Tadeušs Koscjuško

Tadeušs Koscjuško; Tadeusz Kościuszko
Personīgā informācija
Dzimis	1746. gada 4. februārī ; Kosava, Žečpospolita; (tagad Baltkrievija)
Miris	1817. gada 15. oktobrī (71 gads); Zoloturna, Šveice
Tautība	polis
Paraksts
Militārais dienests
Dienesta pakāpe	ģenerālis
Dienesta laiks	1765.—1794.
Kaujas darbība	Amerikas Neatkarības karš, 1792. gada poļu-krievu karš, Koscjuško sacelšanās
Izglītība	Varšavas Kadetu korpuss (Szkoła Rycerska vai Akademia Szlachecka Korpusu Kadetów)

Andžejs Tadeušs Bonaventura Koscjuško (poļu: Andrzej Tadeusz Bonawentura Kościuszko, lietuviešu: Tadas Kosciuška, baltkrievu: Тадэвуш Касцюшка; dzimis 1746. gada 4. februārī, miris 1817. gada 15. oktobrī) bija Žečpospolitas ģenerālis, Polijas un ASV nacionālais varonis. Koscjuško sacelšanās vadītājs. Koscjuško vārdā nosaukta Austrālijas augstākā virsotne — Koscjuško kalns.

Agrīnie gadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Žečpospolitā, mūsdienu Baltkrievijas teritorijā Meračovščinas ciemā (baltkrievu: Мерачоўшчына) pie Kosavas pilsētas (tagad - Brestas apgabals) senā, bet ne pārāk turīgā augstmaņu dzimtā. Mūsdienās ciems vairs neeksistē, bet 2004. gadā tajā vietā tika uzcelta Koscjuško mājas kopija. Iespējams, ka Kostjuško pirmā valoda bija baltkrievu, un viņš tika kristīts gan pareizticībā, gan katolismā. 1765. gadā karalis Staņislavs Poņatovskis Varšavā nodibināja Bruņinieku skolu (Szkoła Rycerska), faktiski valsts kara akadēmiju. Koscjuško tur iestājās tā paša gada decembrī.

1769. gadā Koscjuško tika piešķirta karaļa stipendija mācībām Parīzē. Šeit viņš kā eksterns mācījās Parīzes kara akadēmijā. Parīzē pavadītie pieci gadi būtiski ietekmēja Koscjuško vēlākos uzskatus. 1772. gadā notika Polijas Pirmā dalīšana. 1774. gadā Koscjuško atgriezās Polijā, tomēr, tā kā Polijas armija bija samazināta līdz 10 000 karavīriem, vieta armijā viņam neatradās, 1775. gadā viņš emigrēja un caur Drēzdeni ieradās Parīzē.

Cīņa ASV[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Francijā viņš kā brīvprātīgais pieteicās Amerikas neatkarības karā un 1776. gada augustā ieradās ASV. Viņš tika norīkots Kontinentālās armijas inženieru daļās Pensilvānijā, dažus mēnešus vēlāk kļuva par Kontinentālās armijas galveno inženieri un vadīja Filadelfijas fortifikācijas darbus. Virdžīnijā viņš satika Tomasu Džefersonu un sadraudzējās ar to. Pēc septiņiem gadiem armijas dienestā Kongress 1783. gada 13. oktobrī Koscjuško piešķīra brigādes ģenerāļa dienesta pakāpi. Viņam tika piešķirta ASV pilsonība, īpašumi, viņš kļuva par prestižo Sinsinati biedrības un Amerikas filozofijas biedrības biedru. Tomēr 1784. gadā Koscjuško devās atpakaļ uz Poliju, bet savā testamentā novēlēja naudu, ko iegūs no savu īpašumu pārdošanas, izmantot melno vergu izpirkšanai un izglītošanai, par testamenta izpildītāju ieceldams Tomasu Džefersonu.

