Pāvils I Romanovs

Pāvils I Павел I
Krievijas imperators
1796. gada 6. novembris — 1801. gada 12. marts
Kronēšana	1797. gada 5. aprīlī
Priekštecis	Katrīna II Lielā
Pēctecis	Aleksandrs I
Dzimis	1754. gada 20. septembrī Vasaras pils, Sanktpēterburga, Krievijas Impērija (Krievija)
Miris	1801. gada 12. martā (46 gadu vecumā) Sv.Mihaila pils, Sanktpēterburga, Krievijas Impērija (Krievija)
Apglabāts	Pētera un Pāvila katedrāle, Sanktpēterburga, Krievija
Dzīvesbiedre	1. Natālija Aleksejevna 2.Marija Fjodorovna
Bērni	10 bērni, to skaitā Aleksandrs I, Konstantīns Pavlovičs, Aleksandra Pavlovna, Jeļena Pavlovna, Marija Pavlovna, Katrīna Pavlovna, Anna Pavlovna, Nikolajs I, Mihails Pavlovičs
Dinastija	Holšteinas-Gottorpas-Romanovu dinastija
Tēvs	Pēteris III
Māte	Katrīna II Lielā
Reliģija	pareizticība
Paraksts

Pāvils I (krievu: Павел I Петрович Романов; dzimis 1754. gada 20. septembrī, nogalināts 1801. gada 12. martā) bija Krievijas Impērijas imperators no 1796. līdz 1801. gadam, Maltas ordeņa lielmestrs no 1798. gada, Kurzemes un Zemgales hercogs, Livonijas hercogs u.c..

Jaunība

Dzimis troņmantinieka Pētera III un viņa sievas Katrīnas II ģimenē. Tā kā viņš piedzima astoņus gadus pēc vecāku kāzām, klīda baumas, ka viņš ir kāda Katrīnas mīļākā dēls. Kontroli pār viņa audzināšanu uzņēmās imperatore Elizabete Petrovna, atstumjot vecākus otrajā plānā. 1762. gada 28. jūnijā pasludināts par troņmantinieku.

1773. gada 29. septembrī Pāvils apprecējās ar Hesenes-Darmštates princesi Luīzi (Wilhelmina Luisa von Hessen-Darmstadt), kas pareizticībā kristīta kā Natālija Aleksejevna. Pēc trim gadiem viņa mira dzemdībās. Tajā pašā 1776. gadā Pāvils apprecējās ar Virtembergas princesi Sofiju (Sophia Dorothea Augusta Luisa von Württemberg), kas pareizticībā kristīta kā Marija Fjodorovna. Viņu laulībā piedzima 10 bērni. Katrīna II atņēma viņam abus vecākos bērnus, ar kuru audzināšanu nodarbojās pati. Katrīna dažreiz mēnešiem ilgi neļāva vecākiem satikties ar Aleksandru un Konstantīnu. Klīda runas, ka Pāvila vietā par savu pēcnācēju viņa vēlas iecelt mazdēlu Aleksandru, kura kāzas 1792. gadā Pāvils ignorēja.

1782. gadā Pāvils ar sievu devās Eiropas ceļojumā, apmeklējot Itāliju un Franciju. 1783. gadā Katrīna II lielkņazam Pāvilam piešķīra Gatčinas muižu un izsūtīja no Sanktpēterburgas ar salīdzinoši niecīgu pabalstu, 30 000 rubļiem gadā. Mātes attiecības ar dēlu bija ļoti sliktas, ko skaidro ar to, ka Pāvils nespēja viņai piedot sava tēva nogalināšanu pēc Katrīnas II veiktā valsts apvērsuma. Sliktas attiecības starp valdošo monarhu un troņmantinieku sastopamas gandrīz visās monarhijās, tāpat kā jauna valdnieka vēlme mainīt iepriekš pastāvējušos kārtību.

Gatčinā viņš nodarbojās ar pašizglītošanos, ģimenes dzīvi un savas t.s. "Gatčinas armijas" apmācību (imitējot Pēteri I, viņš nokomplektēja pāris kājnieku bataljonus, kuru nepārtraukta apmācība un komandēšana viņam bija lielāka izklaide nekā medības). Lai arī Pāvilam bija piešķirtas augstas armijas un flotes dienesta pakāpes, viņu nepielaida ne armijai, ne flotei, turot neoficiālā mājas arestā. Pāvila raksturs un uzvedība atgādināja viņa impulsīvo tēvu Pēteri III. Abi valdnieki centās nevis radīt, bet apgāzt savu priekšgājēju politiku un pievērsa pārspīlētu uzmanību armijas manevriem un reglamentam. Pāvila nestabilo rakstura noteikti pastiprināja kompleksi, ko radīja viņa mazais augums un neglītā seja.

