Melnastes briedis
| Melnastes briedis Odocoileus hemionus (Rafinesque, 1817) | |
|---|---|
 Melnastes brieža tēviņš Vaiomingā | |
 Melnastes brieža mātīte Vaiomingā | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Pārnadži (Artiodactyla) |
| Apakškārta | Atgremotāju apakškārta (Ruminantia) |
| Dzimta | Briežu dzimta (Cervidae) |
| Apakšdzimta | Stirnu apakšdzimta (Capreolinae) |
| Ģints | Amerikas brieži (Odocoileus) |
| Suga | Melnastes briedis (Odocoileus hemionus) |
| Izplatība | |
 Sitkas melnastes briedis (O. h. sitkensis)
Kolumbijas melnastes briedis (O. h. columbianus)
Kalifornijas melnastes briedis (O. h. californicus)
Dienvidu melnastes briedis (O. h. fuliginatus)
Kalifornijas pussalas melnastes briedis (O. h. peninsulae)
Tuksneša melnastes briedis (O. h. eremicus)
Klinšu kalnu melnastes briedis (O. h. hemionus)
| |
 Melnastes briedis Vikikrātuvē | |
Melnastes briedis (Odocoileus hemionus) ir briežu dzimtas (Cervidae) pārnadzis, kura dabīgais izplatības areāls aptver Ziemeļamerikas rietumdaļu, uz rietumiem no Misūri upes, lielai populācijas daļai dzīvojot Klinšu kalnos. Melnastes briedis ir introducēts arī Kauai (vienā no Havaju salām) un Argentīnā.[1][2]
Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
.jpg)
.jpg)
Melnastes briedis mājo Ziemeļamerikas rietumdaļā, sākot ar Aļaskas dienvidrietumiem, izplatības areālam aptverot Kanādas un ASV rietumdaļu. Rietumu robeža ir Klusā okeāna krasts, bet austrumu virzienā areāls šķērso Klinšu kalnus, sasniedzot Lielos līdzenumus, bet dienvidu virzienā ietver Kalifornijas pussalu, Sedrosas un Tiburonas salas un sasniedz Meksikas ziemeļrietumus un centrālo daļu.[2]
Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Melnastes briedis ir vidēja lieluma vai liels briedis. Tēviņi ir lielāki nekā mātītes. Tēviņa ķermeņa garums ir apmēram 126—168 cm, mātītēm 125—156 cm. Augstums skaustā 84—106 cm tēviņiem, 80—100 cm mātītēm. Ķermeņa svars tēviņam 45–150 kg, bet var būt arī lielāki īpatņi. Lielākais zināmais melnastes briedis ir svēris 210 kg. Svars mātītēm 43–75 kg.[3][4] Lai arī melnastes brieža pasugām raksturīgas minimālas ķermeņa lieluma atšķirības, tomēr Sitkas melnastes briedis ir mazāks par pārējiem. Tā vidējā ķermeņa masa tēviņam ir 54,5 kg, mātītei 36 kg.[5]
Abiem dzimumiem astes garums ir apmēram 11,6—23 cm. Ausis ir garas, līdz 25 cm, tās mēdz salīdzināt ar garajām mūļa ausīm. Tādēļ angļu valodā melnastes briedi sauc arī par mūļu briedi (Mule Deer).
