Turcijas bruņotie spēki
| Turcijas bruņotie spēki | |
|---|---|
| Vispārīga informācija | |
| Bruņoto spēku virspavēlnieks | Redžeps Tajjips Erdogans |
| Aizsardzības ministrs | Mehmets Vedždi Genils |
| Bruņoto spēku komandieris | Ilkers Bašbugs |
| Militārais vecums | no 20 gadiem |
| Pieejams karadienestam | 21.756.323 (2008)[1] |
| Derīgi karadienestam | 23.043.550 (2008)[1] |
| Armijas personālsastāvs | 1.054.750[2] |
| Aizsardzības budžets (USD) | 15,936 miljardi (2006)[3] (15. pasaulē) |
| Aizsardzības budžets (% no IKP) | 3,0% (2006)[3] |
 Sauszemes karaspēks | |
| Kājnieki | 471.000 |
| Tanki |
298 – Leopard 2A4 77 – Leopard 1A3T1/TU120 150 – Leopard 1A3T1 165 – Leopard 1T 170 – M 60T 658 – M 60A3 TTS 105 – M 60A1 RISE Passive 760 – M 48A5T2 619 – M 48A5T1 103 – M 48T5 1200+ - M 48A5 (rezerve) |
| Bruņutransportieri |
650 – AIFV 1381 – AAPC 48 – FNSS ATV 170 – FNSS AMV 2815 – M-113 A/A1/A2T1/A2T2 10+ - M-125A1 179 – M-106A1 156 – M-113 uzlabots TOW 375+ - Otokar Cobra 250+ - Otokar Akrep 100+ - Otokar Yavuz 240+ - BTR-80 50+ - FNSS Pars 4125 – Mercedes-Benz Unimog 4000 |
 Gaisa spēki | |
| Personālsastāvs | 100.000 |
| Iznīcinātāji |
246 – F-16C/D 52 – F-4E 2020 Terminator 71 – F-4E Phantom II 32 – RF-4E Phantom II 44 – F-5 2000 22 – F-5A/F-5B/NF-5A/NF-5B Freedom Fighter 14 – NF-5A/B Freedom Fighter |
| Bumbvedēji |
246 F-16C/D 52 F-4E 2020 Terminator 71 F-4E Phantom II 32 RF-4E Phantom II |
| Transporta lidmašīnas |
7 – C-130E Hercules 6 – C-130B Hercules 19 – C-160T Transall 50 – CN 235-100M VIP transports: 1 – Airbus A319-115X 3 – Grumman Gulfstream-IV 2 – Cessna 550 Citation II 2 – Cessna 560 Citation V 2 – Cessna 650 Citation VII 1 – Beech King Air 200 Tankeri: 7 – KC-135R-CRAG Stratotanker |
| Treniņlidmašīnas |
69 – T-38A Talon 61 – Cessna T-37B/C 38 – Aermacchi SF-260D 26 – T-41D Mescalero |
| Kaujas helikopteri |
20 – AS 532UL Cougar Mk1 19 – Bell UH-1H Iroquois |
 Karaflote | |
| Personālsastāvs | 150.000 |
| Kuģi |
Fregates: 2 – SalihReis Class (MEKO 200 TN II-B) 2 – Barbaros Class (MEKO 200 TN II-A) 4 – Yavuz Class (MEKO 200 TN I) 8 – G Class (Oliver Hazard Perry class) 2 – Tepe Class (Knox class) Korvetes: 6 – B Class (D'Estienne d'Orves class A-69 type Aviso) Torpēdu kuģi: 4 – Kılıç II Class (2 remontā) 3 – Kılıç I Class 2 - Yıldız Class 4 – Rüzgar Class 4 – Doğan Class 8 – Kartal Class 8 – Türk Class Mīnu kuģi: 4 – A Class mīnu meklētāji 5 – E Class mīnu meklētāji 4 – F Class mīnu iznīcinātāji 7 – S Class mīnu iznīcinātāji 3 – K Class mīnu iznīcinātāji Izcelšanās kuģi: 25 – Ç-117 Class LCT 17 – Ç-302 Class LCM Izpētes kuģi: 2 – Çeşme Class 1 – Çubuklu Class 2 – Meseha Class Atbalsta kuģi 2 – Akar Class 2 – Albay Burak Hakkı Class Transporta kuģi: 1 – TCG Iskenderun A1600 Mācību kuģi: 2 – Rhein Class 8 – Training Craft Glābšanas kuģi: 1 – Diver Class 1 – Bluebird Class 1 – Chanticleer Class Velkoņi: 1 – Darıca Class 1 – Tenace Class 1 – Cherokee Class Jūras spēku helikopteri un lidmašīnas: 6 – CASA CN-235 ASW/ASuW MPA 7 – TB-20 mācību lidmašīna 7 – SeaHawk (S-70B2 Class) ASW/ASuW helikopteri 3 – AB-204 Class ASW/ASuW/EW/SAR helikopteri 14 – AB-212 Class ASW/ASuW/EW/SAR helikopteri 8 – AB-412 EP Class Bell 412 glābšanas helikopteri |
| Zemūdenes |
4 – Gür Class Type 209T2/1400 4 – Preveze Class Type 209T1/1400 6 – Atılay Class Type 209/1200 |
 Ekipējums | |
| Strēlnieku ieroči |
Mehmetçik-1 Jsf-90 T-12 HK MP5 HK 33 HK G3 G3A7 MG3 HK 69A1 T40 Mk 19 granātmetēji M203 granātmetēji FN MAG automāti FN MINIMI automāti M4 karabīnes M16 šautenes CheyTac Intervention M200 Sako TRG-42 snaiperu šautene Kalekalıp Kalekalıp Avunya Gepard SVD (Dragunov) AK-47 (Kalashnikov) |
| Prettanku ieroči |
390+ - MILAN With MIRA ar termālo optiku 365 – BGM-71 TOW I/II/A/B 40.000+ - M72 A2 LAW (66 mm) 5.000+ - RPG-7 (40 mm) 550 – ERYX (1200 mērķiem) 70 – 9M113M Konkurs (AT5 Spandrel) (420 mērķiem) 185 – Cobra (mācībām) |
Turcijas bruņotie spēki (turku: Türk Silahlı Kuvvetleri, TSK) ar 1 054 750 karavīriem[2] ir otra lielākā NATO armija (pēc ASV)[4][5]. 36 700 karavīru liels kontingents pašlaik ir izvietots arī Ziemeļkiprā.
Turcijas bruņoto spēku sastāvā ietilpst Turcijas sauszemes spēki, kara flote (arī flotes aviācija un flotes sauszemes spēki) un gaisa spēki (iekārtu skatīt rakstā Turcijas ģenerālštābs). Miera laikā Turcijas žandarmērija un krasta apsardze ir iekšlietu ministrijas pakļautībā, bet kara laikā — attiecīgi sauszemes spēku un jūras spēku pakļautībā.
Turcijas bruņoto spēku ģenerālštāba komandieris kopš 2008. gada 28. augusta ir ģenerālis Ilkers Bašbugs (İlker Başbuğ).
Turcijas bruņotajos spēkos pēc pievienošanās NATO (1952) uzsāktas, kā arī pabeigtas vairākas visaptverošas bruņoto spēku reformas un otrā restrukturizācijas kārta sākās 1980. gadu beigās.
ES vadošās amatpersonas uzskata, ka pievienojot Turcijas bruņotos spēkus ES Militārās sadarbības tīklam, ES kļūs par īstu globālu militāro pārspēku.[6]
NATO amatpersonas ir paudušas pārliecību, ka mūsdienu Turcijas spēki ir ļoti labi sagatavoti un ar ļoti lielu pieredzi.[6]
Satura rādītājs
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Turcijas Republikas dibināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc Osmaņu impērijas sadalīšanas pēc Pirmā pasaules kara uz impērijas armijas pamatiem sāka veidoties jaunveidojamās Turcijas bruņotie spēki. Anatolijā Mustafa Kemala Ataturka vadībā pieaugošā turku nacionālisma kustība uzvarēja Turcijas neatkarības karā un lika pamatus jaunajai Turcijas Republikai, kas pārņēma tās teritorijā atlikušos Osmaņu impērijas spēkus savā pakļautībā.