Kāpšana tronī

Kronēšanas portrets

Sv.Mihaila pils

Nākamajā dienā pēc Katrīnas II nāves Pāvils I ar ģimeni ieradās Sanktpēterburgā, kur pieņēma augstmaņu un armijas uzticības apliecinājumus. Tajā pašā dienā carēviču Aleksandru pasludināja par troņmantnieku. Savus dēlus Pāvils iecēla par gvardu vienību komandieriem, bet Aleksandru par Sanktpēterburgas militāro gubernatoru. Zārku ar Pētera III mirstīgajām atliekām svinīgi novietoja līdzās Katrīnas II līķim kopā ar vainagu, kura uzraksts vēstīja "šķirti dzīvē, vienoti nāvē". Vairākas dienas cilvēki atvadījās no mirušās valdnieces. Katrīna II bija slikti iebalzamēta un drīz sāka melnēt. Katrīnas līķis bojājās sērotāju acu priekšā, iespējams, tā bija viena no Pāvila atriebībām mātei. Bēru dienā Pāvils lika tēva slepkavībā iesaistītajiem grāfam Orlovam un grāfam Baratinskim piedalīties sēru procesijā.

Pāvils lika atrast vēl dzīvos Pētera III līdzgaitniekus, piešķīra tiem amatus un apbalvojumus. Viņš atlaida Katrīnas laika ministrus un virsniekus, daudziem lika pamest galvaspilsētu, doties izsūtījumā vai trimdā. Pāvils atbrīvoja Tadeušu Koscjuško un tūkstošiem poļu nemiernieku, kas bija arestēti vai deportēti uz Sibīriju. Koscjuško tika piedāvāta muiža Krievijā, bet tad abi vienojās par poļa emigrāciju uz ASV un ievērojamas naudas summas piešķiršanu. Polijas-Lietuvas pēdējam karalim Staņislavam Poņatovskim lika pārcelties uz Sanktpēterburgu un piedalīties Pāvila kronēšanā Maskavā 1797. gada 5. aprīlī. Pāvila kronēšanai tika izgatavots jauns kronis. Viņš atteicās dzīvot Katrīnas pilīs un pavēlēja triecientempā uzcelt Sv.Mihaila pili, kas atgādināja cietoksni. Vienlaikus viņš pavēlēja nojaukt daudzas mātes valdīšanas laikā celtas pilis vai pārvērta tās par kazarmām.

Reformas

Pāvils sāka Pētera I, Elizabetes un Katrīnas II veidotās valsts pārvaldes sistēmas pārkārtošanu. Viņš anulēja Pētera I 1722. gadā pieņemto troņa mantošanas likumu, saskaņā ar kuru imperatoram bija tiesības brīvi izvēlēties troņmantnieku, un izveidoja konkrēti formulētu troņa mantošanas kārtību, nosakot dinastiskās mantošanas principu pa vecākā dēla līniju. Tika veikta armijas, valsts pārvaldes un tiesu reforma, likvidējot daudzus amatus. Krievijas armiju reorganizēja pēc Prūsijas armijas parauga. Katrīnai II lojālo gvardi reformēja, demobilizējot karadienestam nederīgos virsniekus (no 182 gvardes kavalērijas pulka virsniekiem dienestā palika tikai 2). Demobilizēja visus virsniekus, kuri neieradās kara kolēģijā apstiprināt, ka atrodas aktīvajā dienestā (daudzi muižnieku bērni jau zīdaiņa vecumā bija "pierakstīti" pulkos kā virsnieki, saņemot virsnieka algu un dienesta pakāpes). Dienesta laiku samazināja līdz 25 gadiem. Samazināja muižniecības privilēģijas, aizliedza muižniekiem prasīt no dzimtcilvēkiem pildīt klaušas svētdienās un vairāk nekā 3 dienas nedēļā. Inflāciju mēģināja ierobežot, izņemot no apgrozības lielu papīra naudas apjomu un publiski sadedzinot 6 miljonus rubļu. Palielināja muitu ievestajām precēm, tā pasliktinot ekonomiku. 1798. gadā atļāva vecticībnieku baznīcu celtniecību Krievijā un 1800. gadā tika galīgi legalizēta vecticība.

