Pāriet uz saturu

Romas ķēniņvalsts

Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par karalisti. Par citām jēdziena Roma nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Romas ķēniņvalsts
Regnum Romanorum
753.–509. gads p.m.ē.[1]
Senās Romas pilsētas attīstības attēlojums.
Senās Romas pilsētas attīstības attēlojums
Apraksts
Vēsturiskais laikmets: dzelzs laikmets Itālijas teritorijā:
• 753. gads p.m.ē. (Romas dibināšana)
• 509. gads p.m.ē. (Romas republikas izveide)
Valsts iekārta: ievēlama monarhija
Valsts veids: pilsētvalsts ar apkārtēju lauku teritoriju
Platība: ap 822 km2 (6. gadsimta beigas p.m.ē.)[2]
Galvaspilsēta: Roma
Valoda: latīņu (senais dialekts), sabīņu un etrusku[1]
Reliģija: pagānisms (romiešu reliģija)
Pārvalde
Valsts vadītājs: monarhs (ķēniņš)
Padomdevēja orgāns: senāts
Papildinformācija
Daļa no mūsdienu: Valsts karogs: Itālija Itālija
Valsts karogs: Vatikāns Vatikāns
Priekštecis: latīņu un sabīņu ciltis Itālijas teritorijas bronzas laikmetā Pēctecis: Romas republika

Romas ķēniņvalsts jeb Romas karaļvalsts (latīņu: Regnum Romanum), nereti saukts arī par Romas valdnieku laikmetu, bija Senās Romas valsts attīstības periods, kurā pie varas atradās vairāki valdnieki jeb ķēniņi (Rex).

Kopsavilkums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valdnieku laikmets Senajā Romā pastāvēja no tās dibināšanas ap 753. gadu pirms mūsu ēras (p.m.ē.), līdz Romas republikas izveidošanai 509. gadā p.m.ē.[1] Šajā laikā Roma, līdzīgi kā daudzas polisas Senajā Grieķijā, pastāvēja kā pilsētvalsts, kuras politiskā ietekme nestiepās tālāk par Tibras lejteci un tās apkārtējo teritoriju.[3][4] Līdz ar to Roma izveidojās par vienu no daudzajām pilsētvalstīm Latijas teritorijā, kuru paralēli romiešiem apdzīvoja arī citas latīņu ciltis.[2]

Saskaņā ar vairākām leģendām un seno laiku autoru atstātajām ziņām Romu dibināja divi brāļi (Romuls un Rems), no kuriem Romuls kļuva par pirmo pilsētas valdnieku (ķēniņu), un pēc kura valdnieka statusu līdz republikas izveidei ieņēma vēl seši ķēniņi.[5] Atšķirībā no republikas un impērijas laika posmiem par valdnieku laikmetu ir sagalabājies vismazāk vēsturisko liecību, kas tādējādi apgrūtina tā kopējo izpēti.[1]

Izpēte

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākā problēma, ar kuru nākas saskarties vēsturniekiem, pētot agrīno Senās Romas vēsturi, ir tāda, ka mūsdienās trūkst pārliecinošu vēsturisko liecību, kas būtu saisitītas ar Romas ķēniņvalsts laika periodu.[6] Visi mūsdienās pieejamie rakstiskie avoti, kas ir attiecināmi uz tā saucamo valdnieku laikmetu, tika radīti vēlākos gadsimtos (republikas un impērijas laikā), galvenokārt uz mutisko avotu bāzes, kā rezultātā to autentiskums par aprakstīto informāciju bieži vien ir apšaubāms.[7] Paralēli tam daudzi no pieejamajiem avotiem ir savijušies ar mītiem un dažādiem nostāstiem, kas tādējādi vēl jo vairāk apgrūtina atšķirt vēsturisko realitāti no izdomājumiem.[8]

