Lietuvas—Krievijas miera līgums

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Lietuvas—Krievijas miera līgumā Lietuvai pielemtā teritorija, ko anektēja Polija (tumšāk zaļajā krāsā).
Viļņas apgabals un Lietuvas teritoriālās pretenzijas sarunu sākumā.

Lietuvas—Krievijas miera līgums jeb 1920. gada Maskavas miera līgums (krievu: Московский договор 1920 года) tika parakstīts 1920. gada 12. jūlijā starp Lietuvu un Krievijas PFSR. Tas noteica Lietuvas valsts austrumu un dienvidu robežu, ko poļu-padomju kara laikā abas karojošās puses tomēr neņēma vērā. 1920. gada septembrī Polijas armija un ģenerāļa L. Želigovska komandētās vienības šķērsoja līgumā noteikto Lietuvas dienvidu robežu un anektēja daļu no Lietuvai pielemtās teritorijas, ieskaitot Viļņas apgabalu. 1921. gada Rīgas miera līgumā noteica jaunu robežu starp Poliju un Krieviju.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilnvara, kurā Ļeņins pilnvaroja Joffi miera sarunām ar Baltijas valstu valdībām.

Pēc sakāvēm poļu-padomju kara un Krievijas pilsoņu kara frontēs padomju valdība piedāvāja 1919. gada 31. augustā Igaunijas valdībai, 11. septembrī Somijas un Latvijas valdībām un 15. septembrī Lietuvas valdībai sākt miera sarunas. Sākotnējā Baltijas valstu nostāja bija tāda, ka sarunas ar Krieviju notiek kopīgi. Savukārt Krievija centās panākt sarunu uzsākšanu bilaterāli ar katru no Baltijas valstīm atsevišķi. 14.—15. septembrī Tallinā notika visu četru Baltijas valstu valdības vadītāju un ārlietu ministru konference, lai izstrādātu vienotu nostāju miera sarunām. Visiem konferences dalībniekiem bija vienota nostāja, ka ar lieliniekiem iespējams slēgt tikai pamieru. Nākamajā konferencē šādā pašā sastāvā, kas notika Tartu no 29. septembra līdz 1. oktobrim, nolēma neuzsākt separātas [ar katru valsti atsevišķas] miera sarunas un nenoslēgt separātus miera līgumus. 1919. gada novembrī Baltijas valstis atsāka sarunas par miera jautājumu ar Krieviju, kad no 11. līdz 19. novembrim Igaunijas, Latvijas un Lietuvas delegācijas un novērotāji no Polijas un Somijas satikās Tartu. Tomēr Igaunijas valdība bija nolēmusi uzsākt separātas sarunas ar Krieviju un konference nedeva nekādus reālus rezultātus. 1920. gada 3. janvārī sākās Polijas un Latvijas armijas kopīgais uzbrukums pie Daugavpils, kas ievadīja plašu Latgales atbrīvošanas operāciju. 1920. gada 30. janvārī tika parakstīts Latvijas-Krievijas līgums par slepenu pamieru, bet 1920. gada 2. februārī Igaunija un Krievija Tartu parakstīja miera līgumu.

Miera sarunas Maskavā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanās armijas kauju laikā ar Polijas un Ukrainas Tautas Republikas armijām pie Kijevas 1920. gada aprīlī-jūnijā Padomju Krievijas valdība uzsāka miera sarunas ar Lietuvas valdību. Lietuvas puse sākotnēji pieprasīja to atzīt par Lietuvas dižkunigaitijas starptautisko tiesību mantinieci un iekļaut Lietuvas valstī visas četras vēsturiskās Krievijas impērijas "Lietuvas guberņas", proti, Viļņas guberņas, Kauņas guberņas, Grodņas guberņas un Suvalku guberņas teritoriju, ieskaitot Belostokas, Brestas, Kobrinas, Pružanu un Novogrudokas pilsētas.

Sarunu gaitā Sarkanā armija 1920. gada jūnijā sāka pretuzbrukumu Ukrainā un Baltkrievijā. Lietuvas puse piekāpās Krievijas puses ierosinātā "tautu pašnoteikšanās principa" prasībai samierināties vienīgi ar lietuviešu kompakti apdzīvotajām teritorijām.[1] Miera līgumu parakstīja Maskavā 12. jūlijā.

Līguma saturs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līgumam bija 19 punktu, no kuriem pirmajā Krievijas padomju valdība atzina Lietuvas valsts neatkarību un attteicās no jebkādām teritoriālajām prasībām. Otrajā punktā bija aprakstīta Lietuvas-Krievijas robeža, kas iekļāva Lietuvas valstī arī Braslavas, Pastavu, Ļidas un Grodņas pilsētas, bet nenoteica robežas agrāk Polijas sastāva bijušās Suvalku guberņas teritorijā.

Turklāt Krievijas padomju valdība apņēmās samaksāt kara reparācijās trīs miljonus rubļu un 107 tūkstošus hektāru meža koksnes. Puses apņēmās atbrīvot karagūstekņus un slēgt papildus tirdzniecības līgumus.

Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1920. gada 14. jūlijā Polijas armija atkāpās no Viļņas, ko pirmā ieņēma Sarkanā armija, kas tomēr vilcinājās no nodot Lietuvas valdības kontrolē un centās nodibināt padomju varas iestādes. Toties Lietuvas armija no 19. jūlija līdz 8. augustam ieņēma Sejnu, Suvalku un Augustavas pilsētas.

Situācija strauji mainījās pēc Polijas armijas uzvaras kaujā pie Varšavas 1920. gada 13.-25. augustā. Sarkanā armija 26. augustā atstāja Viļņu un to pārņēma Lietuvas armija. Polijas armija cīnījās ar Lietuvas karaspēku par Suvalku novadu līdz pat 16. septembrim, kad Kalvarijā sākās neveiksmīgas pamiera sarunas. 26. septembrī Polijas armija ieņēma Grodņu. 29. septembrī Suvalkos sākās miera sarunas, kas beidzās ar pamiera līguma noslēgšanu 7. oktobrī. Tomēr 9. oktobrī ģenerāļa L. Želigovska komandētās karaspēka vienības ieņēma Viļņu un visu Viļņas apgabalu. Tikai 21. novembrī puses vienojās pārtraukt karadarbību.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Eidintas, Alfonsas; Vytautas Žalys; Alfred Erich Senn (September 1999). Ed. Edvardas Tuskenis, ed. Lithuania in European Politics: The Years of the First Republic, 1918-1940 (Paperback ed.). New York: St. Martin's Press. pp. 67–70.