Pāriet uz saturu

Mati

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Pavilna)
Šis raksts ir par anatomiju. Par pilsētu Filipīnās skatīt rakstu Mati (pilsēta).
Mata saknes garengriezums
1 — mata kārpiņa (papilla pili) 2 — melanocīti
3 — mata sīpoliņš (bulbus pili)
4 — saknes iekšējā maksts
5 — saknes ārējā maksts
6 — mata somiņa (bursa pili)
7 — mata folikuls (folliculus pili)
8 — cēlējmuskulis
9 — tauku dziedzeris
10 — epidermas piltuve
11 — epiderma
12 — mata stiebrs (scapus pili)
13 — mata sakne (radix pili)

Mati ir tieva, elastīga struktūra, kas atrodas uz zīdītāju ādas. Matu kopumu, kas atrodas uz ķermeņa, sauc par apmatojumu, savukārt dzīvniekiem to dažreiz dēvē arī par spalvu vai kažoku. Apmatojums ir viena no īpašībām, ar kuru zīdītāji atšķiras no citām dzīvnieku klasēm. Kukaiņiem uz ķermeņa arī ir mazi matiņi, bet tiem ir pavisam cita veida struktūra. Savukārt augu matiņus sauc par trihomām. Ikdienā ar terminu "mati" saprot tikai apmatojumu, kas atrodas cilvēkam uz galvas.

Mati ir pārragojušies īstās ādas veidojumi, kas aug visu mūžu.[1]

Mata saknes šķērsgriezums
1 — mata serde (medulla pili) 2 — mata garoza (cortex pili)
3 — mata kutikula (cuticula pili) 4 — graudainais epitēlija slānis 5 — bālais epitēlija slānis 6 — saknes maksts (vagina radicularis) 7 — bazālā membrāna (membrana basalis) 8 — mata somiņa (bursa pili)

Matam ir divas daļas: stiebrs (scapus), kas redzams virs ādas, un sakne (radix), kas atrodas ādā. Saknes galā ir paplašināts mata sīpoliņš, kurā iespiežas saistaudu kārpiņa ar kapilāriem, kas baro matu. Mata sakni ietver mata maisiņš jeb folikuls, kura sienu veido iekšējā un ārējā epitēlija maksts un saistaudu somiņa. Daloties sīpoliņa šūnām, notiek mata augšana. Tā kā barības vielas no saistaudu kārpiņas kapilāriem nonāk tikai sīpoliņa epitēlijšūnās, attālinoties no tām, mata šūnas saņem aizvien mazāk barības un sāk pārragoties. Tādējādi mata stiebrs ir nedzīvs veidojums.[2]

Mata centrālā daļa ir serde ar porainu uzbūvi. Starp pārragotām šūnām atrodas gaiss, kas palielina apmatojuma siltumizolācijas īpašības. Sevišķi daudz gaisa matos ir dzīvniekiem, kas mīt apgabalos ar aukstām ziemām.[3] Serdes šūnās ir nedaudz pigmenta granulu, ko veido mata sīpoliņa melanocīti. Vecumā šūnu pārragošanās notiek straujāk. Tajās samazinās pigmenta, bet palielinās gaisa pūslīšu daudzums, kā rezultātā mati kļūst sirmi.[2]

Irdeno serdi apņem blīva garozas kārta, kas veido galveno mata masu. Gareniskās ass virzienā izstieptās šūnas nodrošina izturību un elastību. Arī nedzīvajās garozas šūnās ir pigmenti un gaisa pūslīši, kuru daudzums vecumā mainās. No ārpuses garozu sedz plāna kutikula. Mata sīpoliņa tuvumā kutikulas šūnas ir cilindriskas, novietotas perpendikulāri garozai, bet jau saknes augšdaļā tās ir pārragotas, plakanas un sedz garozu zvīņveidīgi. Kutikulas šūnās nav pigmentu.[2]

Ādas epiderma apkārt matam ieliecas un veido piltuvi, kurā atveras tauku dziedzeru izvadkanāli. Šo dziedzeru sekretorā daļa atrodas līdzās mata saknes augšējai trešdaļai. Zem tauku dziedzera atrodas cēlējmuskulis, kas savienots ar mata saknes saistaudu somiņu.[2] Tam saraujoties, mainās mata novietojums.

Matu attīstība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zīdītāju mati attīstās no epidermālā aizmetņa, kura ārējais slānis veido mata somiņu un tauku dziedzeri, bet no iekšējā slāņa attīstās pats mats. Nedaudzām zīdītāju sugām (vaļiem, ziloņiem,nīlzirgiem, degunradžiem) apmatojuma gandrīz nav. Tomēr šo dzīvnieku embrijiem kādu laiku parādās matu aizmetņi, kas liecina par sekundāru apmatojuma zaudēšanu attīstības gaitā.[3]

Mati aug, daloties mata sīpola bazālajām šūnām. Pakāpeniski uz augšu atspiestās šūnas pārragojas un zaudē kodolus. To sastāvā ir līdz 90% keratīna. Cilvēka galvas ādā ir vairāk par simts tūkstošiem matu folikulu un tajos no proteīniem tiek veidoti mati. Augšanas ātrums un matu diametrs, kā arī matiņu skaits ir ģenētiski faktori, kas katram cilvēkam var būt atšķirīgi. Tomēr matiņu skaits ir atkarīgs no matu krāsas noteiktā diapazonā. Visvairāk folikulu ir blondu matu īpašniekiem, mazāk folikulu ir brunetiem, bet vismazāk — rudu matu īpašniekiem. Cilvēkam piedzimstot, folikuli ir ļoti sīki un veido smalkos, zīdainos bērna matus, bet augšanas procesā — parasti ap 12 gadu vecumu, cilvēkam matu struktūra mainās.[4]

Mata dzīves ilgums var būt no dažiem mēnešiem līdz vairākiem gadiem. Tropos dzīvojošām zīdītāju sugām matu maiņa notiek pakāpeniski visu gadu, bet mērenajā joslā tai parasti ir sezonāls raksturs — rudenī un pavasarī. Tiek mainīts apmatojuma biezums, dažreiz arī krāsa.

Vispirms reducējas mata sīpoliņa saistaudu kārpiņa. Nesaņemot barību, sīpoliņa šūnas pārstāj dalīties, pārragojas, mata augšana apstājas. Izveidojas mata kolba, kas virzās uz augšu un izkrīt no folikula. Tukšajā folikulā veidojas jauns mata sīpoliņš, kas saistaudos atrodas nedaudz augstāk par iepriekšējo.[2]

Zīdītāju matu veidi un funkcijas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc struktūras izšķir vairākus matu veidus. Apmatojuma virsējā kārtā atrodas cietāki akotmati, bet zem tiem — mīksta pavilna. Pavilnas mati ir smalki, var būt savīti spirālē. Tiem ir svarīga loma siltumizolācijā. Savukārt, akotmati neļauj pavilnai samirkt, kā arī nodrošina netraucētu gaisa plūsmu gar ķermeni, tā uzlabojot aerodinamiskās īpašības planējošiem dzīvniekiem. Tie piešķir sugai raksturīgo krāsu. Retākos gadījumos dzīvnieka apmatojums sastāv tikai no viena matu veida, piemēram, vasaras kažoks briežiem un meža cūkām — tikai no akotmatiem. Zemesracējiem — kurmjiem un akļiem — tas veidots tikai no īsas pavilnas. Sari (cūkām) un adatas (ežiem, dzeloņcūkām, ehidnām) ir pārveidoti akotmati.[3]

Īpaši garus matus, kas izvietoti pa vienam vai grupās, sauc par vibrisiem jeb taustes matiem. Tie atrodas ķermeņa vietās, ar kurām dzīvnieks biežāk pieskaras apkārtējiem priekšmetiem (uz purna, virs acīm, uz kakla, vēdera, priekšējām ekstremitātēm). Vibrisu matu somiņā ir īpaši daudz nervu galu, tādēļ tie spēj uztvert pat gaisa svārstības, tuvojoties kādam priekšmetam. Piemēram, kaķi tādējādi var noteikt medījuma ķermeņa kontūras. Ūdensdzīvniekiem vibrisi palīdz orientēties duļķainā ūdenī.[5]

  1. Bioloģijas rokasgrāmata. Rīga : Apgāds Zvaigzne ABC. 1995. 284. lpp. ISBN 5-405-01469-9.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 Aina Dālmane Histoloģija Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2010., 201. lpp. ISBN 9984-770-42-7
  3. 3,0 3,1 3,2 Naumovs N., Kartašovs N. Mugurkaulnieku zooloģija. Rīga : Zvaigzne, 1990., 449.-451. lpp. ISBN 5-405-00114-7
  4. Kā veidojas mūsu mati? Arhivēts 2011. gada 6. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
  5. Rokasgrāmata bioloģijā. Rīga : Zvaigzne ABC, 2015. 278. lpp. ISBN 978-9934-0-1595-3

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]