Nozīmīgākie seno laiku autori, kuru darbos ir ietvertas ziņas par agrīno Senās Romas vēsturi un uz kuru bāzes var balstīties mūsdienu pētnieki, ir romiešu orators Cicerons, kurš dzīvoja vēlīnās republikas posmā 1. gadsimtā p.m.ē., romiešu vēsturnieks Tits Līvijs un grieķu vēsturnieks Halikarnāsas Dionīsijs, kas dzīvoja impērijas sākumposmā ap 1. gadsimta miju, kā arī grieķu izcelsmes romiešu vēsturnieks Dions Kasijs, kurš dzīvoja 3. gadsimtā.[9] Diemžēl ne visi šo autoru darbi ir pilnībā sagalabājušies līdz mūsdienām, līdz ar to būtiskas ziņas par agrīno Senās Romas periodu ir iespējams gūt arī no tādiem sengrieķu un romiešu autoriem kā Strabons, Plūtarhs un Tacits.[10]

Iemesli, kādēļ līdz mūsdienām nav sagalabājušās rakstiskās liecības no Senās Romas pirmsākumiem, ir dažādi. Atsevišķi pētnieki norāda, ka tikai svarīgākie dokumenti no Romas ķēniņvalsts perioda tika iekalti un atzīmēti uz akmens un bronzas plāksnēm, kur lielākā daļa no tām visticamāk laika gaitā tika pārkausētas, lai tādējādi attiecīgais metāla sakausējums varētu tikt izmantots atkārtoti.[11] Turpretim vairums no pārējiem dokumentiem visticamāk tika pierakstīti uz mazāk izturīgiem materiāliem kā, piemēram, koka, pergamenta un auduma, kas tādējādi fiziski nav spējuši saglabāties tūkstošiem gadu līdz mūsdienām.[11]

Agrīnās Senās Romas vēstures pētniecību apgrūtina arī tas, ka ap 390. gadu p.m.ē. gallu uzbrukuma laikā tika izpostīta un izlaupīta Romas pilsēta, kā rezultātā varēja iet bojā vairums no iepriekšējo gadsimtu saglabātājiem vēstures avotiem kā, piemēram, dokumenti un citas liecības.[12] Šī iemesla dēļ mūsdienās primārais veids kā tiek pētīta Romas ķēniņvalsts vēsture ir caur arheoloģiskajiem izrakumiem, kas paver iespēju pētīt Senās Romas pirmsākumus no dzelzs laikmeta kopienām ap 900. gadu p.m.ē. līdz Romas pilsētvalsts urbanizācijas attīstībai 7. un 6. gadsimtā p.m.ē.[13]

Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romas dibināšana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saskaņā ar leģendu Romas pilsētu dibināja dvīņi Romuls un Rems, kurus sākotnēji mazotnē izglāba un uzaudzināja vilku māte

Lai gan mūsdienu arheoloģiskie izrakumi norāda, ka Romas pilsētas teritorija ir bijusi apdzīvota jau kopš aptuveni 1000. gada p.m.ē., seno laiku rakstiskās liecības no republikas un impērijas laikiem pauž uzskatu, ka tā ir tikusi dibināta 753. gadā p.m.ē., kas līdz mūsdienām ir saglabājies par pilsētas vēstures oficiālo atskaites punktu.[1][14][15]

Mūsdienu pētnieki atzīmē, ka seno laiku autoru rakstiskās liecības saistībā ar Romas dibināšanu 8. gadsimta vidū p.m.ē. pakāpeniski sāka veidoties laika posmā starp 5. un 3. gadsimtu p.m.ē., kas satura ziņā sevī ietvēra sajaukumu starp sengrieķu mitoloģiju, itāliku tautu folkloru un romiešu mutisko tradīciju.[16] Šī iemesla dēļ visu seno laiku autoru apraksti par Romas dibināšanu ir galvenokārt balstīti uz dažādiem mītiem un leģendām.[1]

