmeklēja arī Džona Bonema bērni — Džeisons un Zoja, pārstāvot savu mirušo tēvu. Plānts padarīja grupas iekšienē pastāvošo strīdu publisku, pajokojot: "Paldies, mani draugi, ka beidzot atcerējāties manu telefona numuru!"[83] 1997. gada 11. novembrī tika izdots albums "Led Zeppelin BBC Sessions", pirmais grupas albums 15 gadu laikā. Tajā tika iekļauti gandrīz visi BBC kanālam veidotie ieraksti. Grupa "Page and Plant" 1998. gadā izdeva albumu "Walking into Clarksdale", kas sastāvēja no pilnīgi jauna materiāla, tomēr tas nebija tik veiksmīgs kā pirmais un grupa ar laiku izjuka.

1999. gada 29. novembrī RIAA paziņoja, ka Led Zeppelin bija tikai trešie izpildītāji mūzikas vēsturē, kas ir ieguvuši četrus vai vairāk dimanta albumus.[84] 2002. gadā, Plānts un Džonss salaba pēc daudziem strīdu gadiem. Tam sekoja baumas par atkalapvienošanos, tomēr radinieki tās noliedza. 2003. gadā tika izdots trīskāršais albums How the West Was Won un video kolekcija Led Zeppelin DVD; abos tika iekļauts materiāls no grupas ziedu laikiem. Gada beigās DVD tika pārdots vairāk nekā 520 000 eksemplāru.

2005. gadā Led Zeppelin ieguva "Grammy" balvu par mūža ieguldījumu mūzikā. 2004. gadā, Rolling Stone 100 labāko mūziķu sarakstā grupa ieguva 14. vietu.[85] 2006. gada novembrī grupa iekļuva Lielbritānijas mūzikas slavas zālē.[86][87]

2007. gada 27. jūlijā Atlantic/Rhino un Warner Home Video paziņoja, ka trīs jauni Led Zeppelin darbi tiks izdoti 2007. gada novembrī. Pirmo (13. novembrī) izdeva albumu Mothership, kas bija 24 dziesmu izlase. Tam sekoja filmas The Song Remains the Same skaņas celiņa atkalizdošana 20. novembrī, kurā tika iekļauts iepriekš neizdots materiāls, kā arī jauns DVD.[88] 2007. gada 3. novembrī Lielbritānijas laikraksts Daily Mirror paziņoja, ka tas ir ieguvis ekskluzīvas tiesības pārraidīt sešas iepriekš neizdotās grupas dziesmas no tā mājaslapas. 2007. gada 13. novembrī, pilna Led Zeppelin diskogrāfija tika izdota iTunes.

Atkalapvienošanās (2007)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Led Zeppelin Ertegina piemiņas koncertā

2007. gada 10. decembrī dzīvie Led Zeppelin dalībnieki apvienojās vienam labdarības koncertam, kas tika rīkots Ahmeta Ertegina piemiņai, Džeisonam Bonemam sēžoties pie bungām. 2007. gada 12. septembrī par koncerta norisi preses konferencē paziņoja tā rīkotājs Hārvijs Goldsmits. Koncerta mērķis bija vākt ziedojumus Ahmeta Ertegina izglītības fondam, kas apmaksā vietas universitātēs Lielbritānijā, ASV un Turcijā. Mūzikas kritiķi slavēja grupas priekšnesumu. Hemišs Makbeins no NME rakstīja, ka "tas, ko viņi šovakar ir izdarījuši, ir pierādījums, ka viņi joprojām var uzstāties tādā līmenī, kādā viņi nopelnīja savu reputāciju... mēs varam tikai cerēt, ka tas nav pēdējais, ko no viņiem dzirdēsim."[89] Peidžs paziņoja, ka grupa iespējams varētu sākt darbu pie jauna materiāla,[90] kā arī doties pasaules turnejā.[91] Tikmēr Plānts laikrakstam Sunday Times pateica: "Pati ideja būt nežēlīgas atkārtošanās kavalkādē nav tas, kam tam vajadzētu būt." Viņš gan atzina, ka vēl daži šādi koncerti varētu būt apspriežami.

