Nikolajs Dūze

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Nikolajs Dūze
Nikolajs Dūze
Personīgā informācija
Dzimis 1891. gada 1. augustā
Rīga, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1951. gada 14. decembrī (60 gadi)
Rīga, LPSR (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latvietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe ģenerālis
Dienesta laiks 1911 — 1940
Valsts Krievijas impērija
Latvija
Kaujas darbība Pirmais pasaules karš
Latvijas brīvības cīņas

Nikolajs Dūze (1891-1951) bija latviešu virsnieks, ģenerālis (1936). Piedalījās Pirmajā pasaules karā un Latvijas brīvības cīņās. Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1891. gada 1. augustā Rīgā amatnieka ģimenē. Mācījās Rīgas pilsētas reālskolā, pēc kuras beigšanas dienēja Krievijas impērijas armijas 27. artilērijas brigādē Viļņā (1911-1912), nokārtoja rezerves praporšcika pārbaudījumu (1913). Pirmā pasaules kara laikā kā virsnieks piedalījās kaujās Galīcijā un Karpatos, kur divas reizes ievainots un paaugstināts līdz kapteiņa dienesta pakāpei. 1918. gada martā iestājās Ukrainas hetmaņa armijas Kijevas virsnieku instruktoru skolā.

No 1919. gada jūnija kā kapteinis piedalījās Brīvības cīņās, jūlijā iecelts par Liepājas karaskolas priekšnieku, oktobrī par Rīgas Instruktoru bataljona komandieri, novembrī piedalījās kaujās pret bermontiešiem Vents­pils apriņķī, decembrī iecelts par Grobiņas kājnieku pulka komandieri. 1920. gadā viņu paaugstināja par pulkvežleitnantu, 1924. gadā N. Dūze beidza vecāko virsnieku kursus un 1925. gadā tika paaugstināts par pulkvedi. 1929. gadā beidza Kara akadēmiskos kursus, 1936. gadā paaugstināts par ģenerāli un iecelts par Zemgales divīzijas komandiera palīgu, bet 1939. gadā par Kurzemes divīzijas komandiera palīgu. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada oktobrī atvaļināts no bruņotajiem spēkiem. Vācu okupācijas laikā ģenerālis Dūze bija Latvijas invalīdu koope­rācijas savienības priekšnieks.

Otrā pasaules kara beigās devās bēgļu gaitās uz Vāciju, bet 1945. gada vasarā no PSRS okupētās Čehoslovākijas atgriezās Latvijā. 1946. gada janvārī viņu apcietināja un piesprieda 6 gadu cietumsodu, taču 1946. gada decembrī attaisnoja pēc sprieduma pārsūdzēšanas Maskavā. Pēc atbrīvošanas strādāja par grāmatvedi Rīgā. Miris 1951. gada 14. decembrī, apbedīts Rīgas II Meža kapos.[1]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Latvijas armijas augstākie virsnieki, 1918-1940: biogrāfiska vārdnīca. (Sast. Ē. Jēkabsons, V. Ščerbinskis); Latvijas Valsts vēstures arhīvs. Rīga: 1998. – 154.-155. lpp.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. dinaburgascietoksnis.lcb.lv[novecojusi saite] Latgales centrālā bibliotēka, Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzejs, Daugavpils zonālais valsts arhīvs