Polijas vācu okupācija (1939—1945)

Polijas vācu okupācija bija Polijas teritorijas okupācija, ko Otrā pasaules kara laikā īstenoja nacistiskā Vācija. Okupācija sākās ar vācu karaspēka iebrukumu Polijā 1939. gada 1. septembrī (1939. gada 17. septembrī PSRS kā Trešā reiha sabiedrotā arī uzbruka Polijai, kas spēcīgi pasliktināja Polijas armijas stāvokli) un beidzās 1945. gadā, kad Sarkanā armija pēc ilgstošām cīņām padzina vācu karaspēku no Polijas. Polija de iure atguva kontroli pār savām zemēm, tomēr de facto tā atradās padomju kontrolē.

Nacistiskā Vācija īstenoja genocīda politiku, iznīcinot civiliedzīvotājus. Okupācijas laikā gāja bojā aptuveni 6 miljoni Polijas iedzīvotāju (aptuveni 21,4 % no kopējā iedzīvotāju skaita), no kuriem lielākā daļa bija ebreji.

Karadarbība

1939. gada 31. augustā Ādolfs Hitlers parakstīja slepeno direktīvu Nr. 1 "Par kara vadīšanu", kurā bija teikts:

Rietumos ir svarīgi, lai atbildība par karadarbības sākumu pilnībā gulstas uz Franciju un Angliju....

Tajā pašā naktī vācu ziņu dienesti paziņoja, ka Polijas armija ir uzsākusi neizprovocētu uzbrukumu Trešajam reiham. 1939. gada 1. septembrī plkst. 4.45 saskaņā ar Fall Weiss, neizsludinot karu, vācu karaspēks uzsāka ofensīvu aptuveni 1600 km garā frontes līnijā — gar visu Vācijas–Polijas robežu, kā arī no Morāvijas un Slovākijas. Dažas minūtes vēlāk mācību kaujas kuģis "Schleswig-Holstein" atklāja uguni uz Polijas jūras spēku bāzi Dancigas brīvpilsētā.

Tās pašas dienas rītā, uzstājoties Reihstāgā, Hitlers sacīja:

Šovakar Polija pirmo reizi apšaudīja mūsu teritoriju, izmantojot regulāro armiju. Mēs atbildēsim ar uguni ne vēlāk kā plkst. 5.45.

Pirmajā uzbrukuma dienā vācu aviācija iznīcināja lielāko daļu poļu aviācijas lidlaukos, radot apstākļus sauszemes spēku straujai virzībai. Pēc tam vācu aviācija neļāva Polijas bruņotajiem spēkiem organizēti pabeigt mobilizāciju un ātri pārvietoties pa dzelzceļu, kā arī nopietni izjauca ienaidnieka vadības un kontroles sistēmu un sakarus. Trešajā kara dienā Polijas gaisa spēki izbeidza jebkādu pretošanos. Saskaņā ar citiem avotiem Polijas pavēlniecība izglāba savus gaisa spēkus no pirmā Luftwaffe uzbrukuma, 31. augustā pārgrupējot tos uz lauku lidlaukiem. Lai gan vācu lidmašīnas ieguva pilnīgu pārsvaru gaisā, poļu piloti kara laikā notrieca vairāk nekā 130 ienaidnieka lidmašīna.

1939. gada 3. septembrī Apvienotā Karaliste un Francija pieteica karu Vācijai, taču līdz 17. septembrim karadarbība Rietumu frontē aprobežojās ar vietējām kaujām. 7. septembrī 3. un 4. Francijas armijas vienības šķērsoja Vācijas robežu Zārā un ieņēma vairākus ciemus, nesastopoties ar vācu armijas pretestību.

Vācu un vēlāk arī padomju karaspēka uzbrukuma laikā poļu pretošanās centri viens pēc otra tika apspiesti. Saskaroties ar padomju uzbrukumu, galvenā pretestības slodze pret vācu karaspēku gulstas uz Tadeuša Piskora vadīto Centrālo fronti. Tadeuša Piskora vadītās ″Krakovas″ un ″Ļubļinas″ armijas un Ziemeļu frontes galvenie spēki, kas bloķēja ceļu uz Ļvivu, Ravas-Ruskas apkaimē bija jāsagrauj 7. vācu korpusa spēki. Sīvajās kaujās vācu aizsardzības pozīcijas netika pārrautas, un poļu karaspēks cieta smagus zaudējumus. 1939. gada 20. septembrī ģenerālis Tadeušs Piskors paziņoja par Centrālās frontes kapitulāciju.

27. septembrī krita Varšava, kurai nākamajā dienā sekoja Modlina. 1. oktobrī kapitulēja Baltijas jūras kara flotes bāze. 6. oktobrī kapitulēja pēdējais poļu organizētās pretošanās centrs Kockā.

