Turcijas vēsture

Turcijas Republika ir oficiālā mantiniece Osmaņu impērijai un tā izveidojās pēc tam, kad 1922. gadā Turcijas Lielā nacionālā asambleja gāza sultānu Mehmedu VI. Jaunais režīms izbeidza osmaņu valsts pakāpenisko bojāeju (franču: coup de grâce), jo valsts faktiski vairs netika uztverta kā reāls spēks pēc zaudējuma Pirmajā pasaules karā.

Neatkarības cīņas (1919—1923)

Mustafa Kemals Ataturks ar Turku revolucionāriem.

Turku nacionālisti sāka mūsdienīgas Turcijas veidošanu pēc uzvaras neatkarības karā, kad tika izcīnīta teritorija, kas faktiski atbilst mūsdienu valsts robežām, kuras noteica ar Lozannas līgumu. Karā turki uzvarēja Grieķiju (rietumos), Armēniju (austrumos), Lielbritāniju, Franciju un Gruziju. 1923. gada 24. jūlijā tika parakstīts Lozannas līgums, kur pārrunas no Ankaras valdības puses vadīja Ismets Inēnī. Līgumā tika noteiktas pašreizējās valsts robežas, izņemot Hatajas ilu, kas bija Sīrijas sastāvā (Iskenderuna), kas pievienojās tikai pēc 1939. gada referenduma, kad šis novads bija ieguvis neatkarību no Francijas. Lozannas līguma noslēgšana bija arī pamatā jaunizveidotās Turcijas Republikas starptautiskajai atzīšanai kā Osmaņu impērijas mantiniecei.

Vienpartijas laikmets (1923—1946)

Prezidents Ataturks pamet parlamentu pēc sēdes.

Turcijas mūsdienu vēsture sākas ar valsts dibināšanu 1923. gada 29. oktobrī un par pirmo valsts prezidentu kļuva Mustafa Kemals Ataturks. Valdību sākotnēji veidoja Ataturka vadītie Ankaras revolucionāru grupas locekļi. Otrā konstitūcija tika pieņemta Lielajā nacionālajā asamblejā 1924. gada 20. aprīlī un bija spēkā desmit gadus. Visu šo periodu valsts piedzīvoja pakāpenisku rietumu vērtību un kultūras adaptācijas procesu, ko īstenoja ar Ataturka reformu palīdzību. Reformu gaitā tika unificēta visa izglītības sistēma, atcelti reliģiskie un citi tituli, slēgtas reliģiskās islāma tiesas un Šariata likumu sistēmu nomainīja pēc Šveices parauga veidots Civillikums un pēc Itālijas parauga veidots Krimināllikums. Tika oficiāli noteikta vienlīdzība dzimumu starpā un sievietēm tika piešķirtas visas pilsoņa tiesības. Pēc Turku valodas asociācijas ierosinājuma notika plaša turku valodas reforma, kuras gaitā valsts no arābu rakstības pārgāja uz latīņu alfabētu. Reformas skāra arī iedzīvotāju ģērbšanās paradumus un tika aizliegts nēsāt fesku, tika ieviesti uzvārdi u.c. reformas. Jaunajā republikā pirmā politiskā partija, kas tika oficiāli dibināta, bija Sieviešu Tautas Partija (turku: Kadınlar Halk Fırkası). Partiju dibināja Nezihe Muhidina ar citām sabiedrotajām, tomēr pirmsākumos tās darbība tika apturēta, jo valstī vēl nebija atļauts sievietēm iesaistīties valsts dzīvē. Faktiskā pāreja uz patiesu daudzpartiju sistēmu sākās ar Ali Fethi Okjara izveidotās Liberālās republikāņu partijas izveidošanu. Šo partiju likvidēja 1930. gada 17. novembrī un jaunu partiju dibināšana līdz ar to tika izbeigta līdz 1945. gadam. 1932. gadā Turciju uzņēma Tautu Savienībā. Pēc Ataturka nāves 1938. gada 10. novembrī par valsts vadītāju kļuva Ismets Inēnī. Amata pildīšanu viņš sāka kā slavens neatkarības cīņu vadītājs, bet vēlāk viņa popularitāti aizēnoja valstī valdošais deficīts un politisko grupējumu savstarpējās nesaskaņas. Otrajā pasaules karā Turcija ar Vāciju parakstīja miera līgumu un karā gandrīz līdz pašām beigām palika neitrāla. 1945. gada februārī Turcija pieteica karu Vācijai un Japānai, lai gan šis solis bija tikai deklaratīvs. 1945. gada 24. oktobrī Turcija parakstīja ANO hartu kopā ar pārējiem 51 dibinātājiem. 1946. gadā Inēnu valdība sarīkoja pirmās daudzpartiju vēlēšanas, kurās uzvarēja viņa pārstāvētā partija. Viņš par valsts vadītāju bija līdz pat 1950. gadam un mūsdienās tiek pieminēts kā viens no redzamākajiem brīvības cīnītājiem.

