Liepājas aizstāvēšana (1919)

Liepājas aizsardzībai uzbūvētā bruņotā vilciena "Kalpaks" apkalpe ar 12 collu (305 mm) angļu flotes lielgabalu (1919).

Liepājas garnizona karavīri sagrautajos Kara ostas fortos 1919. gada rudenī.

Liepājas aizstāvēšana 1919. gada novembrī bija Latvijas armijas aizstāvēšanās operācija no 1919. gada 3. līdz 14. novembrim Latvijas brīvības cīņu laikā, kurā tā atvairīja Rietumkrievijas armijas uzbrukumu Liepājai.

Priekšvēsture

Pēc uzvaras Cēsu kaujās 1919. gada 23. jūnijā Liepājas rajona latviešu karaspēka priekšnieks pārņēma varu savās rokās. Septembra vidū Liepājas rajona latviešu karaspēka priekšnieka amatu pārdēvēja par Lejaskurzemes kara apgabala priekšnieku, un šo amatu ieņēma pulkvedis-leitnants Oskars Dankers. Viņa rīcībā atradās 1400 vīru lielais Liepājas garnizons, kura sastāvā bija 7. Siguldas kājnieku pulks (2. un 8. rotas), 6. Rīgas kājnieku pulks (2. rota), kā arī Liepājā saformētais zemessargu bataljons un Liepājas papildus bataljons.

Kad 9. oktobra vakarā pulkvedis-leitnants O. Dankers saņēma informāciju par Rietumkrievijas armijas uzbrukumu Rīgai, viņš pavēlēja pārtraukt dzelzceļa satiksmi posmā Liepāja – Laņģi un organizēt dzelzceļa sliežu noārdīšanu trīs punktos Liepājas apkārtnē. 30. oktobrī garnizona rīcībā nonāca Liepājas dzelzceļa darbnīcās uzbūvētais bruņotais vilciens “Kalpaks”, bruņots ar britu karakuģim noņemtu 12 mārciņu flotes lielgabalu un diviem rokas ložmetējiem. 2. novembrī Liepājā un Lejaskurzemē izsludināja aplenkuma stāvokli, pamatojot to Plēves grupas, kurā bija ap 3000 karavīru, pārvietošanos pie Liepājas robežām. Angļu eskadras komandieris paziņoja, ka militāri atbalstīs Liepājas garnizonu.

Norise

Liepājas aizstāvēšanas kaujas shēma (1919. gada 14. novembra kauja).

3. novembrī Rietumkrievijas armijas bruņotais vilciens no dzelzceļa līnijas Liepāja—Vaiņode pie Dubeņu stacijas apšaudīja Latvijas armijas jātnieku vienību un Grobiņas pilsētu. Grobiņas apriņķa komandanta komanda ar kauju atkāpās uz Liepāju. 4. novembrī Plēves grupas karavīri, kurus atbalstīja bruņotais vilciens, smagie un vieglie lielgabali, ložmetēji un aeroplāns, uzbruka gar Grobiņas šoseju. Uzbrukumu izdevās atsist ar britu karakuģu lielgabalu uguns atbalstu. Šajā kaujā krita Latvijas armijas bruņu vilciena „Kalpaks” komandieris virsleitnants Alfrēds Kļestrovs. Latvijas armija sašāva uzbrucēju aeroplānu, kas nokrita vācu kontrolētajā teritorijā. 5. novembrī pārspēka priekšā Aizputes garnizons atkāpās Pāvilostas virzienā. Aizputes apriņķa apsardzības priekšnieka pārvaldes karavīri, komandantūras karavīri un policisti no Pāvilostas ar kuģi 6. novembrī ieradās Liepājā. Turpmākajās dienās norisinājās tikai nelielas sadursmes, bermontiešu artilērija apšaudīja Kara ostas fortus un tajos izvietojušos pilsētas aizstāvjus.

14. novembra rītā bermontieši atkārtoja uzbrukumu Liepājai un viņiem izdevās šķērsot Tosmares ezeru un ieņemt Ziemeļu fortus, pietuvoties Vidus fortiem un aplenkt Dienvidu fortus, iegūt savā kontrolē Saules muižu. Liepājas garnizona vienības, sākot no Ziemeļu forta apvidus, spēja pāriet pretuzbrukumā. Bruņotais vilciens “Kalpaks” palīdzēja padzīt pretinieku no Saules muižas, angļu karakuģu artilērijas uguns atbalstīja cīņu Vidus forta rajonā. Ilgāku laiku prasīja bermontiešu padzīšana no Dienvidu fortu rajona, kur kādā saspridzinātā pulveru pagrabā, esot aplenkumā, visu kaujas laiku pretestību ienaidniekam bija izrādīja 20 karavīru liela grupa. Plkst. 13.00 Liepājas aizstāvjiem izdevās atgūt savas iepriekš ieņemtās pozīcijas un ienaidnieks atkāpās Durbes—Gaviezes virzienā.

Sekas

Pēc sakāves pie Liepājas 17. novembrī ģenerālis Valters fon Eberharts uzņēmās Rietumkrievijas armijas vadību Bermonta-Avalova vietā. Vācieši plānoja līdz Sabiedroto valstu Nisela misijas atbraukšanai atsist Latvijas armijas uzbrukumu Jelgavai un panākt sev izdevīgākus nosacījumus pamiera sarunās.