Viļāni

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Viļāni
pilsēta
Viļānu HES
Viļānu HES
Ģerbonis: Viļāni
Ģerbonis
Viļāni (Latvija)
Viļāni
Viļāni
Koordinātas: 56°33′09″N 26°55′29″E / 56.55250°N 26.92472°E / 56.55250; 26.92472Koordinātas: 56°33′09″N 26°55′29″E / 56.55250°N 26.92472°E / 56.55250; 26.92472
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Novads Viļānu novads
Pirmoreiz minēta 1495. gadā
Pilsētas tiesības kopš 1928. gada
Vēsturiskie
nosaukumi
vācu: Welonen
poļu: Wielony
Platība
 • Kopējā 4,9 km2
Augstums 115 m
Iedzīvotāji (01.01.2016.)[1]
 • kopā 3 156
 • blīvums 644,1/km²
Laika josla EET (UTC+2)
 • Vasaras laiks (DST) EEST (UTC+3)
Pasta indeksi LV-4650
Mājaslapa www.vilanunovads.lv
Viļāni Vikikrātuvē

Viļāni ir pilsēta Latgalē, Viļānu novada centrs. Izvietojusies Maltas upes krastā autoceļu A12 (E22), P58 (Viļāni — PreiļiŠpoģi) un P59 (Viļāni — RužinaMalta) krustojumā pie dzelzceļa līnijas RīgaMaskava iecirkņa Krustpils—Rēzekne II 215 km attālumā no Rīgas un 27 km — no Rēzeknes. Pilsētas tiesības Viļāni ieguva 1928. gadā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Viļānu vēsture

Pirmo reizi Viļānu muižaRēzeknes fogtejas muiža ar nosaukumu Wielona minēti 1495. gadā Livonijas ordeņa mestra Valters Pletenberga nomas līgumā. No 1507. līdz 1603. gadam muiža atradās Overlaku dzimtas īpašumā. Inflantijas vaivadijas laikā muiža atradās Ofenbergu dzimtas īpašumā līdz 1731. gadam, kad muižu pārņēma brāļi I. un J. Riki (poļu: Rykowie), pēc 1752. gada Miķelis Riks (Michał Ryk), kas ierīkoja klosteri un uzcēla baroka Sv. Ercenģeļa Miķeļa baznīcu.

Pēc Polijas pirmās dalīšanas Latgalei 1772. gadā nonākot Krievijas impērijas sastāvā, bernardieši Viļānos no 1826. gada uzturēja draudzes skolu, pēc 1830. gada Polijas Novembra sacelšanās Krievijas impērijas varas iestādes klosteri slēdza. 1852. gadā Viļānus jau dēvēja par miestu, bet miesta tiesības tiem oficiāli piešķīra 1862. gadā. Viļānu attīstību apturēja Pirmais pasaules karš. Kara sākumā Janovska ādu fabrika, kas ražoja produkciju armijas vajadzībām, tika evakuēta uz Krieviju.

Latvijas brīvības cīņu laikā 1918. gada decembrī Viļānus ieņēma Sarkanā armija, bet Latgales atbrīvošanas operācijas laikā 1920. gada 12. janvārī Latvijas armijas 2. Ventspils kājnieku pulks ieņēma Viļānus un izturēja ar diviem bruņuvilcieniem pabalstīto Sarkanās armijas 472. pulka pretuzbrukumu. 1924. gadā mariāņu priesteris Benedikts Skrinda atjaunoja klostera darbību, 1928. gadā Viļāniem piešķīra pilsētas tiesības. Pilsētā darbojās latviešu, krievu un ebreju skolas.

Otrā pasaules kara laikā notikušās Latvijas okupācijas laikā 1940. gada 17. jūnijā Viļānos ienāca PSRS karaspēks, bet 1941. gada 2. jūlijā Viļānus ieņēma vācu karaspēks. Okupācijas laikā nacisti iznīcināja apmēram pusi Viļānu iedzīvotāju, tostarp gandrīz visus ebrejus. 1944. gada atkāpšanās laikā vācieši uzspridzināja klostera telpas[2]. 1944. gada 28. jūlijā Viļānos ienāca Sarkanā armija.