Baumas par jaunu koncertturneju (2008—pašlaik)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atkalapvienošanās koncerts radīja jaunu ažiotāžu un strauji izplatījās baumas par jaunu koncertturneju. Intervijā 2008. gada sākumā, Džimijs Peidžs atzina, ka ir gatavs doties pasaules turnejā ar Led Zeppelin, tomēr Roberta Plānta toreizējās turnejas ar Alisoni Krausu dēļ, šādi plāni netiks atklāti vismaz līdz septembrim.[92] Pavasara beigās Peidžs un Džonss pievienojās Foo Fighters līderim Deivam Grolam un bundziniekam Teiloram Hokinsam Vemblija stadionā, lai kopīgi nospēlētu Led Zeppelin dziesmas Rock and Roll (Hokinss dzied un Grols spēlē bungas), kā arī Ramble On (Grols dzied un Hokinss spēlē bungas).[93]

Plānts gan joprojām bija koncentrējies turnejai ar Krausu. Viņu kopalbums Raising Sand martā ieguva platīna statusu,[94] un viņi ieguva vairākas balvas, tostarp Grammy, par dziesmu Gone, Gone, Gone (Done Moved On)[95] un gada albuma balvu no Americana Music Association.[96] Plānts izvairījās no runāšanas par Led Zeppelin turneju un žurnālam GQ izteica neapmierinātību ar lielo birokrātiju pirms Led Zeppelin 2007. gada koncerta rīkošanas, pasakot, ka "nebeidzamie papīri bija kas tāds, ko iepriekš nebiju pieredzējis. Esmu saglabājis ikkatru e-pastu, kas ir nosūtīts un saņemts sakarā ar koncertu un domāju, ka to vajadzētu izdot kā grāmatu, kura, par ko es būtu pārliecināts, būtu tikpat populāra kā Spinal Tap literārā versija."[97]

Pēc BBC ziņojuma, ka Peidžs, Plānts un Džeisons Bonems ieraksta jaunu materiālu,[98] visu atlikušo vasaru izplatījās baumas par apvienošanos.[99][100][101] 29. septembrī Plānts pateica, ka ziņas par Led Zeppelin apvienošanos ir "apbēdinošas un muļķīgas". Viņš piebilda, ka nedziedās un nekoncertēs ar grupu, kā arī novēlēja veiksmi Peidžam, Džonsam un Bonemam turpmākajos projektos.[102][103]

Oktobra beigās Džonss BBC Radio Devon apstiprināja, ka trio meklē Plānta aizvietotāju. Basists piebilda: "Mēs izmēģinām dažus dziedātājus. Mēs to vēlamies izdarīt. Tas izklausās labi un mēs vēlamies turpināt un to sasniegt."[104] Ģitārista Džimija Peidža preses sekretārs vēlāk paziņoja, ka jaunveidojamā grupa neizmantotu Led Zeppelin nosaukumu sakarā ar Plānta nepiedalīšanos projektā.[105]

2009. gada 7. janvārī Peidža menedžeris Roberts Menšs pateica, ka grupa "izmēģināja dažus dziedātājus, bet neviens nederēja un tas ir viss. Tas ir beidzies. Viņiem nav plānu to turpināt."[106][107] Radio intervijā Plānts teica, ka bailes no vilšanās liek viņam attālināties no apvienošanās.[108]

Apsūdzības plaģiātismā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Albuma Led Zeppelin II dziesmu autoru saraksts izraisīja diskusijas. Dziesmas Bring It On Home sākums ir Sonny Boy Williamson dziesmas Bring It On Home kaverversija un ir līdzīga Villija Diksona Bring It On Back. Whole Lotta Love vārdi ir daļēji atvasināti no Diksona You Need Love/Woman You Need Love, lai gan ģitāras rifs ir oriģināls Peidža darbs. 1970. gados Arc Music, Chess Records publicētāji, iesūdzēja tiesā Led Zeppelin par Bring It On Home autortiesību pārkāpumu; lieta tika nokārtota ārpus tiesas zāles.[14] Diksons pats neguva labumu no procesa, kamēr neiesūdzēja tiesā Arc Music, lai atgūtu naudu par pārdotajiem ierakstiem un autortiesībām. 16 gadus vēlāk Diksons iesūdzēja Led Zeppelin par Whole Lotta Love un atkal lieta tika nokārtota ārpus tiesas. Vēlāk izdotās Led Zeppelin II versijas piemin Diksonu kā līdzautoru. Līdzīgā veidā The Lemon Song, no tā paša albuma, ir Howlin' Wolf dziesmas Killing Floor adaptācija.