Tā kā seno romiešu autori kā, piemēram, Kvints Fabijs Piktors (Quintus Fabius Pictor) Romas pirmsākumus sāka aprakstīt vien 3. gadsimtā p.m.ē., senākās rakstiskās liecības par Romas dibināšanu ir saglabājušās no senajiem grieķiem, kas kopš 5. gadsimta p.m.ē. radīja vismaz 60 mītus, kas bija saistīti ar Romas pilsētas izveidi.[16] Kopā ar romiešu mutisko tradīciju un citu itāliku tautu folkloras ietekmi popluārākais nostāsts par Romas dibināšanu laika gaitā tika saistīts ar divu dvīņu — Romula un Rema — vārdiem, kas 753. gada 21. aprīlī p.m.ē. lika pamatus Romas pilsētai Palatīna kalna virsotnē Tibras kreisajā krastā.[5][17][18]

Saskaņā ar leģendu abi dvīņi, kas tika uzskatīti par romiešu kara dieva Marsa atvasēm, pēc piedzimšanas tika atstāti novārtā mazā groziņā Tibras upes krastos, kurus pēc tam esot izglābusi un zīdījusi vientuļa vilku māte.[1] Pēc izaugšanas abi dvīņi 753. gadā p.m.ē. Palatīna kalna virsotnē dibināja Romas pilsētu, kura vēlāk esot nosaukta Romula — tās pirmā ķēniņa — vārdā.[1]

Mūsdienu vēsturnieki norāda, ka daudzām seno laiku tautām Vidusjūras reģionā bija izplatīti līdzīgi nostāsti par pamestiem dvīņiem un to varonību brieduma gados, līdz ar to Romula un Rema stāsts netiek uzskatīts par oriģinālu.[1][19] Šī iemesla dēļ abu dvīņu leģenda visticamāk esot bijusi vēlāko seno laiku autoru izdomājums, lai tādejādi piešķirtu Romas pirmsākumiem tās dievišķo un militāro kultūru.[1][20]

No ciemata uz pilsētvalsti

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ciemata rekonstrukcija Palatīna kalna virsotnē pirms Romas pilsētvalsts izveides
Romas atrašanās vieta Tibras upe lejtecē ap 753. gadu p.m.ē.

Mūsdienu pētījumi norāda, ka Romas pilsētas teritorija ir sākotnēji tikusi apdzīvota ap 1000. gadu p.m.ē., kur līdz 8. gadsimtam p.m.ē. tajā bija izveidojušies vairāki ciemati, kas bija uzcelti uz vairākiem pakalniem topošās pilsētas apkārtnē .[14] Arheoloģiskie pētījumi parāda, ka senākais apdzīvotais pakalns Romas teritorijā bija Palatīna kalns, kuru sākotnēji ap 10. gadsimtu p.m.ē. apdzīvoja latīņu ciltis primitīvās salmu būdās, un pēc kura pamazām tika apdzīvoti arī pārejie seši no kopējiem septiņiem Romas pakalniem.[1][21]

Tāpat arheoloģiskie izrakumi vairākās apbedīšanas vietās liecina par augstu sabiedrības noslāņošanos 8. gadsimtā p.m.ē., kur atsevišķās kapu vietās ir uzietas iespaidīgas bagātības.[14] Visbeidzot 7. gadsimtā p.m.ē. tās teritorijā sāka celt arī pirmās publiskās ēkas, kas nozīmēja, ka līdz 7. gadsimta beigām p.m.ē. un 6. gadsimta sākumam p.m.ē. Roma no ciematu kopienas pamazām attīstījās par pilsētvalsti.[14][22]

1950. gados veiktie zviedru arheologu izrakumi mūsdienu Romas centrālā foruma apkārtnē lika secināt, ka pilsētas foruma pirmsākumi bija meklējami ap 575. gadu p.m.ē., kad tas pamazām sāka kļūt par romiešu sabiedrības galveno pulcēšanās vietu.[23] Tomēr lielākā daļa mūsdienu arheologu šo pilsētas foruma pirmsākumu vairāk datē ar 625. gadu p.m.ē.[24] Tāpat arheoloģiskās liecības norāda, ka 7. gadsimta beigās p.m.ē. foruma austrumdaļā visticamāk ir tikušas nojauktas vairākas dzīvojamās būdas no iepriekšējiem gadiem, lai tādējādi atbrīvotu vietu Romas valdnieka (ķēniņa) rezidencei (Regia), kurā regulāri tika pārraudzīti vairāki reliģiskie rituāli.[25]

