Baltijas reģiona sabiedroto komisija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Baltijas reģiona sabiedroto komisija Tilzītē 1919./1920. gada ziemā. No kreisās: ģenerāļi Dž.Marietti (Itālija), A.Tērners (Lielbritānija), A.Nisels (Francija), S.Čīnijs (ASV) un pulkvedis Takeda (Japāna).

Baltijas reģiona sabiedroto komisija (franču: Commission Interalliée des Régions Baltiques) bija viena no pēc Pirmā pasaules kara beigām izveidotajām Antantes valstu militārajām komisijām, kas tika izveidota ar uzdevumu panākt karadarbības pārtraukšanu Baltijas reģionā un organizēt sakautās Rietumkrievijas armijas evakuāciju.[1]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc 1919. gada Parīzes miera konferences lēmuma izveidotā Baltijas reģiona sabiedroto komisija franču ģenerāļa Anrī Albēra Nisela (Henri Albert Niessel) 1919. gada 7. novembrī ieradās Berlīnē. Pēc Latvijas armijas uzvaras Pārdaugavas operācijā 10.—11. novembrī Vācijas valdība nolēma, ka ģenerālleitnantam Valteram fon Eberhardam jāpārņem Rietumkrievijas armijas vadība. 11. novembrī sabiedroto komisija Kēnigsbergā tikās ar Vācijas armijas pārstāvjiem. 13. novembrī komisija ieradās Tilzītē netālu no Vācijas-Lietuvas robežas, kur tikās ar Vācijas armijas VI. rezerves korpusa virspavēlniecību.[2]

Komisija ar vilcienu devās uz Rīgu, kur tikās ar Latvijas valdību, Kauņā ar Lietuvas valdību un Jelgavā ar ģenerāli Valteru fon Eberhartu. Ģenerālis Eberharts ierosināja Latvijas valdībai pārtraukt karadarbību naktī no 19. uz 20. novembri un sākt pamiera sarunas ar Latvijas Pagaidu valdību. Tādā gadījumā Vācija saglabātu kontroli pār Kurzemi un Zemgali, tādēļ radiogramma palika bez atbildes,[3] bet 21. novembrī Latvijas armija turpināja uzbrukumu un izdzina sakautās armijas daļas no Jelgavas, bet nākamajā dienā — no Tukuma. Tā kā Rietumkrievijas armijas daļas nu juridiski bija Veimāras republikas pakļautībā, taču turpināja pretoties, Latvija 25. novembrī pieteica karu Vācijai.[4]

30. novembrī Baltijas reģiona sabiedroto komisija uzstāja, ka "latviešu karaspēkam nekavējoties jāpārtrauc uzbrukuma rakstura darbība pret krievu un vācu karaspēku".[5] Decembra sākumā pēdējās Rietumkrievijas armijas daļas šķērsoja Latvijas—Lietuvas un tā laika Latvijas—Klaipēdas apgabala robežas pie Palangas. 3. decembrī Latvijas armijas virspavēlniecība izdeva pavēli par tālākas virzības apturēšanu.[6] Austrumprūsijas ziemeļu robežas aizsardzībai pret Latvijas un Lietuvas karaspēka uzbrukumu 1920. gada janvārī Tilzītes-Ragnītes apriņķī Nemunas upes kreisajā krastā līdz 31. martam tika ievestas piecas armijas brigādes no Vācijas vidienes. Pēc Sabiedroto komisijas prasības bijušās Rietumkrievijas armijas daļas izformēja un internēja Austrumprūsijas teritorijā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Henri Albert Niessel. L'évacuation des pays baltiques par les Allemands. Contribution à l'étude de la mentalité allemande. Paris, Limoges, Nancy 1935.
  2. Peter Joost: Die Interalliierte Baltikum-Kommission 1919/20 in Tilsit. Ein weiteres (unbekanntes bzw. vergessenes) Kapitel in der Geschichte der Stadt. 20. Tilsiter Rundbrief (1990/91), S. 23–27.
  3. Peniķis M. Zemgales un Jelgavas atbrīvošana 1919. gada novembrī. // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1938., Nr.4., 549. lpp.
  4. Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica 1919. gada 25. novembra nota Vācijas Ārlietu ministram H. Milleram par kara pieteikumu Vācijai. - LVVA, 2574. f., 4. apr., 93. l., 122. lp.
  5. LVVA, 6033. f., 1. apr., 94. 1., 7. lp.
  6. LVVA, 1516. f., 1. apr., 962. 1., 114. lp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]