Rīdigers fon der Golcs

Rīdigers fon der Golcs Gustav Adolf Joachim Rüdiger Graf von der Goltz Rīdigers fon der Golcs 1919. gadā Personīgā informācija Dzimis 1865. gada 8. decembrī Cillihava, Prūsijas Karaliste (tagad — Sulehova, Polija) Miris 1946. gada 4. novembrī (80 gadi) Kinsegas muiža, Augšbavārija, Bavārija, ASV okupācijas zona Vācijā Tautība vācietis Dzīvesbiedre Hanna Karolīne fon Hāze

Militārais dienests Dienesta pakāpe ģenerālis Dienesta laiks 1885—1920 Valsts Vācijas Impērija (1885—1918), Veimāras Republika (1918—1920) Struktūra sauszemes armija Komandēja 12. Zemessardzes divīzija, Baltijas jūras divīzija, 6. rezerves korpuss Kaujas darbība Pirmais pasaules karš, Somijas pilsoņu karš, Latvijas brīvības cīņas, Kapa pučs Apbalvojumi Baltiešu Krusts Izglītība Prūsijas Kara akadēmija Cits darbs Liepājas gubernators (1919), Vācijas rezerves virsnieku savienības vadītājs (1934-1939)

Rīdigers fon der Golcs, pilnajā vārdā Gustavs Ādolfs Joahims Rīdigers fon der Golcs (vācu: Gustav Adolf Joachim Rüdiger Graf von der Goltz; dzimis 1865. gada 8. decembrī, miris 1946. gada 4. novembrī) bija Vācijas Impērijas virsnieks, grāfs, 1919. gadā Austrumprūsijas robežām tuvajā Kurzemē un Ziemeļlietuvā dislocētā 6. rezerves korpusa komandieris. Aktīvi iesaistījās Latvijas brīvības cīņās no 1919. gada 1. februāra līdz 14. oktobrim, apbalvots ar Baltiešu Krustu.

Dzīves sākums

Dzimis 1865. gada 8. decembrī Cillihavā, Prūsijas Karalistes Brandenburgas zemē. 1881. gadā iestājies Prūsijas Kara akadēmijā Berlīnē, pēc kuras iestājās 1. kājnieku gvardu pulkā 1885. gada martā, un novembrī paaugstināts par leitnantu, bet 1893. gada septembrī par pirmo leitnantu un nosūtīts uz 109. grenadieru pulku Karlsrūē. 1895. gadā nosūtīts uz Ģenerālštābu Berlīnē, 1896. gadā nosūtīts uz 9. armijas korpusa štābu Altonā. 1897. gada aprīlī paaugstināts par kapteini. 1900. gadā iecelts par 115. kājnieku pulka rotas komandieri Altenburgā. 1902. gadā nosūtīts uz 1. gvardes kājnieku divīzijas štābu, bet 1903. gadā uz 4. armijas korpusa štābu Magdeburgā. 1906. gadā nosūtīts uz Brandenburgas virspavēlniecības štābu Berlīnē. 1909. gadā iecelts par bataljona komandieri 4. kājnieku gvardes pulkā. 1911. gada janvārī paaugstināts par pulkvežleitnantu un augustā nosūtīts uz impērijas Ģenerālštābu, kur vadīja sekciju, bet jau novembrī iecelts par Kara akadēmijas štāba direktoru. 1913. gadā paaugstināts par pulkvedi un iecelts par 76. kājnieku pulka komandieri Hamburgā.

Karš

Pirmā pasaules karā 1914. gada 5-12. septembrī komandēja pulku Pirmajā Marnas kaujā. Novembrī nosūtīts uz Austrumu fronti un iecelts par 34. kājnieku brigādes komandieri un 1915. gada jūnijā par 5. gvardes brigādes komandieri. 1915. gada 7.-22. februārī cīnījās Otrajā Mazūrijas ezeru kaujā. Pārcelts atpakaļ uz Rietumu fronti, kur 1916. gada 1. maijā tika iecelts par 1. gvardes kājnieku brigādes komandieri un cīnījās Sommes kaujā no 1916. gada 1. jūlija līdz 16. novembrim. 1916. gada 18. augustā paaugstināts par ģenerālmajoru.

1917. gada jūnijā, gatavojoties Vācijas Pavasara ofensīvai, Rīdigers fon der Golcs tika iecelts par 37. kājnieku divīzijas komandieri, bet 1918. gada februārī par Dancigā saformētās Baltijas jūras divīzijas (Ostsee-Division) komandieri. Ap 9500 kareivju divīziju veidoja 12. landesvēra (rezerves) divīzija, jēgeru bataljoni un velosipēdistu rotas. 1918. gada aprīļa sākumā to nosūtīja uz Somiju, kuras valdība Pilsoņu karā cīņai pret Sarkanajiem gvardiem lūdza Vācijas militāro palīdzību. 3. aprīlī vācieši izsēdās Hanko pussalā, ātri atbrīvoja Helsinkus no sarkanajiem un līdz mēneša beigām nodrošināja Somijas neatkarību. Divīzija līdz 30. maijam Somiju atstāja, bet Golcs palika kā Vācijas valdības pārstāvis.