Papildus izrakumi foruma apkārtnē norāda, ka ap 600. gadu p.m.ē. forums ir ticis pārklāts ar bruģējumu, kas tādejādi liek secināt, ka tas ir ticis izmantots sabiedriskiem pasākumiem, to skaitā politiskām un reliģiskām aktivitātēm.[24] Tāpat pētniekiem ir izdevies noskaidrot, ka ap to pašu 600. gadu p.m.ē. foruma apkārtnē atsevišķas ēkas ir bijušas pārklātas ar jumtu dakstiņiem, to skaitā arī senāta nams (Curia Hostilia).[25]

Galvenie arheoloģiskie izrakumi attiecībā uz Romas ķēniņvalsts periodu ir veikti pilsētas centrālā foruma apkārtnē

Senākais romiešu templis, kas līdz šim caur arheoloģiskajiem izrakumiem ir uziets Romas teritorijā, ir Forum Boarium, kas atrodas netālu no Kapitolija kalna un tiek datēts ar 6. gadsimta beigām p.m.ē.[26] Veicot izrakumus, pētniekiem zem tempļa altāra izdevās uziet vairāku dzīvnieku mirstīgās atliekas, kas visticamāk ir kalpojuši par upurēšanas objektiem.[26] Bez tam līdzās dzīvnieku kaulu atliekām bija atrodami arī vairāki ziedojumu priekšmeti kā, piemēram, parfimērijas pudeles, māla podi, dzintara gabali, dažādi svari un citas lietas.[26]

Romas ķēniņvalsts laika posmā notika arī pakāpeniska pāreja uz plašāku un izturīgāku mājokļu celtniecību, kur mūsdienu itāļu arheologu veiktie pētījumi norāda, ka, sākot ar 7. gadsimta beigām p.m.ē., romieši sāka aizstāt primitīvākas būdas ar akmens un mūra celtnēm, kur jumta segumu parasti veidoja dažādi koka izstrādājumi un māla dakstiņi.[27] Šī iemesla dēļ līdz 6. gadsimta beigām p.m.ē. turīgākā Romas iedzīvotāju daļa dzīvoja tikpat plašās un greznās ēkās kā vēlākie romieši impērijas sākumposmā.[27]

Līdz 6. gadsimta vidum p.m.ē. Roma bija paspējusi kļūt par lielāko pilsētu Itālijas vidusdaļā, taču viscaur karalistes periodu un republikas sākumposmu tās ietekme nestiepās tālāk par Tibras lejteci un tās tuvāko apkārtni.[3] Tikai 4. gadsimta vidū p.m.ē., kad Romā jau ilgāku laiku bija pastāvējusi republikāniskā iekārta, tā pamazām sāka izvērst savu militāro ekspansiju citviet Itālijas teritorijā.[3]

Atsevišķi pētnieki uzsver, ka līdz 6. gadsimta beigām p.m.ē., kad beidza pastāvēt Romas ķēniņvalsts, tās ietekme varēja stiepties aptuveni 822 km2 platībā, kas būtu aptuveni viena trešā daļa no visām latīņu apdzīvotajām zemēm tajā laikā.[2] Lai gan minimāla nocietinājumu sistēma kā, piemēram, dažādi uzbērumi pilsētas apkārtnē noteikti pastāvēja, nekāds aizsardzības mūris ķēniņvalsts periodā vēl neeksistēja, pirmais nopietnais aizsargmūris jeb tā saucamais Servija mūris (Murus Servii) apkārt pilsētas teritorijai tika uzcelts vien republikas periodā (4. gadsimta sākumā p.m.ē.).[28]