Deivs Hedlams kādā rakstā apgalvo, ka "...pētot Led Zeppelin mūziku, ir atklājies, ka daļa dziesmu ir iepriekš ierakstīta materiāla reprodukcija no dažādiem avotiem, gan apzināta, gan neapzināta. [...] Dziesmas kā Whole Lotta Love un Dazed and Confused izmanto tradicionālus dziesmu vārdus."[109] Tomēr blūza producents Roberts Palmers apgalvo, ka "Blūza mūzikā izpildītāji mēdz aizņemties vārdus no citiem izpildītājiem, gan mutiski, gan no ierakstītiem avotiem, pievienot savu melodiju vai aranžējumu un nosaukt dziesmu par savu."[110][111] Folklorists Karls Lindāls šo vārdu atkārtoto izmantošanu sauc par "lidojošajiem vārdiem". Viņš apgalvo, ka folkmūzikā ir tradīcija "dziesmu rindas, kas kopienās ir cirkulējušas jau ilgu laiku, dziedātāji var atcerēties un dažkārt zemapziņā tās izmainīt, lai piemērotos sev un kopienai."[112]

Diskogrāfija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes un atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ «Smagā metāla hronoloģija (angliski)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 6. februārī. Skatīts: 2008. gada 20. martā.
  2. ↑ BBC.com (angliski)
  3. ↑ Brackett, John (2008). "Examining rhythmic and metric practices in Led Zeppelin’s musical style." Popular Music, Volume 27/1, pp. 53—76. Cambridge University Press.
  4. ↑ Steve Shelokhonov. «Led Zeppelin - Biography». IMDB.com. Skatīts: 2008-03-03.
  5. ↑ Koncertos grupa mēdza spēlēt rockabilly dziesmas, kuras populāras padarījuši Elviss Preslijs un Edijs Kohrans
  6. ↑ Houses of the Holy ir iekļauta regejiska dziesma ar nosaukumu "D'Yer Mak'er"
  7. ↑ 7,0 7,1 Koncertos mēdza iekļaut Džeimsa Brauna, Stax un Motown iespaidotas soulmūzikas un fankmūzikas kompozīcijas, kuras patika basistam Džonam Polam Džonsam un bundziniekam Džonam Bonemam.
  8. ↑ «Can Led Zeppelin still rock?». CNN. decembrī 9, 2007. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-02-26. Skatīts: 2009-02-27.
  9. ↑ «VH1 Welcomes the Return of the 'Third Annual UK Music Hall of Fame Induction Ceremony'». vh1.com. 14 septembrī 2006. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006-10-21. Skatīts: 2006-09-21.
  10. ↑ "Led Zeppelin wins Polar Prize Arhivēts 2013. gada 5. aprīlī, Wayback Machine vietnē.", The Local, novembrī 7, 2005
  11. ↑ Natalie Paris, "20 million Led Zeppelin fans rush for tickets Arhivēts 2014. gada 1. martā, Wayback Machine vietnē.", The Telegraph, 17 September, 2007
  12. ↑ Dan Sloan, "Led Zeppelin concert off until at least September Arhivēts 2016. gada 3. martā, Wayback Machine vietnē.", The Mail & Guardian, janvārī 28, 2008
  13. ↑ RIAA. «Top Selling Artists». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 19. maijā. Skatīts: 2009. gada 15. maijā.
  14. ↑ 14,0 14,1 Australian Broadcasting Corporation Arhivēts 2010. gada 13. janvārī, Wayback Machine vietnē. — Triple J Music Specials — Led Zeppelin (first broadcast 2000-07-12)
  15. ↑ "Led Zeppelin: The Legend, the Classic Reviews, a Selection of Hot Photos and More Arhivēts 2012. gada 19. maijā, Wayback Machine vietnē.", Rolling Stone 28 jūlijā 2006.
  16. ↑ 16,0 16,1 16,2 16,3 16,4 16,5 16,6 16,7 Stephen Thomas Erlewine. «Led Zeppelin Biography». AllMusic. Skatīts: 2008-11-11.
  17. ↑ Led-Zeppelin.org. «Led Zeppelin Assorted Info». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 16. februārī. Skatīts: 2009. gada 16. maijā.
