Osmaņu impērijas bruņotie spēki

Osmaņu karaspēka ierinda Tuvajos Austrumos.

Osmaņu impērijas bruņotie spēki vispārēji iedalāmi trijās nozarēs: sauszemes spēki, jūras spēki un gaisa spēki.

Osmaņu impērijas militārā vēsture iedalāma divos galvenajos periodos:

klasiskais periods - sākot ar pirmsākumos izveidotām bruņo spēku vienībām 1299. gadā, līdz Tanzimata reformām 19. gadsimta sākumā;
modernais periods - sākot ar mūsdienīgas armijas (turku: Nizam-ı Cedid) izveidi 1820. gadā.

Sauszemes spēki

Klasiskais periods (1299-1829)

Pirmie Osmaņu impērijas bruņotie spēki bija sauszemes karaspēks, kuru 13. gadsimta beigās Anatolijas rietumos izveidoja tjurku izcelsmes bejs Osmans I. Pamatā tās bija jātnieku vienības, kas lietoja pārsteiguma taktiku un to bruņojumā bija pārsvarā bultu loki un šķēpi. Par panākumiem karā šos karavīrus atalgoja, ieceļot viņus par vasaļiem iekarotajās zemēs (turku: timar) un tos sauca par timariešiem.

Osmana beja pēctecis Orhans I izveidoja pastāvīgu armiju, kas netika atalgota ar kara trofejām vai laupījumu, bet saņēma valdnieka atalgojumu. Šīs armijas kājnieki tika saukti par jajām (turku: yaya) un kavalēristi par mīselemiem (turku: müsellem). Lielākā daļa karavīru bija cittautu izcelsmes, jo lielākā daļa turku atteicās laupījumu un trofeju vietā saņemt regulāru samaksu. Cittautiešiem nebija obligāti jākļūst par musulmaņiem, bet tika prasīta lojalitāte pret saviem osmaņu pavēlniekiem.

Šaujamieroču ieviešana

Pirmos šaujamieročus osmaņu karaspēks sāka izmantot no 1444. līdz 1448. gadam. Bruņotajos spēkos sāka veidoties tādas jaunas vienības kā kājnieki strēlnieki (turku: Piyade Topçu), kavalērijas strēlnieki (Süvari Topçu Neferi) un bombardieri (Kumbaracı), kuru sastāvā bija granātmetēji ar granātām (khımbara) un apgādes kareivji, kas nodrošināja granātu metējus ar šaujampulveri un citiem materiāliem.

Kapikuli

Ar laiku tika izveidotas pastāvīgas kājnieku vienības, kurām vasaļi maksāja algu. Algotņi ar laiku kļuva par tādu spēku, ko varēja izmantot pret valdošo sultānu, jo valdniekam vienkārši nebija tik daudz līdzekļu, lai atļautos lielāku karaspēku par vasaļu vienībām. Tādēļ 14. gadsimta vidū sultāns Murads I izveidoja pats savu karaspēku un nosauca tos par kapikuliem (turku: Kapıkulu) armiju.

Slavenākā kapikulu vienība bija jeničeru korpuss, ko veidoja rekrūši no kristiešu ģimenēm un jaunus dēlus tās deva kā nodevu devširmes (turku: devşirme) sistēmai. Kapikulu sastāvā bija arī citas vienības, piem. āvu vienība (turku: Baltaçi). Kapikulu karaspēks strauji paplašinājās un kļuva par svarīgu osmaņu armijas sastāvdaļu. Lai spētu valdīt pār šādu ievērojamu militāro spēku, sultāns Murads II ieviesa devširme sistēmu, kura nodrošināja jaunu vīriešu iesaukšanu armijā no impērijā dzīvojošām kristiešu ģimenēm. Jeničerus Murads II izmantoja, lai atsvērtu vairāku augstmaņu bruņoto vienību spēku, kā arī ieviesa jaunus nodokļus, lai varētu pats uzturēt savus kapikulus.

Jeničeri

Pamatraksts: jeničeri

1826. gadā sultāna Mahmuda II likvidēto kājnieku vienību izveidoja 14. gadsimtā un tās uzdevums bija veikt pils un galma apsardzi.