Lai nu kā, bet daļa mūsdienu vēsturnieku atzīmē, ka romiešu koncepts par pilsētvalsti kā tādu, iespējams, tika lielā mērā aizgūts no senajiem grieķiem un feniķiešiem, kuru apmetnes uz dienvidiem no Latijas, kā arī tirgotāju aktivitāte Vidusjūras rietumdaļā, laika gaitā veicināja dziļāku saskarsmi ar latīņu tautām un to pakāpenisko urbanizācijas attīstību Romas ķēniņvalsts periodā.[29]

Valsts pārvalde

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jādomā, ka viens no galvenajiem faktoriem, kas romiešus jau sākotnēji atšķīra no vairuma citu seno tautu un valstu Vidusjūras reģionā un veicināja vēlākās Romas attīstību un pieņemšanos spēkā, bija organiska sabiedrības institucionālā struktūra, kas izveidojās vēl karaļu laikā. Šajā laikā sākās Romas iedzīvotāju noslāņošanās. Tie sadalījās divos galvenajos slāņos: patriciešos un plebejos. Patricieši baudīja politiskas tiesības, tie no sava vidus ievēlēja Senātu (senatus), kurš iecēla ķēniņu. Ķēninš valdīja visu savas dzīves laiku, viņš bija atbildīgs par karaspēka savākšanu kara laikā, viņam vajadzēja šo karaspēku arī vadīt kaujā. Karalis bija arī augstākais tiesnesis civilās un kriminālās lietās.

Senāts

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senātam nebija tiesību diktēt ķēniņam nekādus lēmumus. Tas nepieņēma arī likumus — tā bija ķēniņa prerogatīva. Taču ķēniņš, ja viņš to vēlējās, varēja griezties pie Senāta un lūgt tā viedokli vai padomu tajā vai citā jautājumā. Līdz ar to vienvadības princips romiešiem bija sabalansēts ar sarežģītu jautājumu kolektīvu apspriešanu. Ar šo valstisko funkciju sadalījumu vien jau romieši krasi atšķīrās gan no Austrumu despotijām, gan grieķu demokrātijas. Izrādījās, ka šāda valsts institucionālā struktūra ir daudz stabilāka un dzīvotspējīgāka. Ķēniņš krīzes gadījumā varēja pieņemt ātrus, operatīvus lēmumus, nezaudējot laiku ilgstošos strīdos, bet stratēģiski svarīgu lēmumu alternatīvas vairumā gadījumu tika apsvērtas un izdiskutētas Senātā.

Plebeji

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tiek uzskatīts, ka plebeju šķiru sākotnēji veidojuši galvenokārt pie ligūru cilts piederošie Romas iedzīvotāji. Par plebejiem sociālā statusa izpratnē tie kļuvuši pēc pakļaušanas citai Romas teritoriju apdzīvojušai ciltij - sabīņiem. Ligūru zemes sabīņi piesavinājušies, padarot iekaroto tautu par saviem pakļautajiem. Taču lai gan plebejiem (tautai) nebija tiešu politisko tiesību, tie aktīvi piedalījās politiskajā dzīvē ar divu savu demokrātisko institūciju palīdzību. Viena no tām bija Comitia Curiata, jeb kūriju komiteja, kas pārstāvēja 30 kūrijas (Curiae). Kūrijas veidojās pēc asinsradniecības vai reliģiskā principa. Kūrijas savās sanāksmēs (asamblejās) izteica viedokli par jauna ķēniņa iecelšanu vai kara pieteikšanu. Tās, pēc ķēniņa ierosinājuma parasti sanāca divas reizes gadā. Kūrijām, kūriju komitejai, nebija ne likumdošanas, ne arī padomdevēja tiesības. Taču viņu viedoklis un atbalsts bija svarīgs no valsts vienotības viedokļa, it īpaši kara gadījumos.