Otrais pasaules karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Līdz pat Otrā pasaules kara beigām Turcija bija neitrāla un centās ieturēt distanci gan no Ass valstīm, gan Sabiedrotajiem. Tomēr otrajā Kairas konferencē (1943) Frenklins Rūzvelts, Vinstons Čērčils un Ismets Inēnī vienojās par Turcijas iespējamo palīdzību Sabiedrotajiem un tika nolemts, ka Turcija, saglabājot neitralitātes statusu, bloķē Ass valstu naftas piegādes no Tuvajiem Austrumiem. Neskatoties uz to, ka Turcija tā arī faktiski nekaroja pret Ass valstīm, tās armija visu kara laiku bija mobilizēta un gatava iespējamam iebrukumam, jo Ass valstis bija iekarojušas Bulgāriju un Grieķiju, kas robežojas ar Turciju.
Aukstais karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Turcijas bruņotie spēki 1950. gadā, ANO spēku sastāvā piedalījās Korejas karā un cieta 731 karavīra zaudējumu.
1952. gada 18. februārī Turcija kļuva par NATO dalībvalsti un uzsāka bruņoto spēku visaptverošu modernizācijas programmu.
1974. gada jūlijā Turcijas bruņotie spēki izmantoja militāru spēku, lai iejauktos Kipras apvērsumā, ko organizēja EOKA-B Nikosa Sampsona vadībā. Apvērsuma mērķis bija gāzt Kipras demokrātiski ievēlēto valsts prezidentu arhibīskapu Makariosu III un izveidot savienību ar Grieķiju. Apvērsumu atbalstīja Atēnās esošā Grieķu militārā hunta. Konflikts turpinājās līdz 1974. gada augustam un beidzās ar faktisku salas sadalīšanu starp Kipras turku kontrolēto Ziemeļkipru un grieķu kontrolēto dienvidu daļu. Turcijas bruņotie spēki joprojām tur Kiprā militārās vienības, jo nav atrasts politisks risinājums un starp abām kopienām bez militāra spēka klātbūtnes atkal varētu izcelties konflikts.[7][8] 2004. gadā salā tika sarīkots referendums par Annana plānu, kura mērķis bija salas atkalapvienošana. Referendumā šo plānu atbalstīja Kipras turki, bet grieķi to noraidīja, jo tas piešķirtu turkiem pārāk lielu politisko varu, bet turki sastāda tikai 1/5 no salas iedzīvotājiem.
Modenizācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1980. gadu laikā Turcijas bruņotajos spēkos tika īstenotas vērienīgas modernizācijas programmas, kuras turpinās arī mūsdienās. Turcijas mērķis ir nodrošināt savu armiju ar vietēji ražotu militāro tehniku un aprīkojumu, izveidojot pašpietiekamu un pilnībā neatkarīgu aizsardzības sistēmu.
Nozares[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Turcijas bruņotie spēki sastāv no piecām nozarēm.
Sauszemes spēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Turcijas Sauszemes spēki ir viena no lielākajām pasaules pastāvīgajām armijām un tas ir otrais lielākais NATO karaspēks.[4][5] Turcijas Sauszemes spēki var īsā laikā militārā operācijā iesaistīt 50.000 kareivjus.[9] Sauszemes spēki ir spējīgi veikt armijas iebrukumu no gaisa vienlaicīgi ar gandrīz sešiem bataljoniem gan naktī, gan dienā.[9]
Gaisa spēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Turcijas Gaisa spēki ir vieni no vecākajiem gaisa spēkiem pasaulē un to rīcībā ir viena no lielākajām NATO gaisa spēku flotēm. Tiem ir gara vēsture un Turcijas Gaisa spēkos ir dienējuši vairāki slaveni aviācijas pionieri, tai skaitā Sabiha Gēkčena, kas bija pirmā sieviete, kas dienējusi par militāro pilotu. Ar Turcijas Gaisa spēku degvielas uzpildes piegādi gaisā, šie gaisa spēki ir spējīgi piedalīties starptautiskās operācijās jebkurā kontinentā un, nenosēžoties, atgriezties savā bāzē.
