Pāriet uz saturu

Čehoslovākijas Pirmā republika

Vikipēdijas lapa
Československá republika
Čehoslovākijas Republika

1918 – 1938
 

 

 

Flag Coat of arms
Karogs Ģerbonis
Devīze
Pravda vítězí / Pravda víťazí
Himna
Kde domov můj / Nad Tatrou sa blýska
Location of Republika
Location of Republika
Pārvaldes centrs Prāga
Valoda(s) čehu, slovāku
Valdība Unitāra parlamentāra republika
Prezidents
 - 1918–1935 Tomāšs Masariks
 - 1935–1938 Edvards Benešs
Premjerministrs
 - 1918–1919 Karels Kramaržs (pirmais)
 - 1938 Jans Sirovijs (pēdējais)
Likumdevējs Nacionālā asambleja
 - augšpalāta Senāts
 - apakšpalāta Deputātu palāta
Vēsturiskais laikmets Starpkaru periods
 - Neatkarības deklarēšana 1918. gada 18. oktobrī
 - Neatkarības proklamēšana 1918. gada 28. oktobrī
 - Minhenes vienošanās 1938. gada 30. septembrī
Platība
 - 1921 140 800 km²
Iedzīvotāju skaits
 - 1921. gadā 13 410 750 
     Blīvums 95,2 /km² 
 - 1938. gadā 14 800 000 
     Blīvums 105,1 /km²  (272,2 /mi²)
Nauda Čehoslovākijas krona

Čehoslovākijas Pirmā republika (čehu: První československá republika; slovāku: Prvá československá republika), sarunvalodā bieži dēvēta par Pirmo republiku (čehu: První republika; slovāku: Prvá republika), bija pirmā Čehoslovākijas valsts, kas pastāvēja no 1918. līdz 1938. gadam. Šo valsti parasti sauca par Čehoslovākiju (čehu un slovāku: Československo), etnisko čehu un slovāku savienību, un kas pamazām kļuva par visplašāk lietoto nosaukumu tās pēcteču valstīm. To veidoja bijušās Austroungārijas teritorijas, pārmantojot dažādas administratīvās sistēmas no agrākās Cisleitānijas (Bohēmija, Morāvija, neliela daļa Silēzijas) un Transleitānijas teritorijas (lielāko daļu slovāku apdzīvoto zemju un Karpatu Krievzemi).

Pēc 1933. gada Čehoslovākija palika vienīgā de facto funkcionējošā demokrātija Centrāleiropā, kas darbojās kā parlamentāra republika. Savas Sudetu vācu minoritātes spiediena rezultātā, ko atbalstīja kaimiņvalsts nacistiskā Vācija, Čehoslovākija bija spiesta atdot savu Sudetu reģionu Vācijai 1938. gada 1. oktobrī saskaņā ar Minhenes vienošanos. Ungārijai tā atdeva arī Slovākijas dienvidu daļas un Karpatu Krievzemi, un Polijai Zaolzes reģionu Silēzijā. Ar to faktiski beidzās Čehoslovākijas Pirmā republika. To nomainīja Čehoslovākijas Otrā republika, kas pastāvēja nepilnu pusgadu, līdz 1939. gada martam, kad Vācija okupēja pārējo Čehoslovākijas daļu.

Čehoslovākijas neatkarību 1918. gada 28. oktobrī pasludināja Čehoslovākijas Nacionālā padome Prāgā. Vairākas etniskās grupas un teritorijas ar atšķirīgām vēsturiskām, politiskajām un ekonomiskajām tradīcijām bija spiestas apvienoties jaunā valstiskā struktūrā. Čehoslovākija savu izcelsmi skaidroja ar ASV prezidenta Vudro Vilsona deklarēto Četrpadsmit punktu 10. punktā: "Autonoma Austroungārijas nāciju attīstība, sabrūkot Austroungārijas impērijai."

Pilnas valsts robežas un tās valdības organizācija beidzot tika noteikta 1920. gada Čehoslovākijas konstitūcijā.[1] Antante un tās sabiedrotie Tomāšu Gariku Masariku atzina par Čehoslovākijas pagaidu valdības vadītāju[2] un 1920. gadā viņu ievēlēja par pirmo valsts prezidentu. Viņš tika atkārtoti ievēlēts 1925. un 1929. gadā, pildot prezidenta pienākumus līdz 1935. gada 14. decembrim, kad atkāpās no amata sliktās veselības dēļ. Viņa vietā amatā stājās Edvards Benešs.