Otra plebeju institūcija bija centūriju komiteja (Comitia Centuriata). Šī komiteja pārstāvēja centūrijas (centuria) — Romas militārās vienības. Šīs komitejas tiesības un funkcijas bija līdzīgas kūriju komitejai. Abu komiteju nepieciešamība un to līdzdalība politiskajā dzīvē izskaidrojama ar to, ka arī plebejiem, pēc nozīmīgas militārās reformas 6. gadsimtā p.m.ē., drīkstēja piederēt īpašums, viņiem līdz ar patriciešiem arī vajadzēja kalpot armijā. Centūrijas plebeji tika sadalīti rangos, atkarībā no vecuma un īpašuma lieluma. Lai gan tam it kā bija loģisks pamats, praksē tas nereti izraisīja daudzus strīdus un konfliktus, kas saasinājās Romas republikas laikā. Abas plebeju komitejas ar savu viedokli vai priekšlikumiem varēja griezties gan pie ķēniņa, gan pie senāta. Lai gan kā vienam, tā otram, kā jau minēts, komiteju viedokļi vai priekšlikumi nebija saistoši, ķēniņi parasti centās savu galīgo lēmumu sabalansēt ar visu valsts institūciju interesēm.

Patricieši

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Patricieši bija Romas pilsoņi, kuriem, atšķirībā no plebejiem, piederēja zeme un citi īpašumi. Pastāv viedoklis, ka patricieši cēlušies pārsvarā no sabīņu vidus. Savu priviliģēto stāvokli un patriciešu sociālo un politisko statusu tie ieguvuši pēc ligūru pakļaušanas. Līdz ar to patricieši arī Romas senātā spēlēja galveno politisko lomu. Romas karalistes sākumā tikai patriciešiem bija tiesības nēsāt ieročus, kā arī pienākums un gods aizstāvēt Romu pret ienaidniekiem. Tiem bija aizliegts stāties laulībā ar plebeju pārstāvjiem.

Drīz pēc militārās un daļējas politiskās reformas karaļu laikā, Roma 6. gadsimta pr.Kr. beigās turpināja jau agrāk aizsākušās reformas un pieņēma progresīvāku valsts organizācijas formu - tā kļuva par republiku, kura pastāvēja gandrīz līdz tūkstošgades mijai. Republikas laikā pakāpeniski izzuda arī atšķirības starp plebejiem un patriciešiem.

Armija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai gan vēstures avotu par agrīno Senās Romas armiju ir salīdzinoši maz, arheoloģiskie izrakumi norāda, ka tās pastāvēšanas pirmajos gadsimtos romiešu karaspēku sastādīja gan kājnieku, gan jātnieku vienības, kuru militārās taktikas lielā mērā ietekmēja uz ziemeļiem dzīvojošie etruski un kuru bruņojumā ietilpa ovālveida vairogi, no ādas darinātas krūšu bruņas ar metāla pārklājumu krūšukurvja apkārtnē, kāju aizsargi, šķēpi, zobeni un no bronzas darinātas konusveida ķiveres.[30]

Romiešu antikvāru atstātās liecības norāda, ka sākotnēji armiju veidoja aptuveni 3000 karavīru liels sastāvs, kur katra no Romas teritorijā dzīvojošajām ciltīm — ramni (Ramnes), titi (Tities) un lukeri (Luceres) — gādāja par 1000 karavīriem un komandieri (tribūnu) no savas puses, iekams aristokrātija no katras cilts sastādīja tās kopējo jātnieku korpusu (ap 300 karavīri), kur katra cilts deva 100 jātniekus.[31] Turpretim visa armijas vadība kaujas laukā tika uzticēta valdnieka jeb ķēniņa rokās.[32]

Skatīt arī

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Portal icon Vēstures portāls