Kažoka krāsa var būt dažāda: tumši pelēkbrūna, gaiši pelēkbrūna, gaiši brūna un pat sarkanbrūna. Ķermeņa aizmugurē uz ciskām ir liels, balts vai dzeltens laukums, purns un pakrūte baltas. Aste balta un visbiežāk ar melnu, otiņai līdzīgu astes galu, ļoti retos gadījumos ar baltu un plānu astes galu.[4][6] Dažiem īpatņiem uz kakla un muguras ir tumša garenvirziena svītra, kas beidzas pie melnā astes gala.[4] Brieža matojuma krāsa ir nemainīga visu tā mūžu. Uz sejas ir "V" veida zīme, kuras smailais gals sākas starp acīm. Zīme visskaidrāk saredzama tēviņiem. Pirmajā gadā tēviņi un mātītes attīstās vienādi, pēc tam tēviņi pāraug mātītes.[4] Melnastes briežiem nav augšējo priekšzobu, to vietā irā cietas augslejas.[7]
Ragi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Melnastes briedim ir lieli, skaisti, žuburoti ragi. Ziemas beigās, agrā pavasarī, laikā no janvāra vidus līdz martam, melnastes briedis nomet ragus (atkarībā no izplatības reģionos), uzreiz pēc tam sāk augt jaunie ragi. Ragu maiņa ir cieši saistīta ar dienas un nakts garumu.[7] Visvarenākie ragi tēviņiem ir septiņu gadu vecumā, to plētums var sasniegt līdz pat 120 cm.
Atšķirības no baltastes brieža[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Salīdzinoši melnastes briedis vidēji ir lielāks nekā baltastes briedis. Vispamanāmākā atšķirība starp abām sugām ir ausu lielums. Melnastes briedim ausis ir daudz lielākas. Tā aste parasti ir viscauri balta ar melnu astes galu (reizēm uz astes virspuses ir tumša svītra kā turpinājums muguras viduslīnijai), toties baltastes briedim aste vienmēr ir balta tikai no apakšas, un astes gals ir balts. Baltastes briedis, izslienot asti vertikāli gaisā, mēdz signalizēt par briesmām. Melnastes briedis asti neceļ un nelieto signalizēšanai.[8] Arī ragu struktūra abām sugām ir atšķirīga. Melnastes briedim ragu žuburi veidojas arī uz sānu zariem, bet baltastes briedim visi žuburi ir kā sānu zari, kas atdalās no galvenā stumbra. Kopumā melnastes brieža ragi ir lielāki un žuburotāki.[8]
Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Melnastes briedis pamatā ir vientuļnieks, izņemot mātītes ar mazuļiem. Tomēr jauni tēviņi mēdz veidot nelielus vecpuišu barus. Tas apdzīvo dažādas biotopus, sākot ar augstiem kalniem un beidzot ar tuksnešiem un prērijām zemienēs. Melnastes briedim ir neliela teritorija, kurā tas parasti uzturas gan ziemā, gan vasarā, dienā pārvietojoties apmēram 8 km. Tādējādi teritorija lēnām var izmainīties. Reizēm melnastes brieži veic sezonālas migrācijas, pārvietojoties no augstkalniem, kuros uzturas vasarā, lejup uz zemieni, kur uzturas ziemā, cenšoties izvairīties no dziļiem sniegiem[4] Dienvidaustrumu vai dienvidrietumu nogāzēs šie dzīvnieki vasarā sastopami vietās, kas atrodas 2300 metrus virs jūras līmeņa. Baroties melnastes briedis dodas agri no rīta un vakarā.
Mātītēm veidojas ciešas savstarpējās saites pa mātes līniju, veidojoties ģimeņu klaniem. Tiem ir liela nozīmē aizsardzībā pret ienaidniekiem. Jaunie tēviņi samērā ātri pamet ģimenes grupu. Ziemā un pavasarī, kad veidojas nelieli bari, tajos valda stingra hierarhija.[4] Galvenā taktika, lai izbēgtu no ienaidniekiem, ir laicīga to pamanīšana. Līdzko briesmas ir pamanītas, dzīvnieki cenšas paslēpties garā zālē, kādā krūmu aizsegā, turpinot uzmanīgi vērot plēsēja pārvietošanos.[4] Melnastes briedim ir ne tikai lieliska dzirde, bet arī laba redze. Tēviņi var pat pamanīt citu dzīvnieku pat 600 m attālumā. Otrs veids, kā izvairīties no briesmām, ir laicīga aizbēgšana uz citu vietu, pirms plēsējs ir pietuvojies. Drošs paņēmiens, lai izvairītos no ienaidniekiem, ir uzkāpšana augstā kalnā, tādējādi plēsējam liekot pārdomāt, vai tam pietiks spēki medībām stāvajā reljefā. Bēgot melnastes briedis bieži maina virzienu, izdarot neparedzamu rāvienus vai arī meklē aizsegu, kādu šķērsli starp sevi un plēsēju. Melnastes briedis ļoti labi peld, bet pie bēgšanas to reti izmanto.[4] Melnastes brieži, lai arī spēj ātri skriet, tomēr tos ļoti bieži var redzēt lecam uz visām četrām kājām vienlaicīgi.
Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
.jpg)
Melnastes briedis ir atgremotāju apakškārtas dzīvnieks, un viņu populācija tiešā nozīmē ir atkarīga no sulīgas un viegli sagremojamas barības. To diēta sastāv no koku zariem un stiebrzālēm, kas savstarpēji veido apmēram vienlīdzīgu apjomu.
Melnastes briedim ir vajadzīgs barojošs uzturs. Vasarā šis dzīvnieks labprāt apgrauž pumpurus, skujkoku vai alkšņu zarus. Melnastes briedis ēd arī sēnes, ozolzīles, lauka pupas, ogas un kauleņus, kuri ir bagātīgi ar kokšķiedrām, kas labi pārstrādājas, svaigus augļus, riekstus un ķērpjus. Ziemā, kad trūkst barības, melnastes brieži apvienojas lielākās grupās. Dzīvnieki kopīgi atrakņā sniegu, lai piekļūtu barībai. Šāda darbība ievērojami bojā zāles dzinumus. Kad melnastes briežu bars nogana vienu vietu, dzīvnieki dodas citu barošanās vietu meklējumos.[4]
Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Melnastes brieži ir poligāmi, un to riests sākas rudenī. Sezonas aktīvākie mēneši ir novembris un decembris. Šajā laikā tēviņi kļūst kareivīgi un agresīvi. Mātītes meklēšanās ir samērā īss brīdis, tikai dažas dienas. Pāroties gatavas mātītes tuvumā starp tēviņiem sākas savstarpējās cīņas, laužoties ar ragiem. Vājākais no sāncenšiem padodas, iekams cīņa izvēršas par bīstamu sadursmi. Dominantais tēviņš sezonā sapārojas visbiežāk.[4] Mātīte var sapāroties ar vairākiem tēviņiem, bet, ja šajās dienās tā netiek apaugļota, paiet apmēram mēnesis, līdz mātīte atkal meklējas. Mātītes parasti pārojas otrajā gadā, ļoti reti pirmajā gada.
Grūsnības periods ilgst 182-210 dienas. Jūnijā vai jūlijā dzimst mazuļi.[4] Lai arī parasti dzimst divi mazuļi, jaunām mātītēm ļoti bieži dzimst tikai viens mazulis.[7] Piedzimstot tas sver apmēram 2—5 kg, tēviņi piedzimst parasti lielāki un smagāki.[4] Barošana ar mātes pienu norit apmēram 2 mēnešus (60—75 dienas). Mazuļi spēj nostāvēt kājās un staigāt jau īsu brīdi pēc dzimšanas. Māte pirmo mēnesi mazuli slēpj garā un biezā zālē vai krūmājos, kur, pateicoties aizsargkrāsas kažociņam (rudi brūns ar baltiem raibumiem), viņš ir labi pasargāts no ienaidniekiem. Jaunie tēviņi pilnu augumu un masu sasniedz 49 mēnešu vecumā, mātītes 37 mēnešos, lai gan ķermeņi un muskuļu masa arī pēc tam turpina nobriest.[4] Melnastes briežu dzīves ilgums ir apmēram 9—11 gadi.[7]
Ienaidnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Galvenie melnastes brieža ienaidnieki ir pelēkie vilki, pumas, koijoti, rūsganie lūši, tiņi, Amerikas melnie lāči un brūnie lāči, kā arī klinšu ērgļi.[4] Lai arī plēsēji var uzbrukt arī pieaugušiem īpatņiem, tomēr tie galvenokārt uzbrūk mazuļiem.[4]
