Veģetatīvā distonija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Veģetatīvās nervu sistēmas iedalījums simpātiskajā un parasimpātiskajā nervu sistēmā.

Veģetatīvā distonija, pazīstama arī kā somatoforma veģetatīvā disfunkcija,[1] ir stāvoklis, kurā cilvēkam pienācīgi nedarbojas veģetatīvā nervu sistēma un kā rezultātā ir novērojamas vispārīgas sūdzības sirds un asinsvadu, kā arī elpošanas un citu organisko sistēmu darbībā, kas galvenokārt radušās psihiskas pārslodzes dēļ un kam nav organisku (pataloģisku) cēloņu.

Mūsdienās ir pierādīts, ka veģetatīvo distoniju izsauc psiholoģiski faktori un šī saslimšana tiek uzskatīta par garīgās veselības traucējumu.[2] Lai gan ar veģetatīvo distoniju biežāk slimo tieši sievietes, to ir iespējams iegūt ikvienā vecuma posmā kā sievietēm, tā arī vīriešiem.[3]

Kopsavilkums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Veģetatīvās nervu sistēmas traucējumu dēļ veģetatīvā distonija visbiežāk izpaužas kā dažādu baiļu sajūtu sajaukums — bailes iziet no mājām, bailes no plašām telpām, plašiem laukumiem, slikta jušanās cilvēku pūlī, lielveikalos u.tml.[1] Veģetatīvajai distonijai pieņemoties spēkā cilvēks var sākt izjust arī dažādas panikas lēkmes, krampjus organisma iekšienē un citas nelabvēlīgas blakusparādības, kas var negatīvi ietekmēt cilvēka garīgo pašsajūtu. Lai arī izjūtas ir ļoti reālas un nepatīkamas, šajā gadījumā simptomus rada nevis fiziska saslimšana, bet nervu sistēmas uzbudinājums.[4]

Veģetatīvās distonijas slimnieki samērā bieži var sastapties ar dažādiem sindromiem, kurus izraisa sirds un asinsvadu, elpošanas, gremošanas orgānu, izvadorgānu, dzimumorgānu un iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbības traucējumi.[4] Tā, piemēram, slimnieki var izjust neparastas un pēkšņas sirdsklauves, asinsspiediena svārtības, durošas sāpes krūtīs vai muguras krūšu daļā, dažādas ķermeņa trīces, elpas trūkumu, smaguma sajūtu vēdērā, kā arī vēdera izejas un urinēšanas traucējumus.[1]

Parasti kā viens no galvenajiem cēloņiem veģetatīvās distonijas attīstībai ir ilgstoša psihoemocionālā pārslodze kā, piemēram, atrašanās pastāvīga stresa vai trauksmes situācijās, kas pakāpeniski var izraisīt veģetatīvās nervu sistēmas disbalansu.[1] Līdzīgi veģetatīvo distoniju var izraisīt arī pēkšņi emocionālie pārdzīvojumi — nelaimes gadījumi vai tuvu cilvēku zaudējumi.[1] Tāpat liela iespēja saslimt ar to ir tiem cilvēkiem, kas hroniski slimo ar diabētu vai Pārkinsona slimību.[5]

Ārstēšanās procedūra pret veģetatīvo distoniju sevī ietver fizioterapiju, medikamentu (visbiežāk dažādu antidepresantu) lietošanu, kā arī sliktākos gadījumos klīnisko operāciju.[1][3]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stāvokli, ko mūsdienās parasti sauc par veģetatīvo distoniju, ārsti pirmo reizi novēroja Amerikas pilsoņu kara laikā (1861.—1865.), kad Ziemeļi cīnījās ar Dienvidiem. Tolaik slimību dēvēja par „satrauktās sirds sindromu” un ārsti teica, ka pie šīs kaites vainojama kareivju smagā pārpūle. Medicīnas attīstības un vēstures gaitā veģetatīvo distoniju sauca arī par neirocirkulatoro astēniju, veģetozi, veģetopātiju, vazomotoro neirozi, kuņģa neirozi, organoneirozi, angioneirozi, veģetatīvo nenoturību. Terminu „satrauktās sirds sindroms” zinātnes apritē 1909. gadā ieviesa ārsts Vilčmanis.[6]

