Mīna Herma

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Mīna Herma
Miina Härma
Kronštatē, 1903-1915
Kronštatē, 1903-1915
Personīgā informācija
Dzimusi 1864. gada 9. februārī
Kervekila, Rādi pagasts,
Tērbatas apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Karogs: Igaunija Igaunija)
Mirusi 1941. gada 16. novembrī (77 gadi)
Tartu, Igaunijas PSR
(tagad Karogs: Igaunija Igaunija)
Dzīves vieta Tartu
Tautība igauniete
Profesionālā informācija
Žanrs kormūzika
Mācības Sanktpēterburgas konservatorija
Skolotāji Luiss Homiliuss

Mīna Herma (igauņu: Miina Härma, līdz 1935. gadam Mīna Hermane (igauņu: Miina Hermann); dzimusi 1864. gada 9. februārī Kervekilas ciemā, Rādi pagastā pie Tartu — mirusi 1941. gada 16. novembrī Tartu) bija igauņu komponiste, kora diriģente un ērģelniece. Viņa bija pirmā profesionālā igauņu komponiste sieviete.

Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mīna dzimusi Kervekilas skolas namā, skolotāja ģimenē.[1] Ģimenē bija septiņi bērni. Gan māte, gan tēvs bija ieguvuši muzikālo izglītību. Pamatizglītību viņa ieguva, mācoties pie sava tēva Rādi pagasta skolā[1], Tartu privātajā sākumskolā un K. Šulces meiteņu skolā.

15 gadu vecumā viņa sāka kompozīcijas un klavieru nodarbības pie Karla Augusta Hermana (neskatoties uz uzvārda sakritību, viņi nav radinieki). Pēc Hermaņa pamudinājuma viņa iestājās Sanktpēterburgas konservatorijā, kur no 1883. līdz 1890. gadam viņa mācījās ērģeļu spēli un kompozīciju. Viņa bija prof. Homiliusa ērģeļu klasē vienīgais students. Vairākas no konservatorijas laikā radītajām dziesmām publicētas mēnešraksta "Laulu ja mängu leht" ("Dziesmu un spēles lapa") pirmajā gadā.[1] 1890. gadā Mīna Hermane pabeidza konservatorijas klavieru, ērģeļu un kompozīcijas klasi. Pēc konservatorijas beigšanas viņa palika Sanktpēterburgā, kur viņa bija Sanktpēterburgas Igauņu labdarības biedrības kora vadītāja, jo Igaunijā bija grūti atrast piemērotu darbu. 1891.-1892. gada ziemā Hermane uzturējās Vācijā, galvenokārt Leipcigā.[1]

Tikai 1894. gadā, kad notika piektie igauņu dziesmu svētki, viņa pārcēlās uz Tartu, sāka strādāt par mūzikas pedagogu un koncertmeistaru, kā arī izveidoja Mīnas Hermanes dziesmu biedrības jaukto kori. Mīna Herma bija izcila kora diriģente. Viņas koris uzstājās Sanktpēterburgā, Pleskavā un Rīgā. Kā ērģelniece viņa uzstājās Vācijā un Anglijā. Viņa bija Hāpsalu un Veru apriņķu dziesmu svētku vadītāja.[1]

1903. gadā Mīna Herma finanšu problēmu dēļ dodas uz Kronštati (Krievijā), kur piedalījās Igauņu labdarības biedrības darbībā un bija igauņu sieviešu organizāciju un igauņu baznīcas kora vadītāja.[1] No Kronštates viņa devās prom 1915. gadā, jo Pirmā pasaules kara laikā civiliedzīvotājiem bija aizliegts uzturēties pilsētā. Mīna Herma atgriezās Tartu, kur 1917. gadā viņa ieguva mūzikas skolotāja vietu Igauņu jauniešu audzināšanas biedrības Meiteņu ģimnāzijā (tagadējais nosaukums — Mīnas Hermas ģimnāzija). Šai skolā viņa strādāja līdz mūža beigām.

Mīna Herma bija viena no Muzikālās izglītības un kultūras veicināšanas biedrības jeb Tartu mūzikas biedrības dibinātājām un vadītāja 14 gadu garumā.[2][3] Viņa bija aktīva Tartu sieviešu biedrībā, Igauņu tautas muzejā, Igaunijas rakstniecības biedrībā un vēl citās organizācijās. Igauņu sieviešu studentu biedrība 1924. gadā izvēlējās Mīnu Hermu par savu absolventu asociācijas goda biedru.[1]

Mīna Herma pie IX dziesmu svētku diriģenta pults (1928)

Gustavs Ernesakss nosaucis Mīnu Hermu par igauņu dziesmu svētku goda vecmāmiņu.[4]

Mīna Herma ir apglabāta Tartu Rādi kapsētā, kur atrodas arī viņas kapa piemineklis.[5]