Pēc Austrijas anšlusa, ko 1938. gada martā veica Vācija, nacistu līdera Ādolfa Hitlera nākamais aneksijas mērķis bija Čehoslovākija. Viņa iegansts bija etnisko privilēģiju trūkums, kuru cieta etniskie vācu iedzīvotāji, kuri dzīvoja Čehoslovākijas ziemeļu un rietumu pierobežas reģionos, kas kopā pazīstami kā Sudetu apgabals. Sudetu apgabala aneksija atstāja pārējo Čehoslovākiju bezspēcīgu pretoties nākamajam Vācijas iebrukumam un okupācijai.[3]

Edvards Benešs, Čehoslovākijas ārlietu ministrs no 1918. līdz 1935. gadam, izveidoja alianses sistēmu, kas noteica valsts starptautisko nostāju līdz 1938. gadam. Būdams demokrātisks Rietumu orientācijas valstsvīrs, Benešs lielā mērā paļāvās uz Tautu Savienību kā pēckara status quo un jaunizveidoto valstu drošības garantu. Viņš 1921. gadā vienojās par Mazās Antantes izveidi (aliansi ar Dienvidslāviju un Rumāniju), lai cīnītos pret ungāru revanšismu un Hābsburgu dinastijas varas atjaunošanu. Viņš noslēdza atsevišķu aliansi ar Franciju. Beneša Rietumu politika saņēma nopietnu triecienu jau 1925. gadā. Lokarno līgumi, kas pavēra ceļu Vācijas uzņemšanai Tautu Savienībā, garantēja Vācijas rietumu robežu. Tādējādi Francijas karaspēks tika atstāts imobilizēts pie Reinas, apgrūtinot Francijas palīdzību Čehoslovākijai. Turklāt līgums noteica, ka Vācijas austrumu robeža paliks sarunu objekts. Kad Ādolfs Hitlers nāca pie varas 1933. gadā, bailes no Vācijas agresijas plaši izplatījās Centrāleiropas austrumos. Benešs ignorēja iespēju izveidot spēcīgāku Centrāleiropas alianses sistēmu, paliekot uzticīgs savai Rietumu politikai. Tomēr viņš cerēja uz Padomju Savienības līdzdalību aliansē, lai tajā iekļautu arī Franciju. Padomju Savienība 1935. gadā parakstīja līgumus ar Franciju un Čehoslovākiju. Būtībā līgumi paredzēja, ka Padomju Savienība nāks palīgā Čehoslovākijai tikai tad, ja pirmā būs Francijas palīdzība.

1935. gadā, kad Benešs nomainīja Masariku prezidenta amatā, premjerministrs Milans Hodža kļuva par ārlietu ministru. Hodžas centieni stiprināt alianses Centrāleiropā bija novēloti. Ārlietu ministrija 1936. gada februārī nonāca Beneša līnijas piekritēja Kamila Kroftas vadībā.

Čehoslovākijas Republika pārdeva bruņojumu Bolīvijai Čako kara laikā (1932–1935) un, tuvojoties kara beigām, nosūtīja neoficiālu apmācības misiju, lai atbalstītu Bolīviju tās Čako karā ar Paragvaju un veicinātu Čehoslovākijas ietekmi Bolīvijā.[4]

Sākotnējais Čehoslovākijas karogs (1918—1920)
Sākotnējais Čehoslovākijas karogs (1918—1920) 
Čehoslovākija starpkaru periodā
Čehoslovākija starpkaru periodā 
  1. «The Constitution of the Czechoslovak Republic/The definitive Constitution of the Czechoslovak Republic - Wikisource, the free online library». en.wikisource.org (angļu). Skatīts: 2024. gada 22. augustā.
  2. Vratislav Preclík. Masaryk a legie (čehu). Parīze : Paris Karviná in association with the Masaryk Democratic Movement, (2019). 8.–77., 101.–102., 124.–125., 128.–129., 132., 140.–148., 184.–199. lpp. ISBN 978-80-87173-47-3.
  3. Spencer Tucker, Priscilla Mary Roberts. Encyclopedia of World War II: a political, social, and military history (angļu). Santabarbara, Kalifornija : ABC-CLIO, (2005). ISBN 1576079996.
  4. «Československé zbraně a diplomacie ve válce o Gran Chaco - Bibliography of the History of the Czech Lands». biblio.hiu.cas.cz. Skatīts: 2024. gada 22. augustā.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]