Melnastes briedis un cilvēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Cilvēki vienmēr ir medījuši melnastes briežus. Mednieki apstrādā ādas un ēd gaļu. Medības populāciju nopietni neapdraud. Tā kā melnastes brieži reizēm var radīt lielus zaudējumus lauksaimniecībai, dažos reģionos tiek celti žogi, lai aizsargātu tīrumus. Savukārt citviet cilvēki savvaļā sēj labību, lai pirms medību sezonas piebarotu melnastes briežus. Vislielākos zaudējumus melnastes briežiem cilvēki tiešā veidā radīja 20. gadsimta sākumā. 1905.—1925. gadā mājdzīvnieku aizsardzības akcijas ietvaros Arizonas līdzenumā Kaibabā tika nošauti tūkstošiem vilku, pumu un koijotu. Bez šiem dabiskajiem ienaidniekiem melnastes briežu skaits strauji palielinājās: no sākotnējiem 4000 indivīdiem līdz 100 000. Neraugoties uz daudzkārtējiem brīdinājumiem, varas iestādes neko nedarīja, lai ierobežotu melnastes briežu populācijas pārlieko savairošanos. Rezultātā 60 000 briežu gāja bojā badā. Mūsdienās šīs sugas populācija atkal tiek stingri uzraudzīta un regulēta.[9]
Klasifikācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Melnastes briežiem ir 10 pasugas:
- Dienvidu melnastes briedis (Odocoileus hemionus fuliginatus) — Kalifornijas dienvidos un Lejaskalifornijā;
- Iņo melnastes briedis (Odocoileus hemionus inyoensis) — Kalifornijas, Sierra Nevada kalnos;
- Kalifornijas melnastes briedis (Odocoileus hemionus californicus) — Kalifornija;
- Kalifornijas pussalas melnastes briedis (Odocoileus hemionus peninsulae) — Dienvidu Lejaskalifornija;
- Klinšu kalnu melnastes briedis (Odocoileus hemionus hemionus) — Centrālajā ASV un rietumos;
- Kolumbijas melnastes briedis (Odocoileus hemionus columbianus) — Britu Kolumbija un Ziemeļkalifornijā;
- Sitkas melnastes briedis (Odocoileus hemionus sitkensis) — Britu Kolumbijas piekrastē un salā;
- Sedrosas melnastes briedis (Odocoileus hemionus cerrosensis) — Meksikā, Sedrosas salā;
- Tiburonas salas melnastes briedis (Odocoileus hemionus sheldoni) — Meksikas Tiburona salā;
- Tuksneša melnastes briedis (Odocoileus hemionus eremicus) — Meksikas ziemeļrietumos, Kalifornijas dienvidaustrumos un Arizonā.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Mammal Species of the World: Odocoileus hemionus
- ↑ 2,0 2,1 IUCN: Odocoileus hemionus
- ↑ Wallmo, O. C. 1981. Mule and Black-tailed deer distribution and habitats. Pp. 1-25, in Mule and Black-tailed deer of North America (O. C. Wallmo, ed.). Univ. Nebraska Press, Lincoln, xvii + 605 pp.
- ↑ 4,00 4,01 4,02 4,03 4,04 4,05 4,06 4,07 4,08 4,09 4,10 4,11 4,12 4,13 4,14 ADW: Odocoileus hemionus
- ↑ «Sitka Black-tailed Deer Hunting in Alaska». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 23. janvārī. Skatīts: 2016. gada 25. janvārī.
- ↑ Geist, V. 1981. Behavior: adaptive strategies in mule deer. Pp. 157—224, in Mule and Black-tailed deer of North America (O. C. Wallmo, ed.). Univ. Nebraska Press, Lincoln, xvii + 605 pp.
- ↑ 7,0 7,1 7,2 7,3 Animal Fact Sheet: Mule Deer
- ↑ 8,0 8,1 «Columbia Blacktail Deer». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 13. martā. Skatīts: 2016. gada 25. janvārī. Archived 2016. gada 13. martā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ Dzīvnieku pasaulē,Izdevējs UAB IMP BALTIC, 104 karte, ISBN 9986-9333-7-4