Herāta

Herāta
Herāta;
	pilsēta
هرات‎
	Herāta
	Koordinātas: 34°22′26″N 62°10′45″E / 34.37389°N 62.17917°EKoordinātas: 34°22′26″N 62°10′45″E / 34.37389°N 62.17917°E
Valsts	Afganistāna
Province	Herāta
Platība
• Kopējā	182 km2
Augstums	920 m
Iedzīvotāji (2021)
• kopā	592 902
• blīvums	3 257,7/km²
Laika josla	UTC+4:30
	Herāta Vikikrātuvē

Herāta (dari un puštu: هرات‎) ir pilsēta Afganistānā, Herātas provinces administratīvais centrs. Pilsēta atrodas 920 metrus virs jūras līmeņa, Harīrūdas upes ielejā, auglīgā apvidū, tādēļ jau izsenis pazīstama ar saviem vīniem.

Herāta ir ļoti sena pilsēta ar bagātu vēsturi un kultūru. Pilsētā joprojām saglabājušās Aleksandra Lielā laikā celtā cietokšņa atliekas, taču daudzas vēsturiskas celtnes pēdējo desmitgažu karu laikā ir smagi cietušas. Viduslaikos Herāta kļuva par vienu no nozīmīgākajām Horasānas pilsētām, jo atradās uz Lielā zīda ceļa atzara, kas nodrošināja tirdzniecību starp Ķīnu, Indiju, Persiju un Eiropu. Ceļi, kas no pilsētas ved uz Mazārešarīfu, Kandahāru un Irānu arī mūsdienās ir saglabājuši savu stratēģisko nozīmi.

Iedzīvotāji

Herāta ar saviem 349 000 iedzīvotāju ir otra lielākā Afganistānas pilsēta.^[1] To, tāpat kā visu provinci, apdzīvo galvenokārt tadžiki, kā arī puštuni, hazareji, uzbeki un citi.^[2]^[3]

Vēsture

Herātas vēsture iesniedzas jau antīkajā pasaulē. Pilsētai pieguļošās teritorijas kā persiešu Ahemenīdu impērijas province Areija minēta jau 520. gadā p.m.ē.^[4]

Sengrieķu vēsturnieks Hērodots Herātu nosaucis par Vidusāzijas maizes klēti. Arī Aleksandra Lielā laikā Areija bija nozīmīga province. Līdz Aleksandra Lielā iebrukumam 330. gadā p.m.ē. šo Persijas provinci pārvaldīja satraps Satibarzāns. Ieņēmuši Areijas galvaspilsētu Artakoanu, maķedonieši to pārbūvēja un uzcēla cietoksni.

Vēlāk Herāta iekļāvās Seleikīdu impērijā, bet no 167. gada p.m.ē. - Partas valstī. Herāta ir minēta arī Sasanīdu laika (226-652) pierakstos. Ap 430. gadu pilsētā bijusi arī kristiešu kopiena ar nestoriāņu bīskapu. Pēdējos divos Sasanīdu valdīšanas gadsimtos Areijai (Herātai) bija militāri stratēģiska nozīme Sasanīdu karos ar huņņiem, kuri ceturtā gadsimta otrajā pusē sāka apmesties mūsdienu Afganistānas ziemeļos.

Kad 7. gadsimta vidū reģionā iebruka arābi, Herāta bija viena no divpadsmit Sasanīdu impērijas provinču galvaspilsētām. Arābi pilsētu ieņēma 652. gadā un līdz ar viņu ierašanos reģiona iedzīvotāji pamazām pievērsās islāmam. Laikā no 786.-809. gadam Herāta ietilpa arābu Abāsīdu kalifātā. Turpmākajos gadsimtos pilsētā vienu vara ātri nomainīja cita - 9. gadsimta vidū Abāsīdu vara sāka vājināties un no 867.-869. gada kontroli pār pilsētu ieguva Safarīdu dinastija, vēlāk Gaznevīdi, 1040. gadā to ieņēma Seldžuki, bet 1175. gadā - Gūrīdi. Vēlāk Herāta iekļāvās Horezmas valstī. Šajā laikā pilsēta kļuva par nozīmīgu metālapstrādes, it sevišķi, bronzas ražošanas vietu.