  18. ↑ 18,00 18,01 18,02 18,03 18,04 18,05 18,06 18,07 18,08 18,09 Stephen Davis (1995). Hammer of the Gods (LPC), 44, 64, 190, 225, 277 ISBN 0-330-43859-X.
  19. ↑ 19,0 19,1 Dave Schulps, Interview with Jimmy Page Arhivēts 2011. gada 20. augustā, Wayback Machine vietnē., Trouser Press, oktobrī 1977.
  20. ↑ Digital Graffiti. «The Led Zeppelin Frequently Asked Questions List, v8.1, 29 septembrī 1994».
  21. ↑ 21,0 21,1 Dominick A. Miserandino, Led Zeppelin — John Paul Jones Arhivēts 2015. gada 12. maijā, Wayback Machine vietnē., TheCelebrityCafe.com.
  22. ↑ Kamerona Krova piezīmes albumam The Complete Studio Recordings. Ēka tagad ir nojaukta un rajons ir pārveidots par Londonas Ķīnas pilsētiņu.
  23. ↑ 23,00 23,01 23,02 23,03 23,04 23,05 23,06 23,07 23,08 23,09 23,10 Chris Welch (1994) Led Zeppelin, London: Orion Books. ISBN 0-85797-930-3 Nepareizs ISBN, pp. 21, 28, 31, 37, 47, 49, 63, 68, 85, 92, 94-95.
  24. ↑ 24,0 24,1 Gilmore, Mikal (10 augustā 2006). "The Long Shadow of Led Zeppelin". Rolling Stone (1006). Arhivēts no oriģināla 2007. gada 12. decembrī. Atjaunināts: 9 decembrī 2007.
  25. ↑ Mick Wall (2008), When Giants Walked the Earth: A Biography Of Led Zeppelin, London: Orion, p. 52.
  26. ↑ Gladsaxe Teen Clubs website: Led Zeppelin's first gig
  27. ↑ Led Zeppelin official website: 1968 timeline
  28. ↑ Lewis, Dave Lewis and Simon Pallett (1997) Led Zeppelin: The Concert File, London: Omnibus Press. ISBN 0-7119-5307-4, p. 12.
  29. ↑ Keith Shadwick. Led Zeppelin The Story of a Band and their Music 1968-1980, 2005. 36. lpp. ISBN 100879308710.
  30. ↑ «Jimmy Page Online (neoficiāla mājaslapa)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 19. maijā. Skatīts: 2009. gada 16. maijā.
  31. ↑ Ian Fortnam, "Dazed & Confused", Classic Rock Magazine: Classic Rock Presents Led Zeppelin, 2008, p. 43.
  32. ↑ Dave Lewis (1994), The Complete Guide to the Music of Led Zeppelin, Omnibus Press, p. 3
  33. ↑ Led Zeppelin official website: concert summary
  34. ↑ Review of Led Zeppelin at Allmusic
  35. ↑ The History of Rock 'n' Roll: The 70s: Have a Nice Decade (1995), film directed by Bill Richmond.
  36. ↑ «Billboard diskogrāfija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 17. augustā. Skatīts: 2007. gada 17. augustā.
  37. ↑ Mick Wall (2005). No Way Out. 83. lpp.
  38. ↑ Review of Led Zeppelin II at Connolly & Company.com
  39. ↑ «Led Zeppelin.com audio gids (angliski)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 11. oktobrī. Skatīts: 2007. gada 11. oktobrī.
  40. ↑ 40,0 40,1 40,2 40,3 40,4 Mick Wall, "The truth behind the Led Zeppelin legend Arhivēts 2011. gada 9. augustā, Wayback Machine vietnē.", Times Online, novembrī 1, 2008
  41. ↑ Stephen Davis. Hammer of the Gods (LPC), 1995. 103. lpp.
  42. ↑ "The Starship Arhivēts 2005. gada 12. decembrī, Wayback Machine vietnē." at Led Zeppelin.org
  43. ↑ Nigel Williamson, "Forget the Myths", Uncut, maijā 2005, p. 68.
  44. ↑ Dave Lewis (1994), The Complete Guide to the Music of Led Zeppelin, Omnibus Press.
  45. ↑ «Review of Led Zeppelin III at Allmusic».
  46. ↑ «Q4 Review of Led Zeppelin 3». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 30. septembrī. Skatīts: 2009. gada 16. maijā.
  47. ↑ Atlantic Records iepriekš izdeva labotu "Whole Lotta Love" versiju, kura saīsināja dziesmas garumu no 5 minūtēm 34 sekundēm uz 3 minūtēm 10 sekundēm, izgriežot abstrakto vidusdaļu.
