Livonijas hercogi

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Livonijas hercogs bija mantojams tituls, ko no 16. gadsimta līdz 20. gadsimta sākumam lietoja dažādu valstu monarhi, lai apliecinātu savas valdnieka tiesības uz agrākās Livonijas konfederācijas teritoriju vai tās vidusdaļas - Pārdaugavas hercogistes, vēlāk Zviedru Vidzemes, Inflantijas vaivadijas un Vidzemes guberņas zemēm.

Hercoga titula izveides vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc tam, kad Livonijas ordenis pēc Vācu ordeņa likvidācijas Prūsijā bija kļuvis patstāvīgs, ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs 1526.gadā tika iecelts par Svētās Romas impērijas firstu. Ideja par teokrātiskas valsts pārveidi laicīgā valstī pēc Vācu ordeņa parauga Prūsijā bija tuva arī Livonijas ordeņa valdībai. 1560. gada 5. aprīlī Livonijas ordeņa apspriedē Rīgā tika pieņemts lēmums ordeni likvidēt un pārvērst tā teritoriju par mantojamu hercogisti.

Tomēr pēc Viļņas ūnijas noslēgšanas un ordeņa padošanās akta parakstīšanas 1562. gada 5. martā Rīgas pilī Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers un citi pavēlnieki bija spiesti nolikt savas pilnvaras un kļūt par Lietuvas dižkunigaitijas vasaļiem. Livonijas hercogiste tiesību ziņā tika pielīdzināta 1525. gadā dibinātajai Prūsijas hercogistei un piešķirta mantojuma lēnī tās pirmajam hercogam Gothardam Ketleram. Viņš un viņa pēcnācēji līdz pat 1795. gadam lietoja titulu "Ar Dieva žēlastību Livonijā, Kurzemes un Zemgales hercogs" (latīņu: Deo Gracia in Livonia, Curlandiae et Semigalliae Dux).

Savukārt Rīgas arhibīskaps Brandenburgas Vilhelms nevēlējās pieņemt visus padošanās noteikumus, bet arhibīskapijas koadjuktors Kristofs mēģināja panākt Zviedrijas karalim pakļautas hercogistes izveidi. Savukārt Rīgas pilsēta pasludināja, ka pakļaujas tieši Svētās Romas impērijas ķeizaram un vēlas saglabāt brīvpilsētas statusu. Tikai pēc arhibīskapa nāves 1563. gadā Rīgas arhibīskapijas bruņniecība parakstīja padošanās aktu 1566. gada decembrī un Livonijas Pārdaugavas hercogiste apvienojās reālūnijā ar Lietuvu[1]. Tas nozīmēja, ka Lietuvas dižkunigaitis (un Polijas karalis) Sigismunds II Augusts vienlaicīgi bija arī šis teritorijas nominālais valdnieks - hercogs un lietoja titulu Sigismundus Augustus Dei gratia rex Poloniae, magnus dux Lithuaniae, nec non terrarum ... Livoniae etc., ko pēc viņa lietoja visi Polijas-Lietuvas kopvalsts valdnieki līdz pat 1795. gadam.

Daļa bijušās Rīgas arhibīskapijas vasaļu vēlējās labāk pakļauties Krievijas caram un veda sarunas ar Jāni Briesmīgo, kas viņu iespaidā piedāvāja bijušam Livonijas ordeņa mestram Vilhelmam fon Firstenbergam, vēlāk Gothardam Ketleram, kļūt par Livonijas karali. [2] Pēc viņu atteikšanās šis piedāvājums tika izteikts Kurzemes un Sāmsalas-Vīkas bīskapam Magnusam, kas to pieņēma un 1570.-1579. gadā lietoja titulu "Magnuss, Livonijas ķēniņš, Igaunijas un Letijas kungs" (Magnus, Divine Gratia Rex Livoniae Dominus Esthoniae et Littia). Jaunais Polijas-Lietuvas valdnieks Stefans Batorijs 1578. gadā atjaunoja Livonijas un Polijas-Lietuvas ūnijas aktu un 1581. gadā panāca Rīgas pakļaušanos un uzsāka plašu karadarbību pret krieviem un piespieda Jāni Briesmīgo 1582. gadā (Jamzapoļes miera līgums) atteikties no iekarojumiem Livonijā.

Pēc Zviedru Vidzemes nodibināšanas Livonijas hercoga titulu lietoja arī Zviedrijas karalis Kārlis XI.

Neraugoties zaudējumu karos pret zviedriem un poļiem, arī Krievijas cars Mihails Fjodorovičs Romanovs lietoja "Livonijas lielkņaza" titulu, bet vēlākie Krievijas imperatori pēc Latvijas pakļaušanas sevi titulēja vairs tikai kā "Livonijas kņazus".