14. gadsimtā, Osmaņu impērijai izplešoties, sultānam bija nepieciešams aizvien vairāk kareivju, bet paši osmaņi nevarēja sagādāt pietiekami daudz cilvēku. Tāpēc tika ieviesta "asins nodeva", kuru bija spiesti maksāt kristieši iekarotajos apgabalos - galvenokārt Balkānu valstīs. Šī nodeva tika maksāta ar cilvēku dzīvībām, precīzāk - ar zēniem.^[1]

"Viņš maksā (ģimenēm) piecas zelta monētas par katru zēnu un sūta viņus pār jūru uz Anatoliju, kur viņi tiek paturēti. Parasti aizved ap diviem tūkstošiem zēnu," par kristiešu dēlu savākšanu raksta kādreizējais serbu jeničers Konstantīns Mihailovičs. Savākto zēnu skaits ikreiz bija atkarīgs no tā, cik daudz jaunu karavīru sultānam nepieciešams, taču vidēji katra četrdesmitā ģimene bija spiesta atdot vienu zēnu. Puišu izvēle notika pēc stingriem sultāna norādījumiem. Viņu galvenokārt interesēja zēni no dižciltīgām ģimenēm vai garīdznieku dēli, kas guvuši labu izglītību. Ebreji, čigāni vai krievi nekādā gadījumā nevarēja kļūt par jeničeriem.^[1]

Osmaņi neņēma zēnus no ģimenēm, kur bija viens dēls, savukārt ģimenēm, kurās auga vairāki dēli, pats stiprākais vienmēr bija jāatdod sultānam. Visbiežāk zēni savas ģimenes atstāja 8-18 gadu vecumā. Lielākā daļa nāca no Albānijas, taču "asins nodevu" sultānam bija spiesti maksāt arī ungāri, rumāņi, serbi un bosnieši. Līdz brīdim, kad šī sistēma 17. gadsimta vidū tika likvidēta, ģimenēm pavisam bija atņemti aptuveni 300 000 kristiešu zēnu.^[1]

Turku vēsturnieks Ahmeds Akgindizs, kurš strādājis arī Prinstonas Universitātē ASV apgalvo, ka zēni no kristiešu ģimenēm brīvprātīgi devās karot par turku sultānu un islāmu, jo jutās vīlušies kristietībā.^[1]

Puiši novērsās no kirstietības, jo juta, ka Eiropas kristīgās zemes ir viņus pievīlušas, un sultāns varēja piedāvāt viņiem iespēju izrauties no nabadzības. "Tikt uzņemtam jeničeru armijā vai kalpot sultāna galmā bija liels gods, turklāt tas pavēra ceļu uz amatiem militārajās struktūrās vai valsts pārvaldē. Tieši tāpēc nemusulmaņi bieži vēlējās, lai arī viņi būtu pakļauti "asins nodevas" sistēmai," apgalvo Akgindizs. Dažkārt kristiešu ģimenēm tik ļoti gribējās nosūtīt savus dēlus uz Stambulu, ka tās bija spiestas ķerties pie korupcijas un krāpšanas. "Nemusulmaņi, kas atdeva dēlus jeničeru armijai, tika atbrīvoti no dažādiem nodokļiem. Tāpēc daļa ģimeņu, izmantojot krāpšanu un piekukuļojot "asins nodevas" pārvaldītājus, mēģināja iedabūt savus dēlus armijā."^[1]

Jeničeri no citu valstu armijām atšķīrās ar to, ka viņiem regulāri naudā maksāja algu, jo tajā laikā armijai bija pieņemts maksāt tikai kara laikā. Jeničeru alga tika maksāta reizi ceturksnī un pēc algu saraksta apstiprināšanas arī pats sultāns, ietērpies jeničeru tērpā, devās pēc savas algas kā parasts jeničeru pirmās divīzijas kareivis.^[2]

Īpaši ievērojami jeničeri kļuva pēc šaujamieroču ieviešanas armijā un bija skaidrs, ka cilvēks ar šauteni ir daudz efektīvāks kaujinieks par kavalēristu, kas bruņojies ar zobenu un šķēpu.^[3] Pirmos šaujamieročus jeničeri ieviesa diezgan ātri - sākot jau ar 15. gadsimtu. Līdz 16. gadsimtam muskete bija kļuvusi par galveno jeničeru ieroci, bet plaši tika lietotas arī primitīvās granātas un rokas lielgabali.^[2]

