Jāzeps Grosvalds

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Jāzeps Grosvalds
Grosvalds.jpg
Dzimis 1891. gada 24. aprīlī
Rīga, Flag of Russia.svg Krievijas Impērija
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1920. gada 1. februārī
Karogs: Francija Francija, Parīze
Tautība latvietis
Nozares glezniecība
Mākslas virziens Postimpresionisms, modernisms

Jāzeps Grosvalds (dzimis 1891. gada 24. aprīlī Rīgā, miris 1920. gada 1. februārī Parīzē) bija latviešu mākslinieks, strēlnieks, viens no modernisma aizsācējiem latviešu glezniecībā. Darbojās mākslinieku pulciņā "Zaļā puķe" un Rīgas mākslinieku grupā, pārsvarā gleznoja portretus. Pirmā pasaules kara gados kā viens no pirmajiem pievērsās latviešu bēgļu un strēlnieku tematikai. Radījis tematisku gleznu ciklus "Bēgļi" (1915 - 1917), "Latviešu strēlnieki" (1916 - 1917) un "Austrumu ciklu" (1918 - 1919).

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jāzeps Grosvalds, draugu vidū dēvēts par Džo, dzimis 1891. gadā Rīgas advokāta Frīdriha Grosvalda ģimenē. Jāzepa bērnības un jaunības materiālie apstākļi bija lieliski. Sekojot pilsonības aprindās pieņemtajiem standartiem, viņš no mazām dienām apguva svešvalodas, klavierspēli, vingroja, apmeklēja pirmsģimnāzijas Langermaņa skolu, mācījās zīmēt un gleznot. Pēc tam mācības Rīgas pilsētas ģimnāzijā, kur viņš no 1901. līdz 1909. gadam apguva senās un jaunās valodas, vēsturi, ģeogrāfiju, filozofiju, fiziku un matemātiku.

Ceļojumu laiks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vecāki Jāzepam piešķīra līdzekļus un atļāva 1909. gada oktobrī doties uz Berlīni, kur viņu sagaidīja vecākais brālis Oļģerts Grosvalds, kas tur studēja filoloģiju. Berlīnē Jāzepam bija iespēja apmeklēt vācu mākslas vēsturnieku, grafikas speciālistu Kurtu Glāzeru, kura dzīvoklī viņš redzēja van Goga darbu oriģinālus, Manē ofortus un “pirmklasīgus Tulūz-Lotrekus”. 1909.-1910. gadā viņš mācījās gleznošanu Minhenē pie Š. Holloši. 1910. gadā Grosvaldu pirmo reizi pieminēja "Rīgas avīžu" recenzijās par 1. latviešu mākslas izstādi. Kritika bija visai labvēlīga, kaut arī tajā laikā bija pieņemts recenzijās aplūkot pazīstamo, apritē esošo mākslinieku darbus, nevis debitantus. 1911. gadā viņam bija jāveic obligātais dienests ķeizara Aleksandra III 3. Smoļenskas ulānu pulkā, kas bāzējās Vilkavišķos Lietuvā.

Pēc tam Grosvalds līdz 1914. gadam mācījās Parīzē privātajās akadēmijās pie K.van Dongena, Š.Gerēna u.c., kubistu skolā La Palette. Parīze viņam šķita lieliska, izsmalcināta un reizē ļoti cilvēciska, publika uz ielām un kafejnīcās — daudzveidīga un interesanta, sievietes — apburošas. 1913. gada pavasarī viņš apmeklēja t.s. Parīzes latviešu pulciņu, taču tās bija tikai epizodes. Tautieši, kas pulcējās šajos saietos, Jāzepam šķita sveši: “Kad tīri atklāti sevi aplūkoju, tad nejūtu nekādas īsti tautiskas sajūtas un nekā kopēja ar šiem ļaudīm. Vai tā varbūt tikai jaunības parādība?” Kādā vēstulē brālim Jāzeps konstatēja: “Kas attiecas uz mūsu tautiešiem, tad tie ir un paliek visur tie paši, t.i. cilvēki ar slinku inteliģenci un neveiklām formām, kas nemāk būt laipni, pat ja viņi to grib”. Aprīļa beigās Jāzeps pameta Parīzi, uz brīdi iegriezās Rīgā, uz kuru vairs neraudzījās kā uz miegainu provinces mazpilsētiņu, bet sajūsminājās par krasajām pārmaiņām pilsētas veidolā un aizvien straujāko sociālo dzīvi, taču jau augusta beigās kopā ar brāli Oļģertu devās ceļojumā pa Spāniju. 1914. gada pavasarī aknu iekaisuma dēļ Jāzepam nācās pamest Parīzi un doties ārstēties uz Karlsbādi, īsi pirms Pirmā pasaules kara sākuma 1914. gada jūnijā viņš atgriezās Rīgā.

Izstādes Rīgā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau 1913. gada sākumā 2. latviešu mākslas izstādē Jaunsudrabiņš, vērtējot Grosvalda ainavas, sprieda, ka autors “atrodas zem stipra franču modernistu iespaida”, bet Jūlijs Madernieks savā recenzijā saistībā ar Grosvalda darbiem min Andrē Derēnu. Kļaviņš norāda, ka “no mūsdienu viedokļa šādi raksturojumi ir apšaubāmi, jo izstādē bija skatāmas Grosvalda 1911. gada Dienvidfrancijas ainavas, kurās, spriežot pēc zināmām, viņš vēl nepārkāpj postimpresionistiskās mākslas robežas; tomēr jāpieņem, ka ap viņu jau toreiz it kā vēdīja modernisma gaisotne, jo jebkuras atšķirības no Rīgas izstāžu glezniecības tika traktētas kā “Parīzes novatoriskie ieguvumi”. [1]

Rīgā Grosvalds iestājās "Latviešu mākslas veicināšanas biedrībā", izstādīja savus darbus 4. latviešu mākslas izstādē un palīdzēja iekārtot Voldemāra Matveja piemiņas izstādi. Paša Jāzepa darbi guva ievērību un izraisīja interesi. No minētajai izstādei piedāvātajām gleznām 3 netika pieņemtas. Palīdzot T.Zaļkalnam iekārtot V.Matveja izstādi, viņš iepazinās vēl ar dažiem citiem palīgiem: jaunajiem māksliniekiem Konrādu Ubānu, Valdemāru Toni un Kārli Johansonu. Tā radās jauno modernistu kopa, kuru latviešu mākslas vēsturē pazīst kā “Zaļo puķi”.

