Latgales partizānu pulks

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Latgales partizānu pulka karavīri Balvos

Latgales partizānu pulks (1919. gada 5. jūnijs - 1922. gada 1. aprīlis) bija Brīvības cīņu laikā izveidota Latvijas Bruņoto spēku vienība Latgales ziemeļu daļā, kas piedalījās Latgales atbrīvošanas kaujās. 1922. gada 1. aprīlī pulku izformēja un iekļāva Latgales divīzijas 9. Rēzeknes kājnieku pulka sastāvā.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1919. gada 31. martā ar Igaunijas armijas virspavēlnieka pavēli nodibināja Ziemeļlatvijas brigādi pulkveža Zemitāna vadībā, kas kopā ar igauņu karaspēku pārgāja pretuzbrukumā Padomju Latvijas armijai Veru un Valkas virzienā. 1919. gada maija beigās un jūnija sākumā Ziemeļlatvijas brigāde ar igauņu atbalstu ieņēma visu Vidzemes teritoriju (26. maijā Valmieru, 29. maijā Alūksni, 31. maijā Vecgulbeni, 5. jūnijā Madonu). 26. maijā Igaunijas armija ieņēma Pleskavu.

Izveidošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latgales partizānu pulka un Sarkanās armijas pozīcijas 1919. gada jūlijā. Lielo atstarpi starp partizānu pozīcijām aizņēma Orlovas purvs, Lielais un Stampaku purvs.

Pirmie Latgales partizānu uzbrukumi Padomju Latvijas armijai sākās jau 1919. gada martā. Maijā izveidojās vairākas ap 30 vīru lielas militārās vienības Kupravā, Rugājos un citviet. 29. un 30. maijā notika partizānu vienību uzbrukumi no Ziemeļvidzemes caur Balviem atejošajām Padomju Latvijas armijas daļām uz Balvu-Viļakas lielceļa starp Silakrogu un Stompakiem un uz Balvu-Rēzeknes lielceļa pie Rugājiem. Partizānu rokās krita trīs vezumi ar šautenēm un patronām. Tā kā pāri Pededzes upes līnijai Ziemeļlatvijas brigāde un Igaunijas armija negāja, tad sarkanarmieši nocietinājās pozīcijās Austrumlatvijas zemienes purvājos un mežos no Lubānas ezera ziemeļu gala līdz līnijai Augustova-Pokrata-Krutova-Egļeva-Kuprava-Liepna.[1] Notika bruņotas sadursmes starp partizāniem un sarkanarmiešiem pie Silakroga, Augustovas un Orlovas. 1919. gada jūnija vidū Sarkanā armija ar bruņotā vilciena palīdzību mēģināja atgūt kontroli pār Pitalovas-Gulbenes dzelzceļu. 15. jūnijā bruņotajam vilcienam izdevās ieņemt Kupravas staciju, 21. jūnijā sarkanarmieši mēģināja veikt atkārtotu uzbrukumu Balvu stacijas virzienā. Partizāni kopā ar apmēram 100 igauņu kareivjiem ielenca vilcienu un piespieda to atkāpties Pitalovas virzienā.[2] 1919. gada vasarā partizāni ar igauņu karavīru atbalstu ieņēma Liepnu un Balvus.

1919. gada 5. jūnijā partizānu grupu pārstāvji Balvu sanaksmē nolēma apvienoties vienā pulkā,[3] 7. jūlijā no partizānu grupām virsleitnanta Jāņa Vīndedža vadībā nodibināja Latgales partizānu pulku.[4] Sākotnēji partizānu pulkā bija četras rotas:

No 13. jūlija pulks pārgāja Kurzemes divīzijas komandiera pakļautībā. 28.-30. jūlijā notika cīņas pie Baltinavas un pie Punduru stacijas, tika ieņemta Viļaka. Pēc kaujām pie Stompakiem un Susājiem no vietējiem partizāniem izveidoja pulka 5. rotu.

9. augustā no Liepnas partizānu nodaļas izveidoja 6. rotu. 22. septembrī 6.rota 500-600 kaujinieku sastāvā ieņēma Liepnu.

Sarkanās armijas pretuzbrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1919. gada oktobrī partizānu pulks pieauga līdz 2000 vīriem, tādēļ to pārorganizēja un izveidoja trīs bataljonus ar 8 rotām un no 9. rotas izveidoja ceturto bataljonu. 4. oktobrī par pulka komandieri iecēla pulkvedi-leitnantu Jāni Skujiņu. 16. oktobrī pulka 2. bataljons ieņēma Nostrovu un Stompakus. 7.-9. novembrī Sarkanā armija devās pretuzbrukumā un atguva oktobrī zaudētās pozīcijas.

8. decembrī Sarkanās armijas bruņuvilciens "Steņka Razins" uzbruka Kupravas stacijai, ar igauņu bruņuvilciena palīdzību tas tika atsists. Decembrī notika kaujas pie Orlovas, Liepnas, Sompakiem un Tilžas.

Ziemeļlatgales atbrīvošanas operācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1920. gada janvārī pulkā bija 49 virsnieki un 2400 kaujinieki, kuru bruņojumā bija arī ložmetēji. Ziemeļlatgales atbrīvošanas operācijas sākumā pulka 1. bataljons Vīndedža vadībā 10. janvārī ieņēma Kārsavas staciju uz Pitalovas-Rēzeknes dzelzceļa līnijas. 3. un 4. bataljoni pēc kaujām Šķilbēnu augstienē ieņēma Baltinavu un Skangaļus. 2. bataljons 14. janvārī ieņēma Nosovu (Purvmalu) un Pitalovu (Abreni), 2. februārī Višgorodoku (Augšpili). Kauju laikā Latgales partizānu pulks zaudēja 145 kritušos.[4]

Arī pēc Latvijas-Krievijas slepenā pamiera līguma parakstīšanas 1920. gada 30. janvārī Latgales partizānu pulks turpināja veikt kaujas operācijas ienaidnieka aizmugurē.

Pēc kara beigām pulka karavīrus izvietoja Kārsavā un Rēzeknē, bet 1921. gada septembrī pārcēla uz pastāvīgām mītnēm Cēsīs un Valmierā.

Devīze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Tēvs dēlam vīzes dara

No vītola lūciņām,

Dēls vīzēm karā gāja

Tēvuzemi aizstāvēt."

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Vīndzedzim, Buliņam, Lepšem, Brentem, Grīslim, kopā 40 pulka karavīriem tika piešķirts Lāčplēša Kara ordenis - 3. šķira;
  • Jānim Skujiņam 1927. gadā papildus Lāčplēša kara ordeņa 3. šķirai piešķīra arī ordeņa 2. šķiru.

Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1938. gada 14. augustā Brīvības un Partizānu ielas krustojumā Balvos atklāja pieminekli Latgales partizānu pulka kritušajiem karavīriem "Sargājošais partizāns".

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «"Latvijas atbrīvošanas kaŗa vēsture", 1938.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 29. martā. Skatīts: 2012. gada 22. decembrī.
  2. A. Šnepers. Latgales partizānu pulka kauju ceļš. Balvu vēstures un mākslas muzejs. Balvi: Poligrafists, [1993.] - 15 lpp.
  3. Latviešu konversācijas vārdnīcas X. sējuma 20 244-245 slejas. Rīga: 1933.-1934.
  4. 4,0 4,1 Latgales partizāņus pieminot "Latgales vēstnesis" nr. 87 (432), 1938. gada 10. augustā