Radošā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Savā 60 gadu radošajā periodā viņa sarakstīja vairāk nekā 200 kora dziesmu un 10 kavatīnas. Liela daļa no viņas radošā krājuma veido vokāli darbi, bet instrumentālus darbus viņa radīja maz. Vairākas Mīnas Hermas dziesmas ir kļuvušas par igauņu koru mūzikas pamatrepertuāru un ir ļoti populāras dažādos kora kolektīvos un daudzās paaudzēs: vīru koriem "Meeste laul" ("Vīru dziesma"), jauktajiem koriem "Tuljak" ("Sanākšana"), sieviešu koriem "Ei saa mitte vaiki olla" ("Nevar klusēt"), bērnu koriem "Ööbiku surm" ("Lakstīgalas nāve").[4] Viņa ir sarakstījusi dziesmu spēli "Murueide tütar" ("Zāles mātes meita", 1902)[6] un kantāti "Kalev ja Linda ("Kalevs un Linda", 1895)[6].

Kora dziesmas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • "Ei saa mitte vaiki olla" ("Nevar klusēt", 1896)[6]
  • "Enne ja nüüd" ("Agrāk un tagad")
  • "Meeste laul" ("Vīru dziesma", 1900)[7][8][9]
  • "Nooruse unenägu" ("Jaunības sapnis", 1922)[6]
  • "Kojuigatsus" ("Ilgas pēc mājām", 1922)[6]
  • "Kui sa tuled, too mull' lilli" ("Kad tu nāc, atnes man ziedu", 1892)[6]
  • "Pühendan kõik kallile" ("Es visu veltu mīļajam")
  • "Ta lendab mesipuu poole" ("Tā lido uz stropu", 1922)[6]
  • "Ööbiku surm" ("Lakstīgalas nāve", 1892)[6]

Tautas dziesmu apdares[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • "Tuljak" ("Sanākšana", 1898)[6]
  • "Lauliku lapsepõli" ("Dziesminieka bērnība", 1898)[6]
  • "Tule koju" ("Nāc mājās", 1898)[6]
  • "Ehi, veli, opi veli"

Atzinības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ērgļa krusta III šķiras ordenis, 1930
  • Igaunijas Sarkanā krusta piemiņas zīmes II līmeņa II pakāpe, 1935
  • 1939. gads tika nosaukts par Hermas mūzikas gadu
  • 1939. gada 9. februārī viņa kļuva par pirmo sievieti, kas saņēma Tartu Universitātes goda doktora grādu
  • Kopš 1939. gada Tallinas Konservatorijas goda profesore
  • Viņa bija Igaunijas sieviešu studentu biedrības goda absolvente

Piemiņas iemūžināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pie ēkas, kas bija Mīnas Hermas pēdējā dzīvesvieta, Karl Ernst von Baeri ielā 1, Tartu, 1942. gadā tika atklāta piemiņas zīme. Tallinas Konservatorijas studentiem 1942. gadā izveidots Mīnas Hermas stipendiju fonds. Pērnavā viņas vārdā bija nosaukts laukums (1943—?).

1964.-1994. viņas vārdu nesa Mīnas Hermas vārdā nosauktā Tartu 2. vidusskola. Kopš 1994. gada skolas nosaukums ir Mīnas Hermas ģimnāzija. Ģimnāzijas ēkas priekšā 1984. gadā uzstādīts viņas piemineklis.

Kervekilas pamatskolā darbojas Mīnas Hermas klase-muzejs.

No 1949. līdz 1993. gadam viņas vārdu nesa Mīnas Hermas vārdā nosauktais kolhozs. 1979. gadā viņas vārdā nosaukta iela Tallinā, Lasnamē rajonā.

2014. gadā Igaunijas Banka izdeva Mīnas Hermas 150. jubilejai veltītu piemiņas monētu. Kervekilas pamatskolā tika atklāta Mīnas Hermas 150. jubilejai veltīta skulptūra "Koris".

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 «Miina Hermann juubilar». Päevaleht. 10.02.1934. Skatīts: 22.08.2017.
  2. Eesti nõukogude entsüklopeedia (Igaunijas padomju enciklopēdija), 3. sējums, 510.-511. lpp, Tallinn: Valgus, 1988
  3. Leida Kalling-Kant, Miina Härmaga enne ja nüüd, Tulimuld nr 1, 1964, 29. lpp
  4. 4,0 4,1 Gustav Ernesaks Nii ajaratas ringi käib, 93.—94. lpp, Tallinn: Eesti Raamat, 1977
  5. Miina Härma (1864—1941) haud (dati par Mīnas Hermas pieminekli un apbedījuma vietu Tartu pašvaldības mājaslapā)
  6. 6,00 6,01 6,02 6,03 6,04 6,05 6,06 6,07 6,08 6,09 6,10 Artur Vahter, Miina Härma, 149.-153. lpp, Tallinn: Eesti Raamat, 1971
  7. Kalevala kontserdi laulud nalja laulude lisaga, otrais izdevums, 109.-110. lpp, Tartu: M. Varese kaupluse kirjastus, 1901
  8. Juubelialbum Miina Härma 150: Enne ja nüüd, 102. lpp, Tartu, 2014
  9. Laulu- ja Tantsupeo SA

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]