Pirmais Pasaules karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltie krusti (1916).

Pirmais pasaules karš pārtrauca Grosvalda aktīvu piedalīšanos mākslas dzīvē. 1915. gadā viņš kā kavalērijas virsnieks tika mobilizēts Krievijas impērijas armijā, iestājās 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulkā, kur komandēja jātnieku izlūku nodaļu. Šajā laikā viņš gleznoja skatus no bēgļu un strēlnieku dzīves.

1917. gadā viņu nosūtīja palīgā frančiem uz Rietumu fronti un tai pašā gadā iestājās Britu impērijas armijā. 1918. gadā leitnants, vēlāk virsleitnants un politiskais adjutants Grosvalds piedalījās angļu ekspedīcijas karagājienā cauri Arābijai uz Persiju un Kaukāzu. Par nopelniem Pirmajā Pasaules karā tika apbalvots ar Krievijas ordeņiem un Britu impērijas Military Cross.

1918.-1919. gadā Grosvalds uzgleznoja vairākus simtus Mezopotāmijas un Persijas (tagad - Irāka un Irāna) skatu.

1919. gada vasarā Jāzeps Grosvalds demobilizējās un aizstāja savu vecāko brāli Oļģertu Grosvaldu kā Latvijas delegācijas sekretārs Parīzes miera konferencē. No 1919. gada decembra viņš turpināja strādāt Latvijas diplomātiskajā pārstāvniecībā Parīzē. Miris no Spāņu gripas 1920. gada 1. februārī Parīzē, kur urna ar viņa pelniem glabājās Perlašēza kapsētas kolumbārijā. 1925. gadā pārapbedīts Rīgas Lielajos kapos.

Personības raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1912. gadā, rezumējot dienestā piedzīvoto Lietuvas laukos, viņš atzīmēja: “nemaz nemīlu lauku dzīvi un esmu īsts pilsētnieks”. Jau izgājiens pastaigā pa Maskavas forštati bija piedzīvojums, nemaz nerunājot par Jāņu svinēšanu brīvā dabā vai izbraucieniem uz Edinburgu (Dzintariem). Līdz ar to atšķirībā no Purvīša-Rozentāla-Madernieka paaudzes, Grosvaldam nevajadzēja ne pūlēties kādam pierādot ar savu izturēšanos, manierēm un vērtībām, ka ir līdzvērtīgs pilsētas buržuā slānim, nedz arī tērēt laiku izmisīgi meklējot pašidentifikācijas pieturas punktus idealizētajā zemniecībā un lauku ainavā. Viņš jau no paša sākuma orientējās uz kultūru kā tādu, un ja nu kas pusaudža gados viņu uztrauca, tad tikai tas, ka jutās tomēr vēl par seklu, par prastu — tomēr tikai trešā paaudze pilsētā. Par savu draugu Ludvigu Kerkoviusu, kurš nāca no senas Rīgas patriciešu dzimtas, Grosvalds izsacījās: “šādiem cilvēkiem kultūra gadsimtiem jau ir asinīs. Man, advokāta dēlam, tā ir pietiekami smagi jāizcīna. … Mans ciltskoks ved mani caur vecvectēvu, kādu vagaru, uz smacīgu zemnieku būdu, kur labajiem senčiem nebija īpaši izcila kultūra.”

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Grosvalda darbi publicēti žurnālos "Jugend", "L'Esprit", viņš ilustrējis vairākas latviešu grāmatas. Viņa darbi piedalījās mākslas izstādēs:

  • Latviešu mākslas veicināšanas biedrības izstādēs Rīgā (1910, 1912, 1914)
  • Latviešu mākslas veicināšanas biedrības izstādē Pēterburgā (1915)
  • Latviešu mākslas veicināšanas biedrības izstādē Maskavā (1916)
  • Neatkarīgo salonā Parīzē (1920)
  • Atstāto darbu piemiņas izstādē Rīgā (1924-1925)
  • Rīgas mākslinieku grupas izstādēs (1920, 1930)
  • Izstādē Stokholmā (1928)

2005. gadā Latvijas Nacionālajā muzejā tika izveidota Jāzepa Grosvalda memoriālā kolekcija. Šobrīd kolekcijā ir 2483 vienības.

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Grosvalda piemiņas izstādes (14.12.1924.-18.1.1925.) katalogs
  • "Ilustrētas žurnāls" nr. 51-52, 1924.
  • B. Vipers. "Jāzeps Grosvalds". Rīga, 1938
  • J. Soikāns. Jāzeps Grosvalds. "Latvju Māksla", 1971, Nr. 3.
  • J. Siliņš. Latvijas māksla 1800 - 1914, I. Stokholma, 1988
  • Latvijas mākslas vēsture. Pētergailis, Rīga, 2004
  • Eduards Kļaviņš. "Džo, Jāzepa Grosvalda dzīve un māksla". Neputns, Rīga, 2006

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Eduards Kļaviņš. "Džo, Jāzepa Grosvalda dzīve un māksla". Neputns, Rīga, 2006

Attēlu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]