Laikā no 1939. gada 1. septembra līdz 26. oktobrim, kamēr Polijas teritorija atradās vācu militārās pavēlniecības kontrolē, vērmahta karavīri veica 311 masveida nāvessodu pret poļu karavīriem un civiliedzīvotājiem. Vēlāk, 27. oktobrī, vara okupētajā teritorijā tika nodota Vācijas civilajai administrācijai.

Okupācija

Pēc Polijas sadalīšanas starp Vāciju un Padomju Savienību lielākā daļa Polijas teritorijas nonāca nacistiskās Vācijas rokās. Šajā daļā dzīvoja lielākā daļa etnisko poļu. Padomju Savienība saņēma Rietumukrainas un Rietumbaltkrievijas teritoriju aiz Pirmā pasaules kara beigās noteiktās Kerzona līnijas, kuru Polija šķērsoja 1920. gadā, ieņemot teritorijas, kur iedzīvotāju vairākums ziemeļos bija baltkrievi, bet dienvidos — ukraiņi.

1939. gada 8. oktobrī saskaņā ar Ādolfa Hitlera dekrētu lielākā daļa Rietumpolijas (aptuveni 94 tūkstoši km²) tika pievienota Vācijai. Šajā teritorijā dzīvoja aptuveni 10 miljoni cilvēku, no kuriem lielākā daļa bija poļi. Vācijas valdība uz šīm teritorijām pārvietoja aptuveni 600 000 vāciešu no Austrumeiropas un 400 000 vāciešu no nacistiskās Vācijas. Līdz 1942. gadam Polijā iebraukušo vāciešu skaits sasniedza divus miljonus. Līdz 1944. gada beigām aptuveni 450 000 pirmskara Polijas pilsoņu tika iesaukti vācu armijā.

Vācijai pievienotajās poļu zemēs iedzīvotāji tika iedalīti kategorijās ar atšķirīgām tiesībām atkarībā no tautības un izcelsmes, tika uzsākta "rasu politikas" īstenošana. Vācu tautības pilsoņiem ("Reichsdeutsche" un "Volksdeutsche") bija priviliģēts stāvoklis, poļiem tika atņemtas pilsoniskās tiesības, bet atsevišķas iedzīvotāju kategorijas (ebreji, čigāni, garīgi slimi...) tika pakļautas fiziskai iznīcināšanai. Nacisti konsekventi īstenoja politiku, kuras mērķis bija šķelt un iekšēji sašķelt okupētajā Polijas teritorijā dzīvojošos iedzīvotājus un kurināt etniskos konfliktus.

No 1939. gada septembra līdz 1940. gada aprīlim metodiski tika sodīti aptuveni 50 000 skolotāju, priesteru, brīvo profesiju pārstāvju un vietējo muižnieku, sabiedrisko un politisko darbinieku, kā arī atvaļināto karavīru un patriotisko organizāciju biedru. Vēl 50 000 tika deportēti uz koncentrācijas nometnēm, kur izdzīvoja tikai neliela daļa no viņiem. Slepkavības tika īstenotas dažādos Polijas reģionos. Polijas iedzīvotāji tika masveidā vesti uz Vāciju piespiedu darbiem.

Ģenerālgubernatora teritorijā tika atcelti darba likumi un sociālās garantijas, tika noteikta 12 stundu darba diena.

Okupācijas rezultāti

Kopumā Polija Otrajā pasaules karā zaudēja 21,3% iedzīvotāju (6 028 000 nogalināto un mirušo, no kuriem 644 000 gāja bojā kara laikā un 5 384 000 okupācijas laikā), 2 841 500 Polijas pilsoņu tika aizvesti uz Vāciju piespiedu darbiem. Starp bojāgājušajiem bija augsti kvalificēti speciālisti, kuru nāve bija smags trieciens Polijas attīstībai: 17 000 skolotāju, aptuveni 6000 ārstu, inženieru, zinātnieku, radošās inteliģences pārstāvju.

Kopējie kara darbības un vācu okupācijas laikā Polijas teritorijā nodarītie zaudējumi sasniedza 38% nacionālās bagātības, tika iznīcināti 20% rūpniecības uzņēmumu, 60% veselības aprūpes iestāžu, vairāk nekā 63% skolu ēku un zinātnisko iestāžu, vairāk nekā 353 000 (22%) zemnieku saimniecību, 30% Polijas iedzīvotāju personīgā īpašuma. Trešdaļa iedzīvotāju palika bez pajumtes, 50 % lauksaimniecībā izmantojamās zemes netika apstrādāti, finanšu, transporta un tirdzniecības jomā valdīja haoss.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Polijas vācu okupācija.