Veģetatīvā nervu sistēma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Veģetatīvā nervu sistēma nodrošina iekšējo orgānu regulāciju un mijiedarbībā ar hormoniem kontrolē to funkcijas. Veģetatīvās nervu sistēmas zemākie centri atrodas muguras smadzenēs un smadzeņu stumbrā. Tie ir pakļauti hipotalāma (starpsmadzeņu struktūra) regulējošai ietekmei, kas ir augstākais veģetatīvo funkciju regulācijas centrs. Autonomiski un funkcionāli veģetatīvajai nervu sistēmai izšķir divas daļas: simpātisko un parasimpātisko nervu sistēmu.[7] Veģetatīvā (vegetare latīniski nozīmē augt) nervu sistēma inervē visu iekšējo orgānu gludo muskulatūru, sirdi, asinsvadus un dziedzerus.[8] Tās pamatfunkcija ir organisma iekšējās vides regulācija. Šī sistēma vada iekšējo orgānu darbību, piedalās vielmaiņas procesu regulācijā, stabilizē organisma iekšējo vidi. Veģetatīvā nervu sistēma nodrošina arī organisma aktīvās darbības fizikālos un bioķīmiskos parametrus. Ar tās starpniecību fiziskas vai emocionālas slodzes laikā paātrinās sirdsdarbība, paaugstinās asinsspiediens, palielinās glikokortikoīdu un kateholamīnu koncentrācija asinīs, pārkārtojas vielmaiņas procesi atbilstoši paaugstinātās emocionālās un fiziskās slodzes prasībām.[9] Veģetatīvā nervu sistēma darbojas pilnīgi patstāvīgi, cilvēks to nevar ietekmēt. Veģetatīvā refleksa loks atšķiras no somatiskā refleksa loka ar to, ka centrbēdzes ceļš sastāv no diviem neironiem, kuru sinapse ir veģetatīvajā mezglā jeb ganglijā. Tāpēc vienu neironu sauc par pirmsmezgla (preganglionāro) neironu, bet otru – par pēcmezgla (postganglionāro). Veģetatīvajiem refleksiem ir garš refleksa laiks, jo refleksa lokā ir vairāk sinapšu nekā somatiskajā refleksa lokā, bez tam eferentās šķiedras it tievas, tāpēc uzbudinājums tajās izplatās lēni.[8] Pēc struktūras un funkcijām veģetatīvajai nervu sistēmai izšķir divas daļas – simpātisko nervu sistēmu un parasimpātisko nervu sistēmu.[8] Simpātiskā nervu sistēma ir mobilizētājsistēma, tās aktivitāte pieaug stresa situācijās, ko rada paaugstināta fiziskā, garīgā un emocionālā aktivitāte, paaugstināta vai pazemināta vides temperatūra, skābekļa trūkums, saindēšanās, trauma.[10] Simpātisko daļu veido divas nervu gangliju ķēdītes, kas izvietotas abpus muguras smadzenēm. No ganglijiem atejošās nervu šķiedras saista gangliju neironus gan ar muguras smadzenēm, gan ar izpildorgāniem.[11] Parasimpātiskā nervu sistēma normalizē orgānu sistēmu darbību un atjauno iztērētos resursus, t.i., sagatavo organismu nākamajam stresam. Tās aktivitāte ir lielāka naktī.[10] Parasimpātisko daļu veido nervu šķiedras, kas atiet no muguras smadzeņu stumbra un muguras smadzeņu krusta daļas. Šīs šķiedras sniedzas līdz orgāniem, kuru tuvumā atrodas parasimpātiskie gangliji. Ganglijā notiek uzbudinājuma nodošana neironiem, kas vada informāciju uz izpildorgānu. Simpātiskās un parasimpātiskās nervu sistēmas iedarbība uz atsevišķiem orgāniem izpaužas gan aktivizējoši, gan kavējoši. Abas nervu sistēmas daļas darbojas pretēji, tomēr to darbība ir saskaņota un papildina viena otru. Simpātiskā daļa aktivizē to orgānu darbību, kuri veicina organisma atjaunošanos, atpūtu un spēka ekonomiju. Piemēram, mērena stresa situācijā simpātiskā nervu sistēma paātrina sirdsdarbību un kavē gremošanu. Atslābuma laikā savukārt aktivizējas parasimpātiskā nervu sistēma un izpaužas pretēji efekti.[11]

Trīs veģetatīvās distonijas tipi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Veģetatīvā distonija ir saistīta ar funkcionāliem organisma darbības traucējumiem. Arī rūpīgas objektīvas izpētes rezultātā patoloģiskas izmaiņas orgānos parasti netiek atrastas. Mūsdienās ir pierādīts, ka veģetatīvo distoniju izsauc psiholoģiski faktori un šī saslimšana tiek uzskatīta par garīgās veselības traucējumu.[12] Tomēr šo kaiti ārsti iedala trīs tipos, lai pēc tiem noteiktu tālāko ārstēšanu:

  • Pirmais tips rodas tad, ja cilvēks nespēj realizēt kādu bioloģisku vai sociālu vajadzību. Tā ir zemapziņas problēma. Neziņa un neizpratne ir daudz neizturamāka par noteiktību, un organisms sāk izjust spriedzi, kas izpaužas ar veģetatīviem simptomiem.
  • Otrais tips ir saistīts ar radikālām pārmaiņām dzīvē. Pat ja pārmaiņas dzīvē ir pozitīvas (kāzas, labāks darbs, jauna dzīvesvieta), „patīkamās rūpes” prasa visa psiholoģiskā aparāta pārkārtošanos.
  • Trešais tips ļoti atgādina alerģiju. Ja smadzenes kaut reizi ir sabiedētas, tās saspringst un visur ar lielu aizrautību sāk meklēt briesmas.[13]