Pāvils paziņoja par miera politiku, tika atcelta Katrīnas pavēle par zemnieku iesaukšanu armijā. 1796. gadā izbeidza Katrīnas iesākto karu ar Persiju un atvilka Krievijas armiju no mūsdienu Azerbaidžānas teritorijas. Katrīna bija vēlējusies iekarot Kaspijas jūras piekrastes zemes, jau bija ieņemta Dagestānas galvaspilsēta Derbenta. Pāvils pavēlēja ātru un haotisku atkāpšanos, kas novājināja karaspēku.

Katrīnai mirstot, ap 50 000 liela Suvorova komandēta armija atradās Galīcijā, kur veica anektēto poļu zemju okupāciju un bija gatava doties palīgā austriešiem karā pret revolucionāro Franciju. Pāvels izlēma atsaukt Suvorovu, atbrīvoja viņu no armijas un izsūtīja uz mājas arestu provincē.

Kontroles mānija

Sākumā viņš pilī izveidoja pastkasti, kurā iedzīvotāji varēja vērsties ar saviem lūgumiem vai sūdzībām. Drīz saņemto lūgumu apjoms kļuva tik liels, ka viņš šo nodarbi izbeidza. Reaģējot uz revolūciju Francijā, Pāvils pastiprināja cenzūru, 1800. gadā aizliedza muižnieku bērniem doties studēt uz Rietumeiropu, aizliedza ievest no Rietumeiropas literatūru, slēdza privātās tipogrāfijas. Ārzemēs studējošajiem bija jāatgriežas dzimtenē. Pāvils milzīgu uzmanību pievērsa pareizam galma un militārajam protokolam, izdeva pavēles par katru sīkumu, bieži tās mainīja, radot sajukumu. Pāvils pievērsa pedantisku uzmanību kareivju un civiliedzīvotāju apģērbu detaļām. Ja Pētera I laikā daudzas no tirāniskām izmaiņām iedzīvotāju izskatā tika veiktas, lai tos eiropeizētu, tad daudziem no Pāvila lēmumiem nebija racionāla izskaidrojuma. Kareivjus sodīja par niecīgāko neprecizitāti ieroča turēšanā, soļošanā vai formas izskatā. Galvaspilsētā dzīvojošajiem katoļiem, galvenokārt poļiem, frančiem un itāļiem, pavēlēja obligāti apmeklēt baznīcu un iesniegt priesteru izziņas par grēksūdzes apmeklējumu. Aizliedza platmaļu nēsāšanu, uzdodot policijai sodīt vainīgos un cepures uzreiz iznīcinot. Aizliedza arī dažu modeļu bikses un vestes ar atlokiem. Zirgu īpašniekiem bija jāpāriet no krievu uz vāciešu iemauktu modeli, visiem važoņiem bija jāģērbjas pa vācu modei. Ja galminieki pietiekami aktīvi nekrita ceļos un neskūpstīja valdnieka roku, viņiem draudēja arests. Franču vārdu "magazin" veikalu izkārtnēs bija jānomaina uz krievisko "lavka". Aizliedza lietot vārdus "revolūcija" un "brīvība". Gandrīz katru dienu Pāvils iesāka, vairākas stundas kontrolējot un koriģējot savas pils sardzes maršēšanu. Galvaspilsētā valdīja slepenpolicijas terors. Pēc tam, kad 1800. gada decembrī Pāvils avīzē ievietoja uzaicinājumu Eiropas valdniekiem ierasties Sanktpēterburgā un savus konfliktus atrisināt divkaujas ceļā, viņu atklāti sāka saukt par traku.

Karš pret Franciju

Krievijas karaspēka kampaņa Itālijā un Šveicē.

Kā franču revolūcijas pretinieks Pāvils Jelgavā deva politisko patvērumu Francijas troņa pretendentam Luijam XVIII. Franču uzvaras lika Pāvilam 1798. gadā iesaistīties Napoleona karos aliansē ar Lielbritāniju un Austriju. Krievija Austrijai apsolīja pret frančiem nosūtīt 60 000 lielu armiju. 1798. gada decembrī noslēdza aliansi ar Lielbritāniju, kas apņēmās Krievijai tūlīt izmaksāt 225 000 mārciņu, un turpmāk katru mēnesi maksāt 75 000 mārciņu. Kopā ar britu armiju 45 000 lielam krievu karaspēkam bija jāuzbrūk franču karaspēkam Holandē. Kampaņa cieta sakāvi, un briti ar krieviem bija spiesti pamest Holandi.

