Mērija Grīnberga

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Mērija Grīnberga
Mērija Grīnberga
Personīgā informācija
Dzimusi 1909. gada 24. maijā
Valsts karogs: Krievijas Impērija Sanktpēterburga, Krievijas Impērija
Mirusi 1975. gada 26. februārī (65 gadi)
Valsts karogs: Latvijas PSR Rīga, Latvijas PSR (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība Latviete
Nodarbošanās Arhivāre
Vecāki Jānis Grīnbergs
Mērija Grīnbergs (Grosvalds)
Brāļi Emanuels Grinbergs

Mērija Grīnberga (1909—1975) bija latviešu arhivāre un muzejniece. Ievērojama ar to, ka izglābusi Rīgas pilsētas muzeju kolekciju Otrā pasaules kara beigās un nogādājusi to atpakaļ Rīgā.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimusi 1909. gada 24. maijā Pēterburgā Jēzus luterāņu draudzes mācītāja un Krievijas latviešu luterāņu draudžu bīskapa Jāņa Grīnberga un viņa sievas Mērijas, dzimušas Grosvaldes, RLB priekšnieka Frīdriha Grosvalda meitas, ģimenē. Pēc Brīvības cīņu beigām kopā ar māti (tēvs mira 1923. gadā) un jaunāko brāli Emanuelu Grinbergu (1911—1982) pārcēlās uz dzīvi Latvijā. Viņas māte 1926. gadā Aspazijas bulvārī 20 atvēra veikalu — lietišķās mākslas salonu.[1]

1928. gadā viņa absolvēja ģimnāziju Rīgā, palīdzēja mātei veikala darbos, piedalījās ekspozīcijas iekārtošanā starptautiskajās tautas mākslas izstādēs Helsinkos, Budapeštā, Parīzē un Leipcigā. 1936. gadā sāka strādāt Valsts vēsturiskajā muzejā par arhivāri.

Otrā pasaules kara laikā viņa kā kravas pavadone uzraudzīja kastēs sapakotās Rīgas pilsētas mākslas muzeja (tagad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs), Valsts vēsturiskā muzeja (Latvijas Nacionālais vēstures muzejs) un tā filiāles Doma muzeja (tagad Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs), kā arī vairāku arhīvu vērtības, kas 1944. gada 7. oktobrī ar kuģi Ludwigshafen tika izvestas no Latvijas uz Kēnigsbergu, pēc tam uz Opavu Sudetijā, kara beigās nokļūstot līdz Minhenei. Tur 1945. gada 24. oktobrī ASV armijas okupācijas iestādes tās nodeva Sarkanās armijas pārstāvim. Atpakaļceļā, kas veda caur Vīni, Budapeštu, Kijevu un Ļvovu, vagonus vairākkārt apzaga, taču 1946. gada 10. februārī Mērija Grīnberga vienpadsmit vagonos Rīgā pārveda vairāk nekā 400 kastu. Nozagta bija Doma muzeja numismātikas kolekcija.[2]

Pēc atgriešanās Rīgā Mērija kopā ar māti dzīvoja ģimenei pirms kara piederējušā un komunālajā dzīvoklī pārvērstā deviņistabu dzīvokļa divās istabās. Mērija atsāka strādāt Valsts vēsturiskajā muzejā, viņu iecēla par Etnogrāfijas nodaļas vadītāja pagaidu vietas izpildītāju. Mērijai bija jāraksta neskaitāmi pārskati par braucienu, 1950. gada decembrī muzeja vadība atlaida Mēriju no darba. 1952. gadā viņa sāka strādāt Rīgas elektroarmatūras rūpnīcā par produkcijas kvalitātes kontrolieri, bet vēlāk apguva montētājas prasmes. Dzīvoja trūcīgi, tāpēc šad tad nācās pārdot muzejam kādu no ģimenes īpašumā esošām Jāzepa Grosvalda gleznām. Pēc Staļina nāves t.s. "Atkušņa" periodā 1958. gada vasarā Mērija dabūja bibliotekāres darbu Valsts latviešu un krievu mākslas muzejā, kur strādāja līdz savai nāves dienai.

Mirusi 1975. gada 26. februārī Rīgā.

Filma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Režisore Kristīne Želve (studija Vivat!) uzņēma filmu "Mērijas ceļojums" par Mēriju Grīnbergu un viņas misiju, kuras pirmizrāde norisinājās 2018. gada 2. maijā.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Mērijas bagātības Tekla Šaitere, Diena, 2008. gada 14. septembrī
  2. "Tā kā neesmu bibliotekāre". Latvijas kultūras nosargātās vērtības un Mērijas Grīnbergas, jaunākās mūžs "As I'm not a Librarian": Preserved Values of Latvian Culture and the Life of Mērija Grīnberga Junior. Jānis Kalnačs. "Mākslas Vēsture un Teorija" nr. 6/7, 2006. — 77-89 lpp.
  3. "Mērijas ceļojums"