Manuls
| Manuls Otocolobus manul (Pallas, 1776) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Plēsēji (Carnivora) |
| Dzimta | Kaķu dzimta (Felidae) |
| Apakšdzimta | Kaķu apakšdzimta (Felidae) |
| Ģints | Manuli (Otocolobus) |
| Suga | Manuls (O. manul) |
| Sinonīmi | |
| |
| Izplatība | |
 | |
 Manuls Vikikrātuvē | |
Manuls (Otocolobus manul) ir neliels kaķu dzimtas (Felidae) plēsējs, kurš apdzīvo Centrālāzijas stepes no Irānas līdz Ķīnai, ieskaitot Aizkaukāzu un Vidusāziju. Manula dzīves vidi apdraud to medīšana kažokādas dēļ, kā arī barības avotu — svilpējzaķu un murkšķu populāciju samazināšanās. Manuls 2002. gadā iekļauts Sarkanajā grāmatā kā daļēji apdraudēta suga (angļu: Near Threatened).[1]
Manuls ir vienīgā suga manulu ģintī (Otocolobus) un tam ir trīs pasugas.[1][2]
Izplatība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Manuls mājo Centrālāzijas stepēs: dažās daļās Afganistānā, Mongolijā, Tadžikistānā, Kirgizstānā, Kazahstānā, Indijā un Pakistānā, lielā platībā Ķīnas rietumdaļā. Retāk sastopams Altajā, Tivā un Burjatijā. Tibetas plakankalnē sastopams līdz 5050 m virs jūras līmeņa.[1] 1997. gadā manuls pirmo reizi tika novērots Sajānu kalnu austrumos.[3]
Aizkaukāzā līdz 1970. gadiem tas novērots divas reizes (abas reizes Irānā Araksas upes tuvumā). Irānā manuls novērots arī 2008. gadā.[4] Azerbaidžānā novērojumi līdz šim nav bijuši.[5] Kaspijas jūras reģiona populācijas Afganistānā un Pakistānā samazinās un kļūst izolētas no pārējām populācijām.[6][7]
Izskats
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Manuls ir neliels plēsējs, apmēram mājas kaķa lielumā. Tā ķermenis ir 45—65 cm garš, bet aste ir 21—31 cm gara. Manula svars svārstās no 2,5 līdz 4,5 kg. Tā kā kažoka spalva ir gara un bieza, tad manuls rada iespaidu, ka ir masīvs un spēcīgs.
Tam ir okera krāsas matojums ar tumšām, vertikālām svītrām uz ķermeņa un priekškājām. Ziemas kažoks ir pelēcīgāks ar mazāk izteiktām svītrām. Manulam ir koši melnas svītras uz astes un melni plankumi uz pieres. Purns ir balts vai gaiši brūns ar šaurām melnām svītrām. Manula ekstremitātes ir proporcionāli īsākas nekā citiem kaķu apakšdzimtas pārstāvjiem. Ausis ir zemas ar lielu atstatumu starp tām. Purns ir plakans, bet acu zīlītes apaļas (nevis vertikālas). Tā kā purns ir īss, tad manulam ir mazāk zobu kā citiem kaķiem (augšžoklī iztrūkst pirmie dzerokļi). Ilkņi lieli un gari.[8]
Uzvedība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Manuls ir vienpatis un ļoti uzmanīgs plēsējs, kas pat kustoties saplūst ar apkārtējo vidi.[9] Katram īpatnim ir sava teritorija, kura tiek iezīmēta ar smaržu zīmēm. Gaišo dienas laiku manuls parasti pavada kādā nelielā dabīgā alā, klinšu spraugā vai pamestā murkšķa alā. Medīt tas visbiežāk dodas vēlu pēcpusdienā, kad iestājas krēsla, bet medī arī nakts laikā vai gaišā dienā. Manuli dzīvo ļoti retināti, attālināti viens no otra, apmēram 8—11 kaķi uz 100 km². Tēviņa teritorija ir lielāka nekā mātītes, turklāt tā pārklājas ar vairāku mātīšu teritorijām.[9]
Barība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Manuls ir lēns skrējējs, tādēļ tas medī, upurim pēkšņi uzbrūkot no slēpņa, aizsegam izmantojot zāli un akmeņus. Barojas galvenokārt ar nelieliem zīdītājiem, piemēram, smilšu pelēm, pelēm, svilpējzaķiem, kāmjiem, murkšķu mazuļiem, arī ar putniem, piemēram, čukorām, ķirzakām un sienāžiem.[8][9]