Karaspēka komandēšanu uzticēja Suvorovam, kuru atsauca no izsūtījuma un nosūtīja uz Eiropu. 1799. gada aprīlī Suvorovs ieradās Itālijā, lai uzņemtos krievu un austriešu karaspēka vadību. Krievu armijai un karaflotei izdevās frančus gandrīz pilnībā padzīt no Itālijas. Austrieši, kurus uztrauca Krievijas ietekmes pieaugums Itālijā, ko tie uzskatīja par savu kontroles zonu, panāca vienošanos, ka krievu karaspēks turpmāk koncentrēsies uz franču padzīšanu no okupētās Šveices. 40 000 liela krievu armija Rimska-Korsakova vadībā iebruka Šveicē, kur cieta vairākas sakāves. Suvorova armija ar mokām un zaudējumiem veica gājienu uz Šveici pāri Alpu kalniem, taču bija spiesta ar zaudējumiem atkāpties uz Austriju. Izmocītā armija klusi atgriezās dzimtenē, un apkaunotais Suvorovs 1800. gada pavasarī mira. Sadusmotais Pāvils krievu karagūstekņus pasludināja par dezertieriem un atteicās sākt sarunas ar frančiem par karagūstekņu apmaiņu. Atbildību par neveiksmīgo kampaņu uzvēla austriešu sabiedrotajiem, kas esot nodevuši krievus. Britus vainoja par neveiksmi Holandē. Krievu karaspēku izveda no Itālijas un alianse ar Austriju sabruka.

1801. gada janvārī Pāvils pasludināja gruzīnu Kartli-Kahetijas karalistes iekļaušanu impērijā. Osmaņu sultāns Selims piekrita šīs teritorijas pāriešanai Krievijas sastāvā ar noteikumu, ka krievu karaflote palīdz turkiem nodibināt kontroli pār grieķu Jonijas salām.

Maltas ordeņa mestrs

Ar Maltas ordeņa kroni un lielo krustu

Pāvils atļāva Krievijā ienākt brīvmūrniekiem, par kuru vadītāju viņš vēlējās kļūt. Sākotnēji aizrāvies ar brīvmūrniekiem, viņš drīz visu uzmanību veltīja Maltas bruņinieku ordenim. Mainoties stratēģiskajai situācijai Vidusjūrā, Maltas bruņinieki Pāvilam piedāvāja pāriet viņa pakļautībā. Kamēr šī ideja tika izskatīta, 1798. gadā franči piekukuļoja ordeņa mestru un bez pretestības okupēja Maltu. Krievijai lojālā ordeņa daļa par šīs katoļu organizācijas lielmestru ievēlēja pareizticīgo Pāvilu. Maltas ordeņa krustu iekļāva Krievijas ģerbonī un valsts apbalvojumos.

1800. gada 5. septembrī pēc ilgstoša aplenkuma franču garnizons Maltā padevās Lielbritānijai, Pāvels paziņoja, ka tas ir viņa suverēno tiesību pārkāpums. Pāvils protestā pieteica karu Lielbritānijai. Ap 300 Krievijas ostās esošie britu kuģi tika arestēti, un konfiscēti britu īpašumi.

Attiecību uzlabošana ar Franciju

Pāvils Krievijas neveiksmēs Šveicē vainoja Austrijas nodevību. Viņš pārsteidza bijušos sabiedrotos, ātri noslēdzot aliansi ar Napoleonu. Napoleons bez nekādām prasībām atbrīvoja 6000-7000 krievu karagūstekņu, kam piešķīra jaunas formas, atdeva ieročus, karogus un nosūtīja uz dzimteni. Pāvils uzsāka saraksti ar Napoleonu, kurā norādīja uz savu vēlmi vērsties pret Lielbritāniju. Austrijas un Lielbritānijas vēstniekiem lika pamest Sanktpēterburgu, bet uz Parīzi nosūtīja Krievijas vēstnieku.