  48. ↑ 48,0 48,1 48,2 48,3 48,4 Dave Lewis (2003), Led Zeppelin: Celebration II: The 'Tight But Loose' Files, London: Omnibus Press. ISBN 1-84449-056-4, pp. 30, 35, 45, 49, 80.
  49. ↑ [https://web.archive.org/web/20080222171659/http://www.rollingstone.com/news/story/7287549/qa_robert_plant Arhivēts 2008. gada 22. februārī, Wayback Machine vietnē. Arhivēts 2008. gada 22. februārī, Wayback Machine vietnē. Arhivēts 2008. gada 22. februārī, Wayback Machine vietnē. Arhivēts 2008. gada 22. februārī, Wayback Machine vietnē. Arhivēts 2008. gada 22. februārī, Wayback Machine vietnē. Arhivēts 2008. gada 22. februārī, Wayback Machine vietnē. Arhivēts 2008. gada 22. februārī, Wayback Machine vietnē. Arhivēts 2008. gada 22. februārī, Wayback Machine vietnē. Arhivēts 2008. gada 22. februārī, Wayback Machine vietnē. Arhivēts 2008. gada 22. februārī, Wayback Machine vietnē. Arhivēts 2008. gada 22. februārī, Wayback Machine vietnē. Arhivēts 2008. gada 22. februārī, Wayback Machine vietnē. Arhivēts 2008. gada 22. februārī, Wayback Machine vietnē. Arhivēts 2008. gada 22. februārī, Wayback Machine vietnē. Arhivēts 2008. gada 22. februārī, Wayback Machine vietnē. Arhivēts 2008. gada 22. februārī, Wayback Machine vietnē. Arhivēts 2008. gada 22. februārī, Wayback Machine vietnē. Arhivēts 2008. gada 22. februārī, Wayback Machine vietnē. Arhivēts 2008. gada 22. februārī, Wayback Machine vietnē. Arhivēts 2008. gada 22. februārī, Wayback Machine vietnē. Arhivēts 2008. gada 22. februārī, Wayback Machine vietnē. Arhivēts 2008. gada 22. februārī, Wayback Machine vietnē. Arhivēts 2008. gada 22. februārī, Wayback Machine vietnē. Arhivēts 2008. gada 22. februārī, Wayback Machine vietnē. Arhivēts 2008. gada 22. februārī, Wayback Machine vietnē. Arhivēts 2008. gada 22. februārī, Wayback Machine vietnē. Arhivēts 2008. gada 22. februārī, Wayback Machine vietnē. Arhivēts 2008. gada 22. februārī, Wayback Machine vietnē. Arhivēts 2008. gada 22. februārī, Wayback Machine vietnē. Arhivēts 2008. gada 22. februārī, Wayback Machine vietnē. Arhivēts 2008. gada 22. februārī, Wayback Machine vietnē. Rolling Stone žurnāls; Intervija ar Robertu Plāntu (angliski)] Arhivēts 2008. gada 22. februārī, Wayback Machine vietnē., 2005. gada 5. maijs.
  50. ↑ «Top 100 Albums». RIAA. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010-01-17. Skatīts: 2008-08-11.
  51. ↑ Rock and Roll Dropped from Cadillac advert[novecojusi saite]
  52. ↑ "Sold on Song: Stairway To Heaven", BBC.com.
  53. ↑ Karen Karbo, "Stairway To Heaven: Is This the Greatest Song of All Time?", Esquire, novembrī 1991.
  54. ↑ «About Guitar, 100 Greatest Guitar Solos». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2009. gada 16. maijā.
  55. ↑ Toby Manning, "Broad Church", Q Led Zeppelin Special Edition, 2003.
  56. ↑ «Klasiskā roka albumu vāki: Led Zeppelin; Houses of the Holy. Atlantic, 1973. Dizaineris: Hipgnosis (Storms Torgersons, Obrijs Pauels) (angliski)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 21. novembrī. Skatīts: 2016. gada 6. februārī.
  57. ↑ «Labākie albumi ar kailfoto uz vāka un stāsti par tiem (angliski)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 9. oktobrī. Skatīts: 2007. gada 9. oktobrī.
  58. ↑ Kamerona Krova piezīmes albumam The The Song Remains the Same, pārizdotā versija, 2007. gads.
