Pāriet uz saturu

Ortostatiskā nepanesība

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Ortostatiskā nepanesamība)

Ortostatiskā nepanesamība (angļu: Orthostatic intolerance; OI) ir simptomu attīstība, stāvot stāvus, kas mazinās guļus stāvoklī.[1] Ir daudz veidu ortostatiskās nepanesības. OI var būt disautonomijas apakškategorija, veģetatīvās nervu sistēmas traucējumi.[2] kuri rodas cilvēkam pieceļoties.[3] Dažas dzīvnieku sugas ar ortostatisku hipotensiju ir attīstījušās, lai tiktu galā ar ortostatiskiem traucējumiem.[4][5]

No vienas puses, ir vērojama ievērojama pārklāšanās starp ortostatiskās nepanesamības sindromiem un hroniskā noguruma sindromu vai fibromialģiju.[6] Tas skar vairāk sievietes nekā vīriešus (sieviešu un vīriešu attiecība ir vismaz 4:1), parasti jaunākas par 35 gadiem.[7] OI var būt arī mitohondriju citopātijas simptoms.[8]

Ortostatiskā nepanesība rodas cilvēkiem, jo stāvēšana taisni ir būtisks stresa faktors, tāpēc nepieciešama ātra un efektīva asinsrites un neiroloģiskā kompensācija, lai uzturētu cilvēka asinsspiedienu, smadzeņu asinsriti un samaņu. Cilvēkam stāvot, aptuveni 750 ml krūšu kurvja asiņu pēkšņi tiek pārvietotas uz leju. Cilvēkiem, kuriem ir OI, trūkst pamata mehānismu, lai kompensētu šo deficītu.[1] Sirdsdarbības ātruma, asinsspiediena un smadzeņu asinsrites izmaiņas, kas rada OI, var izraisīt novirzes mijiedarbībā starp asins tilpuma kontroli, sirds un asinsvadu sistēmu, nervu sistēmu un asinsrites kontroles sistēmu.[9]

Pazīmes un simptomi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ortostatiskā neiecietība ir sadalīta, aptuveni pamatojoties uz pacienta vēsturi, divos variantos: akūtā un hroniskā.

Akūts OI

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pacientiem ar akūtu OI traucējumi parasti izpaužas ar īslaicīgu samaņas un stājas zudumu, bet ar ātru atkopšanos (vienkāršs ģībonis vai sinkope), kā arī iespējams palikt pie samaņas, zaudējot stāju. Tas atšķiras no ģīboņa, ko izraisa sirdsdarbības traucējumi, jo ir zināmi ģīboņa izraisītāji (stāvēšana, karstums, emocijas) un identificējami prodromālie simptomi (slikta dūša, neskaidra redze, galvassāpes). Džuljians Stjuarts (Dr. Julian M. Stewart), Ņujorkas Medicīnas koledžas OI eksperts, norāda: "Daudziem sinkopāliem pacientiem nav interkurentu slimību; starp ģībšanas epizodēm viņi jūtas labi." [1]

Simptomi: [9]

Klasiska akūtas OI izpausme ir karavīrs, kurš noģībst pēc ilgstošas saspringtas stāvēšanas.

Hroniska OI

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pacientiem ar hronisku ortostatisku nepanesību simptomi ir gandrīz vai visas dienas. Viņu simptomi var ietvert lielāko daļu akūtas OI simptomu, kā arī:

  • Slikta dūša
  • Neirokognitīvie deficīti, piemēram, uzmanības problēmas
  • Bālums
  • Jutība pret karstumu
  • Miega problēmas
  • Citi vazomotoriskie simptomi.[10]

Cēloņi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

OI simptomus izraisa:

  • Ilgstoša stāvus pozīcija (piemēram, stāvot rindās, stāvot dušā vai pat sēžot pie rakstāmgalda)
  • Silta vide (piemēram, karsts vasaras laiks, karsta pārpildīta telpa, karsta duša vai vanna, pēc treniņa)
  • Emocionāli saspringti notikumi (asins vai asiņainas ainas redzēšana, bailes vai satraukums)
  • Atgriešanās no ilgstošas uzturēšanās kosmosā, kad ķermenis vēl nav pielāgots gravitācijai [11]
  • Ilgstošs gultas režīms[11]
  • Nepietiekama šķidruma un sāls uzņemšana.[6]

Diagnoze

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daudzi pacienti netiek diagnosticēti vai tiek nepareizi diagnosticēti un vai nu netiek ārstēti vai ārstēti citu traucējumu dēļ. Pašreizējie OI testi (slīpā galda tests, NASA Lean Test,[12] pielāgots autonomais profils (aAP),[13] autonomais novērtējums un asinsvadu integritāte) var arī precizēt un vienkāršot ārstēšanu.[9] Pacientus ar disautonomijas simptomiem var nosūtīt pie kardiologa, neirologa vai pat gastroenterologa ārstēšanai un pārvaldībai.[14][15]

Pārvaldīšana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākajai daļai pacientu simptomi uzlabojas, bet dažiem OI var izraisīt smagu invaliditāti un var būt progresējoša, īpaši, ja to izraisa pamatslimība, kas pasliktinās. Simptomu izpausmes veidi dažādiem pacientiem ir ļoti atšķirīgi; tādēļ ir nepieciešami individuāli ārstēšanas plāni.[16]

OI tiek ārstēts gan farmakoloģiski, gan nefarmakoloģiski. Ārstēšana neizārstē OI; drīzāk tā kontrolē simptomus.