1800. gada decembrī Krievija, Dānija un Zviedrija noslēdza flotes aliansi, kas bija vērsta pret Lielbritāniju. Tai drīz pievienojās Prūsija. Valstis vienojās izveidot kopīgu flotes eskadru, lai nepieļautu britu flotes darbību Baltijas ūdeņos. 1801. gada pavasarī britu flote devās uz Dānijas piekrasti un Kopenhāgenas ostā uzsāka kauju, iznīcinot dāņu kuģus, šī sakāve noveda pie flotes alianses sabrukuma.

Lai dotu triecienu Lielbritānijai, Napoleons un Pāvils apsvēra ideju par kopīgu karagājienu uz Indiju. Abu sarakste šajā jautājumā nav saglabājusies, un Napoleons savas dzīves pēdējos gados šai tēmai nepievērsās. 1840. gadā Parīzē publicēts karagājiena plāns, ko it kā ieguvis Zviedrijas vēstnieks. Plāns paredzēja, ka 35 000 liela franču armija pa Donavu sasniegs Melno jūru, ko šķērsos ar krievu flotes palīdzību. Kareivji sasniegs Volgu un pa upi dosies uz Astrahaņu. Šeit tā apvienosies ar 35 000 cilvēku lielu krievu armiju, šķērsos Kaspijas jūru un dosies uz Astrabadu Persijas ziemeļos. No šejienes cauri Heratai un Kandaharai armija sasniegtu Indiju. Indijas sasniegšanai bija paredzētas 120 dienas.

Nogalināšana

Par Pāvila favorītu pakāpeniski kļuva Kurzemes un Rīgas gubernators Pēteris Ludvigs fon der Pālens, kuru 1798. gadā iecēla par galvaspilsētas militāro gubernatoru. Pieaugot Pālena atbildībai impērijas vadībā, viņš nolēma Pāvilu gāzt no troņa. Sazvērestībā iesaistījās virkne augstu militārpersonu. Pālens informēja troņmantnieku Aleksandru un lielkņazu Konstantīnu par nepieciešamību valsts stabilitātes dēļ gāzt Pāvilu. Aleksandrs ilgstoši iebilda šim plānam. Tad Pālens informēja Pāvilu par sazvērestības esamību, uz ko Pāvils reaģēja izdodot rīkojumu par savas sievas, Aleksandra un Konstantīna arestiem. Ar šo pavēli Pālens devās pie Aleksandra, kuru beidzot izdevās pārliecināt par nepieciešamību rīkoties. Aleksandra vienīgais lūgums bija tēvu nenogalināt. Tikmēr Pāvilu informēja par Pālena saistību ar sazvērestību un valdnieks izdeva rīkojumu par lojālas karaspēka vienības pārvietošanu uz galvaspilsētu.

1801. gada 23. marta vakarā ar kareivjiem papildināta ap 60 cilvēku liela sazvērnieku grupa devās uz Sv. Mihaila pili. Ģenerāļa Beningsena vadībā ielauzušies imperatora guļamistabā, viņi pieprasīja Pāvilam atteikties no troņa. Sākās kautiņš, Pāvils saņēma triecienu pa galvu un tika nožņaugts. Aleksandrs bija šokēts par tēva nogalināšanu, un vainas sajūta viņu nepameta visu atlikušo mūžu. Pālena vadībā Aleksandrs devās uz Ziemas pili, kuras priekšā izvietotās gvardu vienības solīja uzticību jaunajam ķeizaram. Publiski turpmāk apgalvoja, ka ķeizars Pāvils miris dabīgā nāvē. Viņa līķis divas nedēļas bija izlikts atvadām un pēc tam svinīgi apbedīts.

Bibliogrāfija

• Россия и Романовы: Россия под скипетром Романовых. Очерки из русской истории за время с 1613 по 1913 год / под.ред. П. Н. Жуковича. — М.: Россия; Ростов-на-Дону: Танаис, 1992 г.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pāvils I Romanovs.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Эпоха правления Павла I
• Император Павел I Arhivēts 2008. gada 6. janvārī, Wayback Machine vietnē.
• Заговор против Павла I Arhivēts 2008. gada 16. februārī, Wayback Machine vietnē.
• Соловьев Ю., Рыцарство и юродство. К поэтике образа императора Павла Первого Arhivēts 2008. gada 26. februārī, Wayback Machine vietnē.

Holšteinas-Gottorpas-Romanovu dinastijas valdnieks
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: Katrīna II	Krievijas Impērijas ķeizars 1796.-1801.	Pēctecis: Aleksandrs I