Pēteris Kūla

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Pēteris Kūla
Personīgā informācija
Dzimis 1874. gada 6. maijā
Mežotnes pagasts, Kurzemes guberņa
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1945. gada 13. augustā (71 gads)
Rīga, Latvijas PSR
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latvietis
Nodarbošanās pedagogs
Augstskola Baltijas skolotāju seminārs

Pēteris Kūla, arī Pēteris Kūlis (vecajā ortogrāfijā Kuhlis, 1874—1945),[1] bija latviešu skolotājs un vairāku skolu pārzinis, Latvijas skolotāju savienības vadītājs.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1874. gada 6. maijā Mežotnes pagastā lauksaimnieku ģimenē.[2]

Pēc Mežotnes pagastskolas beigšanas Kūla mācījās Bauskas pilsētas skolā, kurā tolaik strādāja pedagogs un rakstnieks Fricis Adamovičs. Tolaik aizsāktās pārkrievošanas laikā Adamovičs pasniedza ne tikai dabas zinības krievu valodā, bet arī latviešu valodu un dziedāšanu, viņš arī vadīja audzēkņu orķestri. Šie gadi nostiprināja Kūla latvisko stāju, radīja viņā interesi par latviešu literatūru un darbu savas tautas labā.[3]

1890. gadā Kūla ar valsts stipendiju turpināja mācības Baltijas skolotāju semināru Kuldīgā. Skolotājs Līcītis, kas, līdzīgi Adamovičam, bez dabas zinībām mācīja arī latviešu valodu, audzēkņus apgādāja ar semināra krieviskās administrācijas aizliegto literatūru ("Austrums" u.c). 1894. gadā Kūla beidza semināru un uzsāka skolotāja gaitas.[3]

Strādāja par palīgskolotāju Mežotnē, tad Biķernieku draudzes skolā, 1897. gadā tautskolu inspektors Fricis Brīvzemnieks Kūlu iecēla par pārzini Sarkandaugavas Harasa meiteņu skolā.[2][4]

Līdz Pirmā pasaules kara sākumam viņš darbojās skolotāju biedrībās - Vidzemes skolotāju palīdzības biedrībā, Latvijas skolotāju palīdzības biedrībā, Latvijas skolotāju biedrībā, Muzeja biedrībā un citur. Viņam izdevās apvienot skolotājus Latvijas skolotāju savienībā, kas viņa vadībā izveidojās par plašāko skolotāju organizāciju Latvijā.[5]

Pēc Latvijas valsts pasludināšanas 1919. gadā viņš kļuva par Rīgas pilsētas 12. pamatskolas pārzini,[2] 1922. gadā Izglītības ministrija viņu komandēja uz Vāciju, kur viņš pavadīja vairākus mēnešus apmeklēdams skolas Berlīnē un citās pilsētās, vērodams tur praksē jaunos modernos audzināšanas paņēmienus un toreiz populāro vācu pedagogu Hugo Gaudigu.[3]

Pēc Latvijas skolotāju savienības dibināšanas Kūlu vienprātīgi ievēlēja par valdes priekšsēdētāju, šai posteni viņš bija nepārtraukti 15 gadus. Rīgas skolotāju arodbiedrība 1924. gada 22. novembrī ievēlēja Kūlu par savu goda biedru, viņš bija arī Latvijas skolotāju savienības goda biedrs.[4][6] 1934. gadā izglītības ministrs Ludvigs Adamovičs Kūlu iecēla par vidusskolu direktoru,[7] tomēr Kārļa Ulmaņa valdība likvidēja skolotāju savienību[3] un P. Kūlam neļāva strādāt pedagoģiskajā jomā.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Kūla uzņēmās Latvijas PSR skolotāju savienības vadītāja pienākumus. Nacistu okupācijas gadus Kūla pavadīja savā lauku saimniecībā, bet pēc Sarkanās armijas ienākšanas Rīgā 1944. gada oktobrī Kūla atsāka strādāt Rīgas 26. pamatskolā par dabas zinību skolotāju.[8]

Miris 1945. gada 13. augustā.[8] Apglabāts Rīgas Raiņa kapos.[9]

Profesionālā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pētera Kūlas iniciatīva dēļ ir radušies un pastāvējuši daudzi pedagoģiski pasākumi: Latvijas skolotāju savienības skolotāju konferences un kongresi Rīgā, pedagoģiska žurnāla izdošana, Latvijas skolotāju savienības pedagoģiskā muzeja izveidošana, bija pirmais darbinieks Muzeja biedrībā (1908.), Latvijas skolotāju kooperatīva, krājkases, slimo kases nodibināšana un izveidošana, Saeimā pieņemtā izglītības likuma un skolotāju algu likuma izstrādāšana, organizēja delegācijas pie Saeimas frakcijas, pie ministriem, pie dažādām valsts iestādēm, rūpējās par konferenču un savienības valdes lēmumu realizēšanu, Baltijas valstu skolotāju organizācijas nodibināšana un darbība, kurā piedalījās igauņu, lietuviešu un latviešu skolotāju delegāti utt.[3][10]

