Melngalvju nams

Rīgas Melngalvju nams (vācu: Das Schwarzhäupterhaus) ir 14.—17. gadsimta arhitektūras piemineklis, atrodas Vecrīgā pie Rātslaukuma. Celtne vairākkārt pārbūvēta, lielākās nama pārbūves notikušas 1580., 1619.—1625. un 1886. gadā. Otrā pasaules kara laikā pilnīgi sagrauts, 1999. gadā Melngalvju nams tika uzcelts no jauna.

Celtnes nosaukums radies no tās īpašniekiem Melngalvju brālības, kuras galvenais simbols bija melnādaina cilvēka galva, attēlojot svēto Maurīciju. Viņš redzams nama ģerbonī un ir attēlots pie tā ieejas.^[1]

Vēsture

Nams pirmo reizi rakstu avotos minēts 1334. gadā, kad pēc Livonijas pilsoņu kara Rīgas pilsētu bija ieņēmis Livonijas ordenis (1330—1353). Kopš 15. gadsimta tas pazīstams kā dzīru nams pie pilsētas tirgus laukuma, pazīstams arī kā "Jaunais nams" un "Karaļa Artura sēta" (tāpat kā Artura sēta Dancigā). Vispirms to īrēja Lielās ģildes tirgotāji, bet 1713. gadā to savā īpašumā iegādājās 1416. gadā dibinātā Rīgas Melngalvju brālība. Melngalvju brālības locekļi bija jaunie un neprecētie ārzemju tirgoņi, kas nebija kļuvuši par namniekiem, toties aktīvi piedalījās saviesīgajā dzīvē. Ilgstošā Rīgas aplenkuma 1710. gadā Melngalvju nams, tāpat kā daudzas citas Rīgas ēkas, cieta no krievu karaspēka bombardēšanas, tika sapostīta arī svētku zāle. 1802. gadā Melngalvju namā atskaņoja Jozefa Haidna oratoriju "Radīšana".

1920. gada 12. oktobrī Melngalvju namā parakstīja pamieru starp Poliju no vienas puses un Padomju Krieviju/Padomju Ukrainu no otras puses, bet 1921. gada 18. martā Rīgas miera līgumu.

Otrā pasaules kara laikā 1941. gada 28. jūnijā Vērmahta artilērijas apšaudes rezultātā nams pilnīgi izdega. Pēc kara tika atzīts, ka namu atjaunot nav lietderīgi, un 1948. gadā tā drupas tika saspridzinātas un novāktas. Melngalvu nama skulptūru fragmenti glabājās Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.

1980. gados Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras un celtniecības fakultātes jauno pasniedzēju grupa, pamatojoties uz arhīvos saglabātajiem materiāliem (plāniem, rasējumiem un aprakstiem u.tml.), izstrādāja tā atjaunošanas projektu. 1991. gadā Svētā Pētera baznīcā tika sarīkota Melngalvju namam un biedrībai veltīta piemiņas izstāde, 1992. gadā aizsākās arheoloģiskie izrakumi nama vietā, bet 1995. gadā iznāca apjomīgs izdevums par Melngalvju namu un biedrību. Tika uzsākta nama celtniecība, kas pabeigta 1999. gadā.

Rīgas pils rekonstrukcijas laikā no 2012. līdz 2016. gadam Melngalvju namu izmantoja Valsts prezidenta kancelejas vajadzībām.

Arhitektūra

Pastāvēšanas laikā Melngalvju nams vairākkārt pārveidots, paplašināts un papildināts, tomēr nama abi zelmiņi daudz saglabājuši arī no pirmā un 15. gadsimta būves laika. Viduslaiku Livonijas laikā 14.—16. gadsimtā ēkai bija tā laika Hanzas pilsētu gotiskās celtniecības tradīcijām atbilstošs abu zelmiņu stateniskais akcentējums ar slaidām vienkāršu un profilētu ķieģeļu ierāmētām ielodzēm, ko noslēdza smails loks. Rīgas brīvpilsētas laikā 1581. gadā galvenās fasādes zelmiņa augšdaļā tika uzstādīts no apzeltīta koka Ķēniņa Artusa krūšutēls ar scepteri un valsts ābolu rokās.

Zviedru Vidzemes laikā nama galvenās fasādes zelmini pārveidoja Ziemeļeiropas manierisma stilā (1619—1625). Uz dzegu stūriem tika novietoti no Lībekas atvesti divi akmens lauvas ar Rīgā izgatavotu vēja rādītāju ar Svētā Jura jātnieka attēlu. 1626. gadā ēkas fasādē ievietoja Rīgas pulksteņmeistara Matīsa veidoto astronomisko pulksteni, kas rādīja stundas, dienas, datumu, nedēļu, mēneša fāzes utt.

18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā namam tika uzceltas divas piebūves, bet 1886. gadā četrās gotiskajās zelmiņa ielodzēs tēlnieks Augusts Folcs betonā atlēja Rīgas, Brēmenes, Lībekas un Hamburgas pilsētu ģerboņus un četras alegoriskas skulptūras (Neptūns, Merkurs, Vienība un Miers).^[2]