Jeničeri no tā laika citiem bruņotajiem spēkiem atšķīrās arī ar ārējo apgādes sistēmu. Jeničeru karadarbība bija daļa no visas viņu labi organizētās militārās mašinērijas. Tiem bija īpaša vienība, kas sagatavoja karaspēkam ceļu, citas - uzcēla nometni un cepa maizi pirms karaspēka ierašanās. Ieroču vienība (turku: cebeci) piegādāja un rūpējās par ieroču un munīcijas glabāšanu. Jeničeriem bija pašiem savs iekšējais medicīnas personāls: musulmaņu un jūdaistu ķirurgi, kas ceļoja kopā ar armiju militāro operāciju laikā, kā arī medicīnas palīgpersonāls, kas nodrošināja ievainoto nogādāšanu slimnīcās ārpus karadarbības zonām.^[2]

Jeničeru augstais organizatoriskais līmenis un iespaidīgie panākumi kaujas laukā izraisīja lielu interesi no citu valstu speciālistu puses un tādēļ šī vienība ir pētīta padziļināti. Neskatoties uz to, ka mūsdienu bruņoto spēku organizācija ir pārspējusi lielu daļu jeničeru sasniegumus un korpusu sultāns vēlāk likvidēja, jeničeru tēls ir palicis vēsturē kā viens no spilgtākajiem Osmaņu impērijas simboliem rietumnieku acīs.

Elites kavalērija

Viena no svarīgākajām Osmaņu impērijas bruņoto spēku sastāvdaļām bija kavalērijas sešas divīzijas (turku: Altı Bölük), kurā spēcīgākā divīzija bija sipahi (turku: Sipahi, bruņinieks), bet akindži (turku: Akıncı) bija profesionāli sirotāji un izlūki, kas iebruka ienaidnieka teritorijā pirms pamatsastāva ierašanās.

Sipahi bija līdzīgi viduslaiku Eiropas bruņiniekiem un tiem piederēja katram sava lēņa muiža (turku: tîmâr; Tîmârlı Sipahi, lēņa sipahi), kuru personīgi piešķīra sultāns. Lēņi saņēma visus ieņēmumus no viņiem iedalītās zemes, bet par to maksāja ar savu un lēņa muižas iedzīvotāju dienestu karaspēkā.

Sipahi tika izveidoti Murada I valdīšanas laikā un, neskatoties uz to, ka sipahi sākotnēji tika rekrutēti tāpat kā jeničeri devširmes sistēmā,^[4] jau sultāna Mehmeda II valdīšanas laikā sipahus izvēlējās tikai no turku izcelsmes ģimenēm, kurām piederēja zeme Osmaņu impērijā. Sipahi laika gaitā kļuva par lielāko no sešām osmaņu kavalērijas divīzijām un viņu bruņojums, darbība un iekārta bija tāda pati kā jeničeriem. Sipahu pienākumos ietilpa sultāna apsardze izjādēs un parādēs.

Timars (turku: tîmâr) bija mazākā administratīvi teritoriālā vienība, kas piederēja sipaham un tā deva ienākumus ne vairāk kā 10 000 akčes, kas pielīdzināma tā laika divu līdz trīs skolotāju algām. Ziamets (turku: ziamet) bija lielāka teritoriālā vienība par timaru un tā varēja dot pat līdz 100 000 akčes. Tik liela zeme varēja piederēt tikai sipahu virsniekam. Lielākā teritoriālā vienība bija hass (turku: has), no kuras ienākumi bija lielāki par 100 000 akčēm un tā varēja piederēt tikai augstākai militārai ierēdniecībai. Timara īpašniekam armijai bija jādod piecus karavīrus, ziameta - līdz 20 un hasa - vairāk par 20.

Azabi

Līdztekus devširme sistēmai (ar to rekrutēja jeničerus) ieviesa citu iesaukuma procesu. Pēc šīs sistēmas katrā apdzīvotā vietā tika izveidoti sultāna rekrutēšanas biroji, kuros pēc sultāna pavēles bija jānodod armijai pilnībā ekipēti kareivji.