Ārsti, kas specializējas OI ārstēšanā, piekrīt, ka vissvarīgākā ārstēšana ir vairāk kā 2 litru (8 tases) šķidruma dzeršana katru dienu. Pastāvīga, liela ūdens vai citu šķidrumu padeve samazina lielāko daļu šī stāvokļa galveno simptomu un dažiem pacientiem arī visus. Parasti pacientiem vislabāk klājas, ja viņi dienas laikā izdzer glāzi ūdens ne retāk kā ik pēc divām stundām, nevis vienā dienā izdzer lielu daudzumu ūdens.[6]

Vairumā gadījumu un dažos vieglākos gadījumos tiek izmantota zāļu kombinācija. Individuāla reakcija uz dažādām zālēm ir ļoti atšķirīga, un zāles, kas ievērojami uzlabo viena pacienta simptomus, var padarīt cita pacienta simptomus daudz sliktākus. Medikamenti koncentrējas uz trim galvenajiem jautājumiem:[6]

Zāles, kas palielina asins tilpumu:

Zāles, kas inhibē acetilholīnesterāzi:

Uzvedības izmaiņas, ko pacienti ar OI var veikt, ir:

  • Izvairīšanās no problēmas izraisītājiem, piemēram, ilgstošas sēdēšanas, klusas stāvēšanas, siltas vides vai vazodilatējošām zālēm
  • Stājas manevru un spiediena apģērbu izmantošana
  • Vienlaicīgu slimību ārstēšana
  • Šķidruma un sāls patēriņa palielināšana
  • Fizikālā terapija un vingrošana[6]

Skatīt arī

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 Julian M. Stewart. «Orthostatic Intolerance: An overview». WebMD. Skatīts: 2007-08-20.
  2. ↑ «What is dysautonomia?». National Dysautonomia Research Foundation (NDRF). Skatīts: 2007-08-20.
  3. ↑ Definition at Dorland's Illustrated Medical Dictionary Retrieved through web archive on 2008-10-09.
  4. ↑ Lillywhite, Harvey B. (November 1993). "Orthostatic Intolerance of Viperid Snakes". Physiological Zoology 66 (6): 1000–1014. doi:10.1086/physzool.66.6.30163751. JSTOR 30163751.
  5. ↑ Nasoori, Alireza; Taghipour, Ali; Shahbazzadeh, Delavar; Aminirissehei, Abdolhossein; Moghaddam, Sharif (September 2014). "Heart place and tail length evaluation in Naja oxiana, Macrovipera lebetina, and Montivipera latifii". Asian Pacific Journal of Tropical Medicine 7: S137–S142. doi:10.1016/S1995-7645(14)60220-0. PMID 25312108.
  6. ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 Peter C. Rowe. «General information brochure on Orthostatic Intolerance and its treatment». The Pediatric Network. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-07-28. Skatīts: 2007-08-21.
  7. ↑ «Vanderbilt autonomic dysfunction center». Vanderbilt Medical Center. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-08-08. Skatīts: 2007-08-20.
  8. ↑ Kanjwal, Khalil; Karabin, Beverly; Kanjwal, Yousuf; Saeed, Bilal; Grubb, Blair P. (October 2010). "Autonomic dysfunction presenting as orthostatic intolerance in patients suffering from mitochondrial cytopathy". Clinical Cardiology 33 (10): 626–629. doi:10.1002/clc.20805. ISSN 1932-8737. PMC 6653231. PMID 20960537.
  9. ↑ 9,0 9,1 9,2 Julian M. Stewart. «Orthostatic Intolerance». New York Medical College. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-08-06. Skatīts: 2007-08-20.
  10. ↑ Orthostatic Intolerance: Background, Pathophysiology, Etiology. 2023-06-30.
  11. ↑ 11,0 11,1 Joyner, Michael J.; Masuki, Shizue (December 2008). "POTS versus deconditioning: the same or different?". Clinical Autonomic Research 18 (6): 300–307. doi:10.1007/s10286-008-0487-7. PMC 3770293. PMID 18704621.
  12. ↑ Lee, Jihyun; Vernon, Suzanne D.; Jeys, Patricia; Ali, Weam; Campos, Andrea; Unutmaz, Derya; Yellman, Brayden; Bateman, Lucinda (2020-08-15). "Hemodynamics during the 10-minute NASA Lean Test: evidence of circulatory decompensation in a subset of ME/CFS patients". Journal of Translational Medicine 18 (1): 314. doi:10.1186/s12967-020-02481-y. ISSN 1479-5876. PMC 7429890. PMID 32799889.
  13. ↑ M, Sivan; J, Corrado; C, Mathias (2022-08-08). "The adapted Autonomic Profile (aAP) home-based test for the evaluation of neuro-cardiovascular autonomic dysfunction" (en-GB). ACNR, Advances in Clinical Neuroscience and Rehabilitation. doi:10.47795/qkbu6715.
  14. ↑ «Finding the Right Doctor for You». 2011. gada 9. augusts.[novecojusi saite]
  15. ↑ «Dysautonomia: Symptoms, types, and treatment». 2021. gada 16. decembris.
  16. ↑ «National Dysautonomia Research Foundation». National Dysautonomia Research Foundation (NDRF). Skatīts: 2007-08-21.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Ortostatiskā_nepanesība&oldid=4089002"