Mandžūrijas operācija
| Mandžūrijas operācija | |||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no Otrā pasaules kara | |||||||||
 | |||||||||
| |||||||||
Mandžūrijas operācija (krievu: Маньчжурская операция), pazīstama arī kā Mandžūrijas stratēģiskā ofensīva (Манчжурская стратегическая наступательная операция), bija pēdējā lielā militārā ofensīva Otrajā pasaules karā, kas ilga no 1945. gada 9. augusta līdz 20. augustam.[1] Lai gan sekmīgā Mandžūrijas operācija nebija pats būtiskākais faktors Japānas kapitulācijā, tā noteikti ietekmēja tās galējo padošanos un Otrā pasaules kara izbeigšanos.[2]
Norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Jaltas konferences laikā PSRS apsolīja pēc Vācijas sakāves iesaistīties karā pret Japānu. 1945. gada sākumā ASV uzskatīja, ka Ķīnā bāzētā japāņu armija joprojām ir ļoti kaujasspējīga, un to neizdosies sakaut bez PSRS iebrukuma Mandžūrijā. Kvantunas armijā šajā laikā bija 19 divīzijas, no kurām tikai 6 bija labā kaujas gatavībā. Japāņiem trūka prettanku ieroču un ložmetēju. Iebrukumam Ķīnā PSRS no ASV 1944. gada oktobrī pieprasīja 1 tonnu dažādu iekārtu, lai uzlabotu Sibīrijas ostas un dzelzceļus, kā arī munīciju 1,5 miljonam kareivju, 5000 lidmašīnas un 3000 tankus. Līdz 1945. gada jūnijam ASV piegādāja 80% no prasītā. Vēlāk amerikāņi uzskatīja, ka PSRS iebrukums Ķīnā bija nevajadzīgs, un izmainīja stratēģisko situāciju valstī par labu komunistiem. 1945. gada 5. aprīlī PSRS informēja Japānu, ka lauž Neitralitātes līgumu.[3]
Ofensīvā bija iesaistīti vairāk kā 1 miljons padomju karavīru, kas bija iedalīti 11 armijās un kopā veidoja trīs stratēģiskās frontes.[1][4]
Mandžūrijas operācijas gaitā Sarkanā armija no Mongolijas un PSRS teritorijas iebruka Japānas pārvaldītajā Mandžukuo valstī un mazāk kā divu nedēļu laikā ieņēma Sahalīnas salas dienviddaļu, Kuriļu salas, kā arī plašas teritorijas Ķīnas ziemeļaustrumos un Korejas ziemeļdaļā, tādējādi izbeidzot Japānas ilgstošo dominanci Tālo Austrumu reģionā. Lai gan Kvantunas armija, kas bija dislocēta Mandžūrijas teritorijā, izrādīja sīvu pretestību, būtībā jau līdz 16. augustam padomju karaspēka vienības bija sasniegušas visus savus stratēģiskos mērķus.[1]
Analīze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Amerikāņu militārvēsturnieks Deivids Glancs (David M. Glantz) norāda, ka Padomju Savienības uzvara lielā mērā izrietēja no tās pieredzes, kas tika gūta četrus gadus ilgstošajā un asiņainajā karā pret Vāciju — kopš operācijas "Barbarosa" īstenošanas un Berlīnes krišanas bija pagājis pietiekoši ilgs laika posms, kurā padomju ģeneralitātei bija maksimāli izdevies attīstīt savas kaujas prasmes stratēģiskajā, operatīvajā un taktiskajā līmenī.[5] Līdz ar to Sarkanajai armijai pret Japānas karaspēku savos uzbrukumos bija iespēja pielietot elementus, kas aktīvi tika aizgūti no vācu zibenskara taktikas, kur, piemēram, visas stratēģiskās ofensīvas garumā tieši atsevišķās tanku kolonnas bija tās, kas, sadarbojoties ar kājnieku vienībām, regulāri uzņēmās uzbrukuma iniciatīvu, traucoties aizvien dziļāk ienaidnieka teritorijā,[6] kas, iespējams, arī izskaidro to, kādēļ praktiski pirmo septiņu dienu laikā, kopš operācijas sākuma, padomju karaspēks jau bija izcīnījis absolūto uzvaru.[5] Lai gan šajā gadījumā varētu atzīmēt, ka Japānas armija Mandžūrijas teritorijā bija izteikti vājāka, kurai trūka cīņas spars, un kuru morāli kopumā 1945. gada augusta sākumā bija ietekmējusi ASV atombumbas uzlidojumi Hirosimai un Nagasaki, Glancs tomēr uzsver, ka Sarkanā armija bija pietiekami novērtējusi savu pretinieku, kur operatīvais un taktiskais pārsvars galvenokārt tika iegūts uz pārsteiguma momenta efektu, kuru iepriekš līdz pēdējai detaļai bija sagatavojusi padomju virspavēlniecība.[7]
Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 1,2 Glantz, D. M. Soviet Operational and Tactical Combat in Manchuria, 1945: "August Storm". London; Portland: Frank Cass, 2003. pp. 1-3.
- ↑ Butow, R. J. C. Japan's Decision to Surrender. Stanford: Stanford University Press, 1967. P. vii.
- ↑ The Eagle-Dragon Alliance: America's Relations with China in World War II[novecojusi saite]
- ↑ Hasegawa, T. Racing the Enemy: Stalin, Truman, and the Surrender of Japan. Cambridge, MA: Harvard University Press, 2005. P. 253.
- ↑ 5,0 5,1 Glantz, D. M. Soviet Operational and Tactical Combat in Manchuria, 1945: "August Storm". London; Portland: Frank Cass, 2003. P. 296.
- ↑ Glantz, D. M. Soviet Operational and Tactical Combat in Manchuria, 1945: "August Storm". London; Portland: Frank Cass, 2003. P. 302.
- ↑ Glantz, D. M. Soviet Operational and Tactical Combat in Manchuria, 1945: "August Storm". London; Portland: Frank Cass, 2003. pp. 296-299.
Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Butow, R. J. C. Japan's Decision to Surrender. Stanford: Stanford University Press, 1967. ISBN 978-0804704618
- Glantz, D. M. Soviet Operational and Tactical Combat in Manchuria, 1945: "August Storm". London; Portland: Frank Cass, 2003. ISBN 0-7146-5300-4
- Hasegawa, T. Racing the Enemy: Stalin, Truman, and the Surrender of Japan. Cambridge, MA: Harvard University Press, 2005. ISBN 0-674-01693-9
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
 |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Mandžūrijas operācija |
 | Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
 | Šis ar militāro tematiku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |