Piecu dinastiju un Desmit valstu laiks

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ķīnas dalījums 923. gadā
Sju Si glezna "Taurenis un Ķīnas glicīnijas ziedi", ap 970. gadu

Piecu dinastiju un Desmit valstu laiks ir haotisks periods Ķīnas vēsturē no 907. līdz 960. g., kad īsā laikā piecas dinastijas ātri sekoja viena otrai valsts centrālajā daļā, kamēr pārējā valstī, īpaši dienvidos, vienlaikus pastāvēja desmit valstis.

Tanu dinastijas beigu periodā centrālā valdība aizvien vairāk varas nodeva vietējiem militārajiem gubernatoriem jiedushi, kas izmantoja brīdi, kad sacelšanās novājināja centrālo varu, lai izveidotu neatkarīgas valstis.

Parasti par perioda sākumu pieņem 907. gadu, kad krita Tanu dinastija, un par beigām pieņem 960. gadu, kad sākas Sunu dinastija, taču vairākas valstiņas faktiski bija neatkarīgas jau pirms 907. gada un Ziemeļu Haņu valsts tika pakļauta tikai 979. gadā.

Piecas dinastijas:

  • Vēlā Ljan (907—23)
  • Vēlā Tan (923—36)
  • Vēlā Dzjiņ (936—47)
  • Vēlā Haņ (947—51)
  • Vēlā Džou (951—60).

Vēlā Ljan. Nodibināja Žu Vens, kurš nogalināja pēdējo Tanu imperatoru. Konkurēja ar Vēlās Tan valsti, kuru vadīja Šatuo turki. Žu Venu 912. gadā nogalināja viņa dēls, kuru savukārt nogalināja viņa dēls 913. gadā, kurš pēc tam valdīja līdz 923. gadam, kad viņu nogalināja Vēlās Tan iebrukuma laikā.[1]

Vēlā Tan. Šatuo turku kontrolēta valsts Ķīnas ziemeļos, kas Šaņsji provinces teritoriju saņēma no Tanu imperatora, pateicībā par palīdzību Huaņ Čao sacelšanās apspiešanā. Šatuo turku vadoni 895. gadā paaugstināja par princi, un viņš saglabāja lojalitāti Tanu imperatoram. Pēc Tanu dinastijas sabrukuma, karoja pret Vēlo Ljan, pēc kuras iekarošanas 923. gadā paziņoja par Tanu dinastijas atjaunošanu. No Vēlās Tan atšķēlās Vēlā Šu, un valsts beidza pastāvēt 936. gadā, kad ar kitanu Liao dinastijas palīdzību dumpinieki izveidoja Vēlo Dzjiņ valsti.

Vēlā Dzjiņ. Šatuo turku kontrolēta valsts, ko pēc dumpja izveidoja Vēlās Tanu valsts imperatora znots. Aizņēma Vēlās Tanu valsts teritoriju, izņemot 16 ziemeļu prefektūras, ko pateicībā par atbalstu, atdeva Liao dinastijas kontrolē. Nevēlot samierināties ar Liao vasaļvalsts stāvokli, pēdējais valdnieks izraisīja kitanu iebrukumu 946. gadā, kas pielika punktu valsts pastāvēšanai.

Vēlā Haņ. Šatuo turku kontrolēta valsts ar galvaspilsētu Kaifenā. Aizņēma Vēlās Dzjiņ teritoriju. Pēc tam, kad Liao dinastijas imperators negaidīti mira pēc Vēlās Dzjiņ iekarošanas, dodot iespēju turkiem atkarot Kaifenu un pasludināt jaunu valsti, taču dinastijas izveidotājs ātri mira, troni atstājot pusauga dēlam.

Vēlā Džou. Izveidoja Vēlās Haņ valsts karavadonis pēc militāra apvērsuma 951. gadā. 959. gadā tronī mantoja septiņus gadus vecs valdnieks, kuru nākamajā gadā gāza armijas pavēlnieks Džao Kuanjiņs, kurš pasludināja Sunu dinastijas izveidošanu.

Desmit karalistes:

  • U (907—37)
  • Ujue (907—78)
  • Miņ (909—45)
  • Ču (907—51)
  • Dienvidu Haņ (917—71)
  • Agrīnā Šu (907—25)
  • Vēlā Šu (934—65)
  • Dzinnaņa (924—63)
  • Dienvidu Tan (937—75)
  • Ziemeļu Haņ (951—79).

Lai arī dienvidos valdnieku dinastijas bija stabilākas, valstiņas regulāri karoja savā starpā. U karoja ar saviem kaimiņiem. 940. gados Miņ un Ču valstis iekšēji pavājinājās, ko izmantoja Dienvidu Tan, lai tās iekarotu un kļūtu par spēcīgāko valsti dienvidos. Taču tā nevarēja atsist Vēlās Džou iebrukumus 956.-958. gadā un bija spiesta atdot zemes uz ziemeļiem no Jandzi.

960. gadā nodibinātā Sunu dinastija par mērķi izvirzīja Ķīnas atkalapvienošanu. Katru gadu notika karagājieni pret kādu no mazajām valstīm, līdz 978. gadā visi Ķīnas dienvidi bija centrālās varas pakļautībā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]