Nord Stream

Vikipēdijas lapa
Gāzes cauruļvada "Nord Stream" atrašanās vieta Baltijas jūras dzelmē.
Nord Stream

Gāzes cauruļvads Nord Stream jeb "Ziemeļu straume" (vācu: Nord-Stream-Pipeline, krievu: Северный поток) ir 1220 kilometru garš zemūdens cauruļvads, kas pa Baltijas jūras dibenu savieno Viborgas ostu Krievijā ar Greifsvaldes ostu Vācijā. To apkalpo uzņēmums Nord Stream AG, kurš pieder Krievijas uzņēmumam Gazprom (51 %), Vācijas Wintershall (15,5 %) un E.ON Ruhrgas (15,5 %), Nīderlandes Gasunie (9 %) un Francijas GDF Suez (9 %). Zemūdens cauruļvads šķērso Krievijas, Somijas, Zviedrijas, Dānijas un Vācijas teritoriālos ūdeņos, apejot Baltijas valstu un Polijas teritoriju. Caur Nord Stream pārsūknē dabasgāzi no Jamalas Ņencu autonomā apvidus un Barenca jūras atradnēm Krievijas Federācijas ziemeļos.

Būvniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2005. gadā Krievijas prezidents Vladimirs Putins un Vācijas kanclers Gerhards Šrēders parakstīja vienošanos par zemūdens gāzes vada Nord Stream izbūvi, kas izmaksāja 7,4 miljardus eiro. Gāzes pārsūknēšanu pa cauruļvadu sāka 2011. gada 6. septembrī[1]

Apturēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievijas 2022. gada iebrukuma laikā Ukrainā 31. augustā Gazprom apturēja cauruļvada kompresoru stacijas gāzes sūknēšanas bloku. Tomēr tas neizraisīja gāzes cenu celšanos, jo Eiropas Savienības valstīm izdevās savlaicīgi piepildīt gāzes krātuves par 80% un palielināt gāzes piegādes no ASV, Azerbaidžānas, Alžīrijas un citām valstīm.[2]

26. septembrī 2:03 pie Nord Stream 2 uz dienvidaustrumiem no Bornholmas salas un 19:03 pie Nord Stream uz ziemeļaustrumiem no salas notika zemūdens sprādzieni, kas radīja trīs dabasgāzes noplūdes vietas abos cauruļvados.[3] Rietumu eksperti par galveno aizdomās turamo uzskatīja Krieviju, kas ne reizi vien bija apliecinājusi gatavību izmantot gāzes piegāžu apturēšanu kā šantāžas instrumentu pret Eiropas Savienības valstīm. Savukārt Krievijas puse apgalvoja, ka diversiju sarīkoja ASV, lai nodrošinātu sev lielāku peļņu no sašķidrinātās gāzes pārdošanas Eiropai.[4]

12. oktobrī Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēstīja, ka Krievija esot gatava piegādāt Eiropai noslēgtajos līgumos paredzēto dabasgāzes apjomu, ja vien Eiropas Savienības valstis būs gatavas to ņemt pretī. Pēc Putina vārdiem piegādes ir iespējams atjaunot ar noteikumu, ka Eiropa un Krievija panāks kopīgu vienošanos par gāzes piegādēm pa neskarto atzaru, jo viens cauruļvads joprojām esot darba kārtībā.[5]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]