  59. ↑ «William Rimmer: A Claim to Fame». September 2006. Skatīts: 2008-02-01. [novecojusi saite]
  60. ↑ Jim Miller, "Album Review: Physical Graffiti Arhivēts 2007. gada 12. oktobrī, Wayback Machine vietnē.", Rolling Stone, 27 martā 1975.
  61. ↑ Stephen Davis. Hammer of the Gods (LPC), 1995. 225, 277. lpp. ISBN 033043859.
  62. ↑ Stīvens Deivss, , "Album Review: Presence" Arhivēts 2009. gada 23. aprīlī, Wayback Machine vietnē., Rolling Stone, 1976. gada 20. maijs
  63. ↑ Jonh Ingham, "Led Zeppelin: Presence (Swan Song)", Sounds, 10 aprīlī 1976. Reproduced in Rock's Backpages.com
  64. ↑ No intervijas programmai "Musikbyrån" ap laiku, kad viņi ieguva Polar Music Prize.
  65. ↑ Keith Shadwick. Led Zeppelin: The Story of a band and Their Music 1968-1980. San Francisco : Backbeat Books, 2005. 320. lpp. ISBN 9780879308711.
  66. ↑ Led Zeppelin official website: concert summary
  67. ↑ Led Zeppelin official website: concert summary
  68. ↑ Led Zeppelin official website: concert summary
  69. ↑ Stephen Davis. Hammer of the Gods (LPC), 1995. 277. lpp.
  70. ↑ Ritchie Yorke. Led Zeppelin: The Definitive Biography, 1993. 210. lpp.
  71. ↑ Led Zeppelin official website: concert summary
  72. ↑ Dave Lewis (2003). Tight But Loose Files:Celebration II, 49.
  73. ↑ Led Zeppelin official website: concert summary
  74. ↑ Led Zeppelin official website: concert summary
  75. ↑ Roka nāves (angliski)
  76. ↑ 76,0 76,1 Lewis, Dave and Pallett, Simon (1997) Led Zeppelin: The Concert File, London: Omnibus Press, p. 139.
  77. ↑ 77,0 77,1 Greg Prato. «Jimmy Page Biography». AllMusic. Skatīts: 2008-11-11.
  78. ↑ "Jimmy Page says last Led Zeppelin reunion was a disaster", List.co.uk, 20 novembrī 2007.
  79. ↑ «Zeppelin aizstāv izvēli nepiedalīties Live Aid diskā (angliski)». BBC Ziņas. BBC.
  80. ↑ 80,0 80,1 Lewis, Dave and Pallett, Simon (1997) Led Zeppelin: The Concert File, London: Omnibus Press, p. 140.
  81. ↑ Charles Shaar Murray, "The Guv’nors'", Mojo, augustā 2004, p. 75. Page stated: "In the 14 years from the disbanding of [Led] Zeppelin and Robert [Plant] going solo, there was a lot of water under the bridge. It was just the two of us getting our thing together and the chemistry of us, and it wasn't part of the equation, or a decision to purposely leave [John Paul Jones] out."
  82. ↑ Adam Howorth, "A life beyond Led Arhivēts 2012. gada 25. maijā, Wayback Machine vietnē.", 9 jūlijā 2002. Reproduced at www.led-zeppelin.org.
  83. ↑ Lewis, Dave Lewis and Simon Pallett (1997) Led Zeppelin: The Concert File, London: Omnibus Press. ISBN 0-7119-5307-4, p. 144.
  84. ↑ RIAA, "Recording Industry Announces November Awards Arhivēts 2010. gada 14. martā, Wayback Machine vietnē.".
  85. ↑ «The Immortals: The First Fifty (angliski)». Rolling Stone 946. izdevums. Rolling Stone. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 11. aprīlī. Skatīts: 2008. gada 20. martā.
  86. ↑ "Wolfmother Led Zep tribute, and rocking Brixton Arhivēts 2009. gada 9. augustā, Wayback Machine vietnē.", Wolfomother.net, 16 novembrī 2006,
  87. ↑ "Led Zeppelin make UK Hall of Fame", BBC News, 23 maijā 2006.
  88. ↑ Jonathan Cohen, "Led Zeppelin Readies Fall Reissue Bonanza Arhivēts 2007. gada 24. augustā, Wayback Machine vietnē.", billboard.com, 27 jūlijā 2007.
  89. ↑ Hamish MacBain, "Led Zeppelin reunion: the review" New Musical Express, decembrī 10 2007.
  90. ↑ "Zeppelin may make new material", BBC News, 17 oktobrī 2007.
  91. ↑ "Jimmy Page hints at more shows", New Musical Express, 14 decembrī 2008.
  92. ↑ Tamlmadge, Eric. «Led Zeppelin Guitarist Wants World Tour». The Huffington Post, 28 janvārī 2008. Skatīts: 2008-11-25.
  93. ↑ Jones, Damian. «Led Zep stars join Foo Fighters». BBC, 8 jūnijā 2008. Skatīts: 2008-11-25.
  94. ↑ «Alison Krauss/Robert Plant go platinum». Country Standard Time. 20 martā 2008. Skatīts: 2008-11-25.
  95. ↑ «List of Grammy winners». CNN.com. 10 februārī 2008. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-12-05. Skatīts: 2008-11-25.
  96. ↑ «Krauss, Plant big winners at Americana awards». USA Today. 2008-09-19. Skatīts: 2008-11-26.
  97. ↑ «Robert Plant says "paperwork" holds up Led Zeppelin reunion». therockradio.com. 19 septembrī 2008. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-01-15. Skatīts: 2008-11-25.
  98. ↑ «Led Zeppelin trio back in studio». BBC. 26 augustā 2008. Skatīts: 2008-11-25.
  99. ↑ «Led Zeppelin plan to audition new singer». The Sun. 2008-09-20. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-02-14. Skatīts: 2008-09-20.
  100. ↑ «Led Zeppelin to reunite». Daily Telegraph Sydney. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-09-05. Skatīts: 2008-09-26.
  101. ↑ Chaytor, Rod. «Zep's Jason sells up for 'world tour'». The Daily Mirror, 2008-09-27. Skatīts: 2008-09-27.
  102. ↑ «Robert Plant – Official Statement». robertplant.com. 2008-09-29. Skatīts: 2008-09-29.
  103. ↑ Beech, Mark. «Led Zeppelin Singer Robert Plant Rules Out Reunion Record, Tour». bloomberg.com, 2008-09-29. Skatīts: 2008-09-29.
  104. ↑ «Zeppelin to go back on the road». BBC Devon. 2008-10-27. Skatīts: 2008-10-30.
  105. ↑ «Could a Robert Plant-Free Led Zeppelin Tour Succeed?». rollingstone.com. 13 novembrī 2008. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-01-14. Skatīts: 2008-11-25. Arhivēts 2009-01-14 Wayback Machine vietnē.
  106. ↑ Bosso, Joe. «"Led Zeppelin are over!" says Jimmy Page's manager». MusicRadar, 2009-01-07.
  107. ↑ Kreps, Daniel. «“Led Zeppelin Are Over,” Jimmy Page’s Manager Declares». Rolling Stone, 2009-01-08. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-01-14. Skatīts: 2009-01-08.
  108. ↑ «Fear Of Disappointment Quashed Led Zeppelin Reunion». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 27. aprīlī. Skatīts: 2009. gada 17. maijā.
  109. ↑ Headlam, Dave. "Does the song remain the same? Questions of authenticity and identification in the music of Led Zeppelin." In Concert Music, Rock, and Jazz Since 1945: Essays and Analytical Studies. By Elizabeth West Marvin and Richard Hermann. Published 1995. Boydell & Brewer. 449 pages ISBN 1-58046-096-8 http://books.google.ca/books?id=OhUVusniuzoC
  110. ↑ Susan Fast. In the Houses of the Holy: Led Zeppelin and the Power of Rock Music, 2001. 210, ISBN 0-19-511756-5. lpp.
  111. ↑ Robert Palmer. Led Zeppelin: The Music (liner notes), 1991. Teksts "Atlantic 82144-2" ignorēts
  112. ↑ Carl Lindahl, "Thrills and Miracles: Legends of Lloyd Chandler", Journal of Folklore Research, Bloomington: May-Dec 2004, Vol. 41, Issue 2/3, pp. 133-72.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Led Zeppelin
Studijas albumi
Koncertalbumi
Saistītie raksti


Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Led_Zeppelin&oldid=4171784"