Daudzpartiju laikmets (1946 — recent)

Faktiskais daudzpartiju laikmets Turcijā sākās līdz ar Demokrātiskās partijas ievēlēšanu. Adnana Menderesa valdība sākumā bija ļoti populāra, jo tā mīkstināja dažādus islāma ierobežojumus un valsts piedzīvoja ekonomikas augšupeju. Desmitgades otrajā pusē ekonomikā bija vērojamas problēmas un valdība ieviesa stingrāku cenzūru. Valdību sāka vainot augstajā inflācijā un lielajos valsts parādos. 1960. gada 27. maijā armijas ģenerālis Džemals Gīrsels organizēja valsts apvērsumu, kura rezultātā tika gāzts valsts prezidents Dželals Bajars un ministru prezidents Adnans Menderess. Menderesu sodīja ar nāvi. Valsts pārvalde civilpersonu rokās nonāca atpakaļ 1961. gadā. Pēc 1960. gada apvērsuma izveidojās diezgan sadrumstalota valsts pārvaldes iekārta un valsti vadīja īslaicīgas koalīcijas, kuras periodiski pārgāja no Sīlejmana Demirela vadītās Taisnības partijas rokām Ismeta Inēnī Republikāņu tautas partijas rokās un otrādi. 1971. gadā bruņotie spēki civilajai valdībai iesniedza savu brīdinājumu, bet neilgi pēc tam armija atkal sarīkoja valsts apvērsumu un gāza Sīlejmana Demirela valdību. 1974. gadā, kad valdību vadīja reliģiski noskaņotā Nacionālā glābšanas partija ar Bīlentu Edževitu priekšgalā, Turcijas karaspēks iebruka Kiprā. Vēlāk Nacionālās frontes un labējo partiju dažādām koalīcijām tikai uz nelieliem periodiem izdevās noturēt valdību un Edževits amatā nepalika, neskatoties uz labajiem rezultātiem vēlēšanās. Sadrumstalotā politisko partiju vide un sliktā ekonomiskā situācija noveda pie asiem konfliktiem starp ultranacionālistiem un komunistiem, kas pārauga fiziskās sadursmēs vairāku pilsētu ielās. 1980. gadā armija tādēļ atkal sarīkoja valsts apvērsumu un civilās pārvaldes rokās valdību nodeva tikai pēc pāris gadiem, paturot to savā ciešā uzraudzībā.

Turguta Ezala vadībā valsts nonāca vienpartijas sistēmā un tika realizētas globāli orientētas ekonomiskas reformas, līdztekus konservatīvām sabiedrības vērtībām. Ezala valdības laikā ekonomika strauji progresēja un vairāki ciemati pārtapa augošās lielpilsētās (piem. Gaziantepe). Papildus valdība pieņēma plānu administratīvām reformām, lai apkarotu terorismu un tika izdots Valsts aizsardzības likums (1983) un pilsētās tika izveidotas Pilsētu gvardes (1985) un vietējās pašvaldības milicijas vienības, lai cīnītos pret PKK. 1987. gada jūlijā Anatolijas dienvidaustrumu reģionos tika izsludināts ārkārtas stāvoklis, tas tika izbeigts tikai 2002. gada novembrī. Sākoties 1990. gadiem, atkal bija jūtama politiska nestabilitāte un pēc 1995. gada vēlēšanām uz neilgu laiku tika izveidota koalīcija. 1997. gadā bruņotie spēki, atsaucoties uz valdības saistību ar reliģiskajiem uzskatiem, nosūtīja brīdinājumu ministru prezidentam Nedžmetinam Erbakanam, pieprasot viņa atkāpšanos. Erbakans atkāpās no amata, šis notikums tiek saukts par postmoderno valsts apvērsumu. Tika izveidota jauna valdība.

Jaunā valdība bija diezgan efektīva un saskanīga. Tika veiktas sen gaidītas ekonomiskās reformas un ieviesti cilvēktiesību likumi, kas valsti vēl vairāk pietuvināja Eiropas Savienībai. Pēc vairākiem satricinājumiem ekonomikā, 2002. gadā notika nākamās vēlēšanas un tajās pie varas nokļuva islāmiski konservatīvā Taisnības un attīstības partija, kuru vadīja bijušais Stambulas mērs Redžeps Tajips Erdogans. Partija uzvarēja arī nākamajās, 2007. gada vēlēšanās un pēc intensīvām diskusijām un trim balsošanas kārtām tās pārstāvis Abdullahs Gils kļuva par valsts prezidentu. Tajā laikā valsts politikā aktuāls jautājums bija militāro un reliģisko aprindu tiesības iejaukties valsts dzīvē. Vēlēšanu rezultātā parlamentā iekļuva arī kurdu minoritātes partija un nacionālisti, kas ievērojami ietekmē Turcijas iestāšanās sarunas ES.

Literatūra

• Richard D Robinson. The First Turkish Republic; a Case Study in National Development. Harvard Middle Eastern studies. Cambridge : Harvard University Press, 1963. 367. lpp.