Golca panākumi Somijā ietekmēja lēmumu 1919. gada sākumā viņu iecelt par Kurzemē un Ziemeļlietuvā esošo Vācijas armiju komandieri, lai aizsargātu šos Austrumprūsijas pierobežu reģionus no boļševiku uzbrukuma. Fon der Golcs kļuva par 6. rezerves korpusa komandieri, 1919. gada 1. februārī ierodoties Liepājā. Viņš bija Liepājas okupācijas spēku militārais gubernators un reģionā esošo Vācijas armijas spēku un 1. gvardes rezerves divīzijas komandieris. Viņa brālis aktīvi iesaistījās brīvprātīgo vervēšanā Vācijā un Freikorps vienību sūtīšanā uz Kurzemi. Nelielā un vājā Dzelzsbrigāde, drīz izauga par šo algotņu veidotu Dzelzdivīziju, kas bija pakļauta Golcam. Lai arī juridiski pakļauts Latvijas Pagaidu valdībai, Golcam pakļāvās arī Baltijas landesvērs, ko veidoja vietējās vācbaltiešu vienības un latviešu spēki, Kalpaka un Baloža vadībā.

Fon der Golca komandētā karaspēka uzbrukums Latvijā un Lietuvas ziemeļos.

1919. gada 3. martā Golcs sāka pretuzbrukumu boļševikiem, dažās nedēļās sasniedzot Lielupes līniju un atbrīvojot Jelgavu. Vāciešu bruņoto vienību konflikti ar Ulmaņa Pagaidu valdību noveda pie 1919. gada 16. aprīļa puča, ko Golcam it kā nezinot veica vācbaltiešu un Freikorps vienības. Rezultātā izveidojās vāciešu intereses atbalstoša Niedras valdība. Pēc landesvēra un Dzelzdivīzijas veiktās Rīgas ieņemšanas 1919. gada 22. maijā Golca ambīcijas piesaistīja Antantes uzmanību, kas nevēlējās tālāku vāciešu ietekmes pieaugumu reģionā. Landesvērs un Dzelzdivīzija jūnija beigās cieta sakāvi Cēsu kaujās pret igauņu karaspēku, kam palīdzēja Ziemeļlatvijas brigāde. Lai novērstu Golca saistību ar šo uzbrukumu, Dzelzdivīzija bija pārgājusi Niedras valdības pakļautībā, un Landesvēra komandierim piešķirta Latvijas pilsonība.

Saskaņā ar 3. jūlijā noslēgto Strazdumuižas pamiera līgumu vācu karaspēkam līdz 5. jūlija vakaram bija jāpamet Rīga un visdrīzākā laikā jāatstāj Latvijas teritorija. Golcs sāka Vācijas armijas vienību nosūtīšanu uz dzimteni, taču lielākā daļa brīvprātīgo algotņu vēlējās palikt Latvijā. 21. septembrī Golcs noslēdza līgumu ar Pāvelu Bermontu, saskaņā ar kuru vācu okupētās teritorijas civilpārvaldi nodeva Bermontam, un vācu vienības iekļāvās Rietumu brīvprātīgo armijas sastāvā.

Pakļaujoties Antantes kategoriskajai prasībai, Vācija beidzot atsauca Golcu no Latvijas 1919. gada oktobrī.

R. fon der Golcs un P. Bermonts pie ieejas štābā Jelgavā.

• 
  Baltijas divīzija ieiet Helsinkos, 1918. gada 13. aprīlis
• 
  Baltijas divīzijas parāde Helsinkos, 1918. gada 14. aprīlis
• 
  Fon der Golcs Helsinkos, 1918
• 
  Golcs un Karls Gustavs Mannerheims Helsinkos, 1918
• 
  Karls Gustavs Mannerheims un Golcs Helsinkos, 1938

Vācijā

1920. gada martā Golcs Vācijā piedalījās neveiksmīgajā Kapa pučā. Vēlāk viņš nodarbojās ar jaunatnes militāro audzināšanu. No 1934. līdz 1939. gadam viņš vadīja Vācijas rezerves virsnieku savienību. 1920. gadā tika izdoti Golca memuāri Meine Sendung in Finnland und im Baltikum, kuros aprakstīta viņa militārā un politiskā darbība Somijā un Latvijā. Golca atmiņas ar mainītu nosaukumu 1936. gadā piedzīvoja atkārtotu izdevumu — Als politischer General im Osten.

Rīdigers fon der Golcs mira 1946. gada 4. novembrī Bavārijā.

Bibliogrāfija

1. Goltz, Rudiger von der, Meine Sendung in Finnland und im Baltikum, Leipzig: K.F.Kochler Verlag, 1920.
2. Goltz, Rudiger von der, Als politischer General im Osten, Leipzig, 1936.
3. Paluszyński, Tomasz, Walka o niepodległość Łotwy 1914-1921, Warszawa 1999.
4. Paluszyński, Tomasz, Walka o niepodległość Estonii 1914-1920, Poznan 2007.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Rīdigers fon der Golcs.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Pirmā pasaules kara enciklopēdijas raksts (angliski)
• Golcs, Rīdegers fon der (Historia.lv)
• Attēli - Golca divīzija Somijā (vāciski)
• Golca biogrāfija (vāciski)