1220. gadā pilsēta bez kaujas padevās Čingishana vadītajam mongoļu karaspēkam, taču nākamajā gadā sacēlās. Mongoļu karaspēks atgriezās, pēc sešu mēnešu aplenkuma pilsētu ieņēma un visus tās iedzīvotājus nogalināja.^[5]

Ap 1381. gado pilsētu atkal sagrāva Tamerlans (Timurs), taču viņa dēla šaha Ruha vadībā pilsēta tika atjaunota un kļuva par Timurīdu impērijas galvaspilsētu. Timurīdu renesanses laikā pilsētā tika celtas daudzas brīnišķīgas ēkas, daudzas no tām - par godu islāmam.^[6]

15. gadsimtā Herāta uz īsu brīdi kļuva par Kara Kojunulu galvaspilsētu, 1506. gadā to ieņēma uzbeki, bet dažus gadus vēlāk - persieši šaha Ismaīla Sefevī vadībā, iekļaujot pilsētu persiešu Sefevīdu impērijā.^[7]

Laikaposmā no 1718. līdz 1863. gadam notika vairākas sadursmes starp pilsētniekiem un apkārtējām afgāņu ciltīm. 1750. gadā, pēc gandrīz gada ilga aplenkuma, pilsētu ieņēma šahs Ahmeds Durrānī, pievienojot to Durrānī impērijai. 1824. gadā, kad impērija sadalījās trīs daļās, Herāta faktiski ieguva neatkarību. 1852. gadā un pēc tam atkal 1856. gadā pilsētu ieņēma persieši, tomēr abas reizes briti nostājās afgāņu pusē un palīdzēja pilsētu atgūt.

1885. gadā britu karaspēks, lai atbrīvotu redzes lauku savai artilērijai, nojauca lielāko daļu no Musalas kompleksa. Krievu iebrukums, kam briti tolaik gatavojās, tā arī nekad nenotika.

Afganistānas demokrātiskās republikas laikā (1978-1979) Herātā bāzējās PSRS padomnieki ar saviem ģimenes locekļiem. 1979. gada 10. - 20. marta Ismaīla Hāna vadītās sacelšanās laikā tika nogalināti 35 padomju pilsoņi. Valsts gaisa spēki, ar Padomju armijas atbalstu, uzsāka pilsētas bombardēšanu, kuras laikā gāja bojā ap 24 000 Herātas iedzīvotāju.

Padomju iebrukuma laikā Ismaīls Hāns kļuva par Herātas modžahedu vadoni, bet pēc padomju karaspēka aiziešanas - par pilsētas galvu. 1995. gadā pilsētu ieņēma talibi, bet Ismaīlam Hānam izdevās aizbēgt. Pēc amerikāņu iebrukuma Afganistānā 2001. gadā, pilsētu ieņēma Ziemeļu alianse un savu varu Herātā atguva Ismaīls Hāns.

Mūsdienās Herātas apkaimē Itālijas vadībā izvietoti NATO karavīri.

Mērs ir Zana Wahide.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Herāta.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
Herāta (no 1960. gadiem līdz mūsdienām) (angliski)

Atsauces

↑ Lielais pasaules atlants, Jāņa sēta, 2008, 224. lpp.
↑ Center Of Afghanistan Studies, University of Nebraska: "Ethnic composition of Afghanistan Arhivēts 2007. gada 27. novembrī, Wayback Machine vietnē." in National Geographic Magazine, 2003
↑ H. F. Schurmann, The Mongols of Afghanistan: an Ethnography of the Moghols and Related Peoples of Afghanistan. The Hague: Mouton, 1962:[1] ; p. 75: "... the Tajiks of Western Afghanistan [are] roughly the same as the Khûrâsânî Persians on the other side of the line ..."
↑ Translated by Herbert Cushing Tolman. «The Behistan Inscription of King Darius». Vanderbilt University, Nashville, Tennessee. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 13. aprīlī. Skatīts: 2009. gada 23. aprīlī.
↑ Stīvens Taners. Afganistāna. Karu vēsture no Aleksandra Lielā līdz talibu krišanai; Subjektiv Filma: Rīga, 2008, 119.lpp
↑ Stīvens Taners. Afganistāna. Karu vēsture no Aleksandra Lielā līdz talibu krišanai; Subjektiv Filma: Rīga, 2008, 127.lpp
↑ P.Clawson. Eternal Iran. Palgrave Macmillan. 2005 ISBN 1-4039-6276-6 23.lpp