Jūras spēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vidusjūrā Turcijas jūras spēki vēsturiski ir bijusi viena no lielākajām varām. Ar flotes degvielas uzpildes piegādi Turcijas jūras spēki var piedalīties starptautiskās operācijās un mācībās jebkurā lielākā jūrā vai okeānā pasaulē. Jūras spēku zemūdenes var bez izcelšanās veikt līdz pat 15.000 jūras jūdzes un atgriezties savās bāzēs.
Žandarmērija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Turcijas Žandarmērija ir bruņotie spēki, kas nodrošina tiesībsargājošas funkcijas mazapdzīvotos Turcijas rajonos, kur nav pastāvīgas policijas vienības.
Krasta apsardze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Turcijas Krasta apsardze ir bruņotie spēki, kas nodrošina tiesībsargājošas un ūdens drošības funkcijas Turcijas teritoriālajos ūdeņos.
Bruņoto spēku ietekme valsts politikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc tam, kad pēc Neatkarības kara Mustafa Kemals Ataturks izveidoja pamatus jaunajai Turcijas Republikai (1923), Turcijas bruņotie spēki par vienu no tās galvenajiem uzdevumiem uzskata Kemalisma ideju aizsardzību, neskatoties uz to, ka Ataturks uzskatīja, ka militārismam un politikai jābūt šķirtiem. Kemalisms ir valsts oficiālā ideoloģija un bruņotajiem spēkiem joprojām ir liela ietekme valsts politikā, it īpaši tādos jautājumos kā nacionālā drošība.
Turcijas vēsturē ir bijuši vairāki gadījumi, kad bruņotie spēki tieši iejaucas valsts politiskajā dzīvē. Vairākos gadījumos militāristi pilnībā pārņēmuši valsts pārvaldi savā tiešā kontrolē ar valsts apvērsumu: 1960., 1971. un 1980. gadā. Savukārt, 1997. gadā militāristi panāca pro-islamiskā premjera Nedžmettina Erbakana nomaiņu.[1]
2007. gada 27. aprīlī, pirms 4. novembra prezidenta vēlēšanām, atbildot uz Abdullaha Gila pro-islamiskajiem uzskatiem, bruņoto spēku vadība izplatīja oficiālu paziņojumu par tās pretējo nostāju. Paziņojumā militāristi uzsvēra, ka jautājumos, kas skar sekulārismu, bruņotie spēki iejauksies politikā un brīdināja, ka gadījumā, kad tiks apdraudēti konstitūcijā noteiktie sekulārisma principi, bruņotie spēki ir gatavi darīt visu, lai novērstu šo principu neievērošanu. Tās paziņojumā tika uzsvērts: "Turcijas bruņotie spēki vienmēr ievēro tai ar likumu uzlikto pienākumu aizsargāt nelokāmos Turcijas Republikas pamata principus. Šie lojalitātes principi ir negrozāmi."[10]
Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 1,2 CIA Factbook Turkey
- ↑ 2,0 2,1 Economist Intelligence Unit: Turkey 2005 p.23
- ↑ 3,0 3,1 NATO-Russia Compendium on Financial and Economic Data Relating to Defense, December 18, 2006
- ↑ 4,0 4,1 «NATO official website: "My country & NATO: Turkey"». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2000. gada 22. janvārī. Skatīts: 2000. gada 22. janvārī.
- ↑ 5,0 5,1 The Economist: "Turkey, America and Europe: Who is losing Turkey?"
- ↑ 6,0 6,1 Turkish army crucial to EU power hopes — World — www.theage.com.au
- ↑ Cyprus Intercommunal Violence
- ↑ Cyprus — Intercommunal Violence
- ↑ 9,0 9,1 «Capabilities of the Turkish Armed Forces». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 11. oktobrī. Skatīts: 2007. gada 9. oktobrī.
- ↑ «Excerpts of Turkish army statement». BBC News. 2007-04-28. Skatīts: 2008-06-30.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Oficiālā mājaslapa (turciski)