Kājniekus no šīs iesaukuma sistēmas sauca par azabiem (turku: azab) un viņiem kaujas laukā bija dažādi ar apgādi saistīti uzdevumi: ceļu un tiltu izbūve armijas vajadzībām, frontes apgāde, kā arī ārkārtējos gadījumos sūtīja pretuzbrukumā, lai palēninātu pretinieka virzību. Azabu viena no nodaļām bija noziedznieki vai klaidoņi (turku: Başıbozuk, nekārtīgs, noziedzīgs).

Bruņoto spēku orķestris

Pamatraksts: Mehteru orķestris

Osmaņu impērijas sauszemes karaspēka (jeničeru) orķestris un tas tiek uzskatīts par vecāko bruņoto spēku orķestri pasaulē. Visbiežāk rietumos to sauc par mehteru (osmaņu turku: مهتر [mehter]), lai gan šis vārds ir vienskaitlī un apzīmē orķestra dalībnieku.

Mehteri parasti spēlē osmaņu klasisko mūziku (stils sīkāk iedalās šādi: pešrevs, semai, nakišs, džengiharbs, muraba un kalenders). Parasti mehteru orķestris spēlē tautas nacionālās melodijas, kuras komponēja Mehtera nams (osmaņu turku: mehterhâne).

Modernais periods (1829-1922)

Pamatraksts: Nizam-ı Cedid

Jaunās iekārtas (turku: Nizam-ı Cedid) karaspēka vienības tika ieviestas 1842. gadā pēc jeničeru korpusa likvidēšanas.

Iesaukums

Osmaņu impērijā sākot ar 1389. gadu tika ieviests iesaukums militārajā dienestā. Sultāna valdība pēc vajadzības no katra ciema, pilsētas, priekšpilsētas vai lielpilsētu kvartāliem bija rekrutēšanas birojā jāizdod dienestam pilnībā ekipēts kareivis. Šie kareivji (sk. augstāk par anzabiem) tika izmantoti vairāk apgādes un tehniskiem darbiem, kā arī varēja piedalīties tuvcīņā ar pretinieka ierindniekiem. Vairums iesaukto bija no klaidoņi vai noziedznieki.

Jūras spēki (1308 - 1922)

Pamatraksts: Osmaņu impērijas flote

Osmaņu impērija floti sāka attīstīt 14. gadsimta beigās, kad tika ieņemta Konstantinopole. Aptuveni simt gadu Osmaņu flote bija ietekmīgākais jūras spēks, jo kontrolēja visu Vidusjūru.

Sākot ar 19. gadsimta vidu, sultāni centās izveidot modernu floti. Sākot ar 1860. gados ieviestajiem bruņukuģiem, flotē līdz Pirmajam pasaules karam tika ieviesti līnijkuģi, kreiseri un mīnu kuģi. Tomēr, neskatoties uz modernizāciju, Osmaņu flote tālu atpalika no savas sabiedrotās — Vācijas flotes.

Gaisa spēki (1909 - 1922)

Osmaņu impērijas gaisa spēki tika dibināti 1909. gadā un līdz ar to ir viena no pasaulē vecākajām militārajām gaisa flotēm.

Atsauces

↑ ^1,0 ^1,1 ^1,2 ^1,3 ^1,4 "Turku sultāna elites armija: Kristieši, kas cīnījās par islāmu", Rolfs Dorsets. Ilustrētā pasaules vēsture, aprīlis 2008 (3), 47.-51. lpp.
↑ ^2,0 ^2,1 ^2,2 İsmail Hakkı Uzunçarşılı. Osmanlı Devleti Teşkilatından Kapıkulu Ocakları: Acemi Ocağı ve Yeniçeri Ocağı. Ankara : Türk Tarih Kurumu, 1988. 411–463,376–377,405–406,66–67,482–483. lpp. ISBN 975-16-0056-1.
↑ Barbara Jelavich. History of the Balkans, 18th and 19th Centuries. New York : Cambridge University Press, 1983. ISBN 0-521-27458-3.
↑ Shaw 26