Nominālo Livonijas hercogu saraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Livonijas valdnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Gothards Ketlers - no 1562. līdz 1566. gadam kā "Livonijas vietvaldis un gubernators" - in Lieffland zu Curland vnd Semigallien Hertzogk Der königklichen Maiestett tzu Polen vnd vber Liefflandt Statthalter vnd Gubernator[3];
  • Magnuss I - no 1570. līdz 1579. gadam kā "Livonijas ķēniņš, Igaunijas un Letijas kungs" - koning In Lifflandt, der Estnischen und lettischen Landen Herr.

Polijas-Lietuvas kopvalsts valdnieki (1566-1795)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zviedrijas valdnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Sigismunds I Vāsa - no 1592. līdz 1599. gadam kā "Livonijas lielhercogs" (jo vienlaikus arī Polijas-Lietuvas valdnieks);
  • Kārlis IX - no 1599. līdz 1611. gadam kā "Livonijas igauņu karalis" - Esters i Lijfland etc. Konungh;
  • Kārlis XI - no 1660. līdz 1697. gadam kā "Livonijas hercogs" - Hertig uti Lifland;
  • Kārlis XII - no 1697. līdz 1718. gadam kā "Livonijas hercogs" - Hertig uti Lifland.

Krievijas valdnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ivans IV - no 1572. gada līdz 1584. gadam kā "Livonijas zemes valdnieks" - государь отчинные земли Лифлянтскiе;
  • Fjodors I - no 1584. līdz 1595. gadam kā "Livonijas valdnieks un lielkņazs" - государь и Великiй Князь Лифляндскiй;
  • Mihails Fjodorovičs Romanovs - no 1613. līdz 1614. gadam kā "Livonijas lielkņazs"
  • Pēteris I - no 1721. līdz 1725. gadam kā "Igaunijas, Livonijas kņazs" - kнязь Эстляндскiй, Лифляндскiй;
  • Pēteris II Romanovs - no 1727. līdz 1730. gadam kā "Igaunijas, Livonijas kņazs" - князь Эстляндскiй, Лифляндскiй;
  • Anna Ivanovna 1730. - 1740. gadā kā "Igaunijas, Livonijas kņaze" - княгиня Эстляндская, Лифляндская;
  • Elizabete Romanova 1741. - 1762. gadā kā "Igaunijas, Livonijas kņaze" - княгиня Эстляндская, Лифляндская;
  • Pēteris III 1762. gadā kā "Igaunijas, Livonijas kņazs" - князь Эстляндскiй, Лифляндскiй;
  • Katrīna II 1762. – 1794. gadā kā "Igaunijas, Livonijas kņaze", 1795. – 1796. gadā kā "Igaunijas, Livonijas, Kurzemes un Zemgales kņaze" - княгиня эстляндская, лифляндская, курляндская и семигальская;
  • Pāvils I Romanovs 1796. - 1801. gadā kā "Igaunijas, Livonijas, Kurzemes un Zemgales kņazs" - князь Эстляндскiй, Лифляндскiй, Курляндскiй и Семигальскiй;
  • Aleksandrs I Romanovs 1801. - 1825. gadā kā "Igaunijas, Livonijas, Kurzemes un Zemgales kņazs";
  • Nikolajs I Romanovs 1825 - 1855. gadā kā "Igaunijas, Livonijas, Kurzemes un Zemgales kņazs";
  • Aleksandrs II Romanovs 1855. - 1881. gadā kā "Igaunijas, Livonijas, Kurzemes un Zemgales kņazs";
  • Aleksandrs III Romanovs 1881. - 1894. gadā kā "Igaunijas, Livonijas, Kurzemes un Zemgales kņazs";
  • Nikolajs II Romanovs 1894. - 1917. gadā kā "Igaunijas, Livonijas, Kurzemes un Zemgales kņazs";

Vācijas valdnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ādolfs Frīdrihs 1918. gadā nominēts kā "Apvienotās Baltijas hercogistes hercogs" - Herzog von Vereinigten Baltischen Herzogtum.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Diploma Unionis Livoniae cum Litvania 25 et 26 Decembris 1566
  2. Соловъев С.М. Сочинения. Книга III. История России с древнейших времен. Тома 5 – 6. – Москва, 1989. – с.570.; Форстенъ Г.В. Балтiйскiй вопросъ въ XVI и XVII столетiяхъ (1544 – 1648.). Томъ I: Борьба изъ за Ливонiи. – Санктъ-Петербургъ, 1893. – с.535.
  3. Kurzemes un Zemgales mantoto valdnieku tituli

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]