Katras veģetatīvās distonijas gadījums ir individuāls, izpaužas citādi; atšķiras arī problēmas iemesli un cēloņi.[12]

Veģetatīvās distonijas simptomi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Veģetatīvā distonija bieži vien progresē pavasarī un rudenī, kad jebkuram cilvēkam tiek novērota avitaminoze un depresīvs noskaņojums, bet klāt vēl pievienojas nezināmās kaites -simptomi, kas dubulto pavasara vai rudens apātiju. Galvenais šīs kaites rašanās cēlonis ir visu organisma funkciju disbalanss. Veģetatīvā nervu sistēma atbild par visu organisma iekšējo orgānu darbību, kā arī kontrolē organisma homeostāzi – iekšējās vides sabalansēšanu. Katram cilvēkam šīs kaites simptomi izpaužas atkarībā no tā, kāds orgāns ir visjūtīgākais, kurš reaģē visātrāk.[14] Veģetatīvās distonijas simptomi ir ļoti līdzīgi panikas lēkmēm.[15] Tikai retos gadījumos visi šie simptomi notiek vienlaicīgi, biežāk 2-3 simptomi no zemāk minētajiem norisinās vienlaicīgi:

  • sirds- asinsvadu sistēmas traucējumi,
  • gremošanas sistēmas traucējumi,
  • elpošanas sistēmas traucējumi,
  • svīšanas epizodes (auksti, karsti sviedri),
  • sausums mutē,
  • karstuma viļņi vai sarkšana,
  • trīce,
  • sāpes krūtīs vai spiediena sajūta sirds rajonā,
  • aizdusa,
  • izteikta nogurdinātība pēc nelielas slodzes,
  • paātrināta sirdsdarbība.[16]

Nopietnu un izteikti traucējošu veģetatīvās distonijas simptomu gadījumā visiedarbīgākā ir antidepresantu un psihoterapijas kombinācija. Vieglu simptomu gadījumā var palīdzēt alternatīvas palīdzības metodes – meditācija, fizioprocedūras, vingrošana, adatu terapija, joga.[12]

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 «Steidzīgā dzīvesveida blakusparādība – veģetatīvā distonija». manaaptieka.lv. Mana Aptieka. 2017. gada 2. janvāris. Skatīts: 2019. gada 25. augusts.
  2. http://edakteris.lv/lv/enciklopedija/psihologiskie-traucejumi/vegetativa-distonija
  3. 3,0 3,1 «Dysautonomia». aurorahealthcare.org. Aurora Health Care. Skatīts: 2019. gada 25. augusts.
  4. 4,0 4,1 «Veģetatīvā distonija jeb somatoforma veģetatīvā disfunkcija». lailasprakse.lv. Lailas Kalniņas psihologa psihoterapeita privātprakse. Skatīts: 2019. gada 25. augusts.
  5. Christine Case-Lo. «Autonomic Dysfunction». healthline.com. Healthline, 2016. gada 13. maijs. Skatīts: 2019. gada 25. augusts.
  6. Kurpatovs A. Uzveiksim Asinsvadu veģetatīvo distoniju. Daugava, 2008, 300. lpp.
  7. Eglīte K., Ozoliņa Molla L. Bioloģijas rokasgrāmata. Zvaigzne ABC, 2015, 432 lpp.
  8. 8,0 8,1 8,2 Valtneris A.Cilvēka fizioloģijas rokasgrāmata. Zvaigzne ABC, 1995, 252. lpp.
  9. Eniņa G., Bērziņs J., Puriņš I. Nervu sistēmas slimības I. Zvaigzne, 1977, 208 lpp.
  10. 10,0 10,1 Eglīte K. Anatomija. LU Akadēmiskais apgāds, 2010, 142. – 145. lpp.
  11. 11,0 11,1 Klēzatels V. Cilvēka bioloģija. Zvaigzne ABC, 2005, 136. lpp.
  12. 12,0 12,1 12,2 Danzberga E., Gudramoviča I. Veģetatīvā distonija – ārstējam ajūrvēdiski//SHAPE// 2015. gads jūnijs, 65.lpp.
  13. Plikša L. Stresa un maksimālisma vizītkarte – Veģetatīvā distonija.//Veselība// 2008. gads septembris, 86. – 88. lpp.
  14. https://www.stopstress.lv/vegitativa-disfunkcija/
  15. http://www.vegdist.lv/lv/page/kas-ir-vegetativa-distonija
  16. Vestermane S. Veģetatīvā distonija vai somatoforma veģetatīvā disfunkcija?//Douctus// 2009. gads janvāris, 21. – 26. lpp