Cīņa Polijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1784. gada 12. augustā Koscjuško ieradās Polijā un apmetās dzimtas īpašumā Sjahnovičos (baltkrievu: Сяхновічы; netālu no Žabinkas). Viņš būtiski uzlaboja savu dzimtcilvēku stāvokli, atvieglodams klaušas, tādejādi izpelnīdamies liberāļa slavu. Politiskā situācija valstī strauji mainījās, Staņislava Stašica un Hugo Kollontaja ietekmē izplatījās liberālas un patriotiskas idejas. No 1788. līdz 1792. gadam Varšavā darbojās Lielais Seims, kurš 1791. gadā pieņēma t. s. Trešā maija konstitūciju - pirmo moderno konstitūciju Eiropā. Konstitūcijas pieņemšana radīja opozīciju konservatīvo poļu muižnieku vidū, kuri 1792. gadā nodibināja Targovicas konfederāciju. Targovicas konfederācija lūdza Krievijas impērijas palīdzību, lai nepieļautu konstitūcijas spēkā stāšanos, un krievu karaspēks iebruka Polijā.

Izcēlās 1792. gada poļu-krievu karš. Koscjuško kaujās komandēja 3. kroņa divīziju. Pēc vairākām kaujas uzvarām karalis Staņislavs Poņatovskis piešķira Koscjuško ģenerālleitnanta dienesta pakāpi. Pirms vēl pavēle par dienesta pakāpes piešķiršanu nonāca Koscjuško štābā, karalis pieslējās Targovicas konfederācijai un kapitulēja krievu karaspēkam, bet Koscjuško līdz ar vairākiem citiem poļu darbiniekiem emigrēja uz Drēzdeni, bet vēlāk uz Leipcigu, kur sāka gatavot sacelšanos pret krievu karaspēku.

1792. gada 26. augustā Francijas likumdošanas sapulce piešķīra Koscjuško Francijas goda pilsoņa nosaukumu. 1793. gada 13. janvārī Prūsija un Krievija noslēdza vienošanos par Polijas Otro dalīšanu, kura 17. jūnijā tika apstiprināta Grodņas Seimā. Pēc Otrās dalīšanas Polija kļuva par nelielu valsti ar 4 miljoniem iedzīvotāju.

1794. gada 24. martā Krakovā Koscjuško deklarēja vispārēju poļu sacelšanos pret Krievijas karaspēku, kas atradās valstī, un sākas sacelšanās Koscjuško vadībā. 1794. gada 4. aprīlī Koscjuško uzvarēja Raclavices kaujā, tomēr 1794. gada 10. oktobrī Macejovices kaujā tika ievainots un saņemts gūstā. Viņš tika ieslodzīts Sanktpēterburgas Marmora pilī.

Dzīves pēdējie gadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1796. gadā Krievijas impērijas ķeizars Pāvils I piedeva Koscjuško un līdz ar 20 000 poļu politiskajiem ieslodzītajiem, kuri bija nometināti Sibīrijā, atbrīvoja. Koscjuško emigrēja uz ASV, tomēr pēc gada atgriezās Eiropā un apmetās Parīzes pievārtē. Piedalījās poļu politikajā dzīvē un atbalstīja Poļu leģionu izveidi. 1799. gada nogalē tikās ar Napoleonu, tomēr nespēja vienoties par sadarbību. Neatgriezās Napoleona izveidotajā Varšavas hercogistē. Pēc Napoleona krišanas, 1815. gadā tikās ar Aleksandru I, lai vienotos par Polijas likteni. Vīnē, ceļā uz Varšavu, Koscjuško uzzināja par Kongresa Polijas izveidi, kura bija paredzēta vēl mazāka par Varšavas hercogisti, tāpēc devās uz Šveici, kur apmetās Zoloturnā pie sava drauga - pilsētas mēra. 1817. gada 15. oktobrī mira pēc kritiena no zirga.

Koscjuško ķermenis tika iebalzamēts un novietots vietējās baznīcas kapenēs. 1818. gadā ķermenis tika pārvests uz Krakovu, Vāvelas katedrāli, kur atrodas Polijas karaļu kapenes. Viņa sirds līdz 1927. gadam atradās vietējā poļu muzejā, bet tagad - Varšavas karaļu pils kapellā.