No 1947. līdz 1949. gadam Viļāni bija Viļānu apriņķa centrs, no 1949. līdz 1962. gadam Viļānu rajona centrs. Atmodas kustības laikā 1987. gadā Viļānos atgriezās mariāņu ordenis.

Ģeogrāfiskais raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viļāni atrodas Latvijas austrumu daļā, administratīvi kopš 2009. gada — Viļānu novadā, pirms tam tā bija Rēzeknes rajona pilsēta.

Malta pie Viļāniem

Fizioģeogrāfiski Viļāni atrodas Jersikas līdzenuma austrumu daļā, galvenokārt Maltas labajā krastā (40 km no Maltas ietekas Lubāna ezerā[3]). Apkaimes reljefs pārsvarā ir līdzens un nedaudz paugurains. Lielāko pauguru vidējais augstums ir 120 — 130 m vjl. Uz Austrumiem no pilsētas sākas Latgales augstienes Rēzeknes pazeminājums un Rāznas pauguraine, uz dienvidiem — Maltas pazeminājums, uz ziemeļiem — Lubāna līdzenums. Cauri pilsētai tek Malta. Viļānu apkaimē tai ir stāvi, 5 — 12 m augsti, gleznaini krasti, augšpus tilta izveidota neliela ūdenskrātuve.[4]

Klimats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viļānos klimats ir mēreni kontinentāls, vidēji silts un mitrs. Gada vidējā temperatūra ir 6 °C, janvāra vidējā temperatūra apmēram -7 °C, jūlija 17,5-18 °C. Nokrišņi apmēram 600 mm gadā.[4]

Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

20. gs. sākumā iedzīvotāju skaits tagadējā Viļānu teritorijā bija lielāks par tūkstoti. Tas pakāpeniski palielinājās līdz 30. gadiem, bet 2. pasaules karā gandrīz par 50% samazinājās. Iedzīvotāju skaits īpaši strauji pieaugua 1950. — 1962. g., kad Viļāni bija rajona centrs. 90. gados iedzīvotāju skaits pamazām samazinājās negatīvā dabiskā pieauguma un negatīvās migrācijas dēļ.[4]

Pilsētbūvniecība un arhitektūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilsētu rotā divu torņu baroka baznīcas siluets un klostera piebūve. 1852. gadā Viļānos bija 12 sētas, 20. gs. sākumā — 242 dzīvojamās ēkas, septiņas no tām bija mūra ēkas. 1930. gadā pilsētai tika apstiprināti būvnoteikumi, kuros paredzēja saimniecības centra, dzīvokļu rajona izveidošanu un celtniecību. Pieļaujamais būvmateriāls netika reglamentēts. Notika pilsētas labiekārtošanas darbi. Galvenajās ielās tika ierīkoti betona trotuāri, nomaļās ielas grantētas, ierīkoti apstādījumi. Veikti priekšdarbi pilsētas tirgus laukuma paplašināšanai, parka un peldētavas ierīkošanai. Pēc 2. pasaules kara tika likvidēti kara postījmi, uzceltas dzīvojamās un sabiedriskās ēkas, tai skaitā Viļānu vidusskolas četrstāvu ēka.[4]

Reliģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tagad Viļānos darbojas divas draudzes: katoļu un vecticībnieku. Baroka stilā ar diviem torņiem celtā katoļu baznīca ar klosteri pabeigta 1772. gadā. Vecticībnieki uzcēluši 20. gs. 30. gados lūgšanu namiņu, vēlāk apmūrēja silikātķieģeļiem. 2005. gadā draudzes prāvests A. Voronovs sadarbībā ar SIA "Ābekoks" pārveidoja to par koka dievnamu, iekšienē tika veikts liels remonts.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Latvijas iedzīvotāju skaits pašvaldībās pagastu dalījumā» (PDF). Iedzīvotāju reģistra statistika uz 01.01.2016. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde. 2016. gada 1. janvārī.
  2. «Mariāņu kongregācija». Skatīts: 2017. gada 25. martā.
  3. Viļānu ūdenskrātuve
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 Iltnere, A. Placēns, I. 1999. Latvijas pilsētas. Rīga, Preses nams. 574 — 578 lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]