Bija Skolotāju krāj-aizdevumu sabiedrības padomes loceklis,[11] Latvijas Universitātes lektors,[7] dažkārt sacerēja rakstus dažādām avīzēm un žurnāliem.[12] Draugu vidū bijuši Rainis, Aspazija, Vilis Plūdonis, Ernests Birznieks-Upītis.[6]

Dzejolis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzejnieks Vilis Plūdonis 1934. gadā P. Kūla 60 gadu jubilejā veltīja dzejoli:[10]

Manam sirdsmīļajam Pēterim
Cik tālu manas jaunības atmiņas šķetinās -

Pie tevis, draugs dārgais, to pavediens piesaistās,

Tās dienas bij skaistas; vēl skaistāki rīti,

Pie tevis uz laukiem reiz mīļpavadīti.

Sirds ilgās mums tvīka; tad jauni mēs bijām;

No sapņiem mēs krāšņākos vaiņagus vijām,

Ik rītus pa teciņu kājām mēs basām

Uz Īslīci devāmies svaigajā rasā.

Tā stāvajos krastos vēl mierīgi snauda,

Un lēnīgiem pirkstiem rīta vēsma to glauda.

Bet drīz viņa skāva divi augumus kaisus,

Un smiekli, un gaviles pildīja gaisus,

Un no krasta uz krastu viļņi līgani vēlās,

Un ūdensrožziedi viļņos slīga un cēlās.

Kāda dzīvība ļauna caur dzīslām mums gāja,

Kad kā jaunatdzimuši mēs griezāmies mājā!

Ai vasara jaukā! ai brīve un vaļa!

Ai bijušie prieki! ai jaunība zaļā!

Sirds ilgās mums tvīka: tad jauni mēs bijām;

No sapņiem mēs krāšņākos vaiņagus vijām.

Tev gulēt dārza ēnā ar grāmatu tikās;

Man pa mežu kā čigānam klīst neapnikās.

Mežs brīnišķas smaržas un sapņus man devas,

Un dzejiskus tēlus manai dvēselei nesa.

Vēl tagad tās brīnišķās smaržas es jūtu,

It kā aizvakar viss tas tik noticis būtu.

Un par abiem mums rūpējās māmiņa Tava,

Lai vieglas tai smiltis! Lai gods tai un slava!

Bij sakopts, vienots viņas raksturā labā

Viss jaukais un cēlais, kas latvietes dabā.

To pārsteidza, ak! nāve kļūmīgām, bālā,

Kā daudz citus bēgļus, tur Krievzemē tālā,

Viņas smejošās acis un smaidošo seju

Vēl tagad es redzu, kur vien tik es eju.

Mums abiem pēc tam bijis garš darba gājums,

Bet ne viens vien mīļš brītiņš, kā sirds saldinājums,

Man atmiņā mostas un sirdi man glāsta

Un mīļa un maiga daudz stāsta un stāsta...

To visu Tev šodien, draugs, gribēju teikt

Un noskūpstīt Tevi un sirsnīgi sveikt.

Kāda viņa pedagoga darbības jubilejā arī Rainis esot viņam veltījis dzejoli,[4] bet nav zināms kurā jubilejā šis noticis un nav ziņu par šī dzejoļa saturu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Kūla, Pēteris, 1874-1945» (lv-LV). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-05-11. Skatīts: 2019-05-11.
  2. 2,0 2,1 2,2 «Kūla - Bauskas Centrālā bibliotēka». www.bauskasbiblioteka.lv. Skatīts: 2019-05-11.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 «Arhivēta kopija». periodika.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-02-03. Skatīts: 2019-05-11.
  4. 4,0 4,1 4,2 «Arhivēta kopija». periodika.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-02-03. Skatīts: 2019-05-11.
  5. «Arhivēta kopija». periodika.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-02-03. Skatīts: 2019-05-11.
  6. 6,0 6,1 «Arhivēta kopija». periodika.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-02-03. Skatīts: 2019-05-11.
  7. 7,0 7,1 «Arhivēta kopija». periodika.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-02-03. Skatīts: 2019-05-11.
  8. 8,0 8,1 «Arhivēta kopija». periodika.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-02-03. Skatīts: 2019-05-11.
  9. «Pēteris Kūla». timenote.info (latviešu). Skatīts: 2019-05-11.
  10. 10,0 10,1 «Arhivēta kopija». periodika.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-02-03. Skatīts: 2019-05-11.
  11. «Arhivēta kopija». periodika.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-02-03. Skatīts: 2019-05-11.
  12. «Arhivēta kopija». periodika.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-02-03. Skatīts: 2019-05-11.