Reprodukcija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Manulam vairošanās sezona ir relatīvi īsa, tikpat īsa kā tā izplatības reģiona īsā vasara. Kaķenei meklēšanās ilgst 26—42 stundas, tādēļ tēviņš vairākas dienas seko mātītei, to apsargādams, lai nenokavētu īsto brīdi. Šis periods ir viens no visīsākajiem no visiem kaķiem. Tēviņu ievainojumi liecina, ka savstarpējās cīņas ir asas un nežēlīgas.[9]
Grūsnības periods ilgst 66—75 dienas, un mazuļi dzimst aprīlī vai maijā. Māte īsi pirms dzemdībām iekārto siltu, ar sausu zāli, spalvām un vilnu izklātu un no vējiem aizsargātu migu. Metienā ir 2—6 nevarīgi kaķēni, kas sver apmēram 90 g. Tiem jau piedzimstot ir biezs, mīksts kažoks. Pieaugušam īpatnim raksturīgs matojums izaug apmēram 2 mēnešu vecumā. Manuli sāk paši medīt jau 4 mēnešu vecumā. Bargajā klimatā liela daļa mazuļu iet bojā jau mazotnē. Dzimumbriedumu abi dzimumi sasniedz 10—11 mēnešu vecumā. Nebrīvē manuls sasniedz 11 gadu vecumu.[8][9]
Sistemātika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Otocolobus manul manul — nominālpasuga, sastopams izplatības areāla ziemeļu daļā: no Baikāla dienvidiem līdz Sibīrijas austrumiem, Mongolijā un Ķīnas rietumos;
- Otocolobus manul ferruginea — sastopams izplatības areāla dienvidrietumos: Kopetdaga kalnos, Aizkaspijā, Turkestānas dienvidrietumos, Irānas ziemeļos, Beludžistānā un Afganistānā;
- Otocolobus manul nigripecta — sastopams Tibetā, Nepālā un Indijas Kašmirā.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 IUCN: Otocolobus manul
- ↑ 2,0 2,1 Mammal Species of the World: Felis manul
- ↑ Koshkarev, E. (1998). "Discovery of manul in eastern Sayan". Cat News. 29: 12–13.
- ↑ «First Pallas's Cat Photo-trapped in Khojir National Park, Iran». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 18. septembrī. Skatīts: 2018. gada 6. janvārī.
- ↑ Geptner, V. G., Sludskii, A. A. (1972). Mlekopitaiuščie Sovetskogo Soiuza. Vysšaia Škola, Moskva (in Russian); English translation: Heptner, V. G., Sludskii, A. A., Komarov, A., Komorov, N.; Hoffmann, R. S. (1992). Mammals of the Soviet Union. Volume II, Part 2: Carnivora (Hyaenas and Cats). Smithsonian Institution and the National Science Foundation, Washington, D.C. pp. 665–696.
- ↑ Belousova, A. V. (1993). "Small Felidae of Eastern Europe, Central Asia and Far East. Survey of the state of populations". Lutreola. 2: 16.
- ↑ Habibi, K. (2003). Mammals of Afghanistan. Coimbatore, India: Zoo Outreach Organisation with assistance from U.S. Fish and Wildlife Service. ISBN 8188722065. OCLC 61347929
- ↑ 8,0 8,1 8,2 Sunquist, Mel, Sunquist, Fiona. Wild cats of the World. Chicago : University of Chicago Press, 2002. 219–224. lpp. ISBN 0-226-77999-8.
- ↑ 9,0 9,1 9,2 9,3 9,4 «ARKive: Pallas’s cat (Otocolobus manul)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 12. oktobrī. Skatīts: 2018. gada 7. janvārī.
- ↑ Ellerman, J. R.; Morrison-Scott, T. C. S. (1966). Checklist of Palaearctic and Indian mammals 1758 to 1946 (2nd ed.). London: British Museum of Natural History.