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,00 1,01 1,02 1,03 1,04 1,05 1,06 1,07 1,08 1,09 1,10 Richard P. Saller (etc.). «Ancient Rome». britannica.com. Encyclopædia Britannica. Skatīts: 2020. gada 6. jūnijs.
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 Paul Erdkamp. A Companion to the Roman army. Malden, MA; Oxford; Carlton, Vic : Blackwell Publishing. 10. lpp. ISBN 978-1-4051-2153-8.
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 Paul Erdkamp. A Companion to the Roman army. Malden, MA; Oxford; Carlton, Vic : Blackwell Publishing. 7. lpp. ISBN 978-1-4051-2153-8.
  4. ↑ Gary Forsythe. A Critical History of Early Rome: From Prehistory to the First Punic War. Berkeley; Los Angeles; London : University of California Press, 2005. 92. lpp. ISBN 0-520-22651-8.
  5. ↑ 5,0 5,1 Joshua J. Mark. «Ancient Rome». ancient.eu. Ancient History Encyclopedia, 2009. gada 2. septembris. Skatīts: 2020. gada 6. jūnijs.
  6. ↑ T. J. Cornell. The Beginnings of Rome: Italy and Rome from the Bronze Age to the Punic Wars (c. 1000–264 BC). London; New York : Routledge, 1995. xv. lpp. ISBN 978-0-415-01595-0.
  7. ↑ T. J. Cornell. The Beginnings of Rome: Italy and Rome from the Bronze Age to the Punic Wars (c. 1000–264 BC). London; New York : Routledge, 1995. xv., 10. lpp. ISBN 978-0-415-01595-0.
  8. ↑ Gary Forsythe. A Critical History of Early Rome: From Prehistory to the First Punic War. Berkeley; Los Angeles; London : University of California Press, 2005. 74.-77. lpp. ISBN 0-520-22651-8.
  9. ↑ T. J. Cornell. The Beginnings of Rome: Italy and Rome from the Bronze Age to the Punic Wars (c. 1000–264 BC). London; New York : Routledge, 1995. 2.-3. lpp. ISBN 978-0-415-01595-0.
  10. ↑ T. J. Cornell. The Beginnings of Rome: Italy and Rome from the Bronze Age to the Punic Wars (c. 1000–264 BC). London; New York : Routledge, 1995. 2.-4. lpp. ISBN 978-0-415-01595-0.
  11. ↑ 11,0 11,1 Gary Forsythe. A Critical History of Early Rome: From Prehistory to the First Punic War. Berkeley; Los Angeles; London : University of California Press, 2005. 73. lpp. ISBN 0-520-22651-8.
  12. ↑ T. J. Cornell. The Beginnings of Rome: Italy and Rome from the Bronze Age to the Punic Wars (c. 1000–264 BC). London; New York : Routledge, 1995. 24. lpp. ISBN 978-0-415-01595-0.
  13. ↑ T. J. Cornell. The Beginnings of Rome: Italy and Rome from the Bronze Age to the Punic Wars (c. 1000–264 BC). London; New York : Routledge, 1995. 26.-27. lpp. ISBN 978-0-415-01595-0.
  14. ↑ 14,0 14,1 14,2 14,3 Paul Erdkamp. A Companion to the Roman army. Malden, MA; Oxford; Carlton, Vic : Blackwell Publishing. 8. lpp. ISBN 978-1-4051-2153-8.
  15. ↑ Georgette Jupe. «Forever Young, Rome Celebrates Its 2773rd Birthday!». italymagazine.com. Italy Magazine, 2020. gada 21. aprīlis. Skatīts: 2020. gada 7. jūnijs.
  16. ↑ 16,0 16,1 Gary Forsythe. A Critical History of Early Rome: From Prehistory to the First Punic War. Berkeley; Los Angeles; London : University of California Press, 2005. 93. lpp. ISBN 0-520-22651-8.
  17. ↑ Gary Forsythe. A Critical History of Early Rome: From Prehistory to the First Punic War. Berkeley; Los Angeles; London : University of California Press, 2005. 95.-96. lpp. ISBN 0-520-22651-8.
  18. ↑ Grant Heiken, Renato Funiciello, Donatella De Rita. The Seven Hills of Rome: A Geological Tour of the Eternal City. Princeton, NJ; Oxford : Princeton University Press, 2005. 36. lpp. ISBN 0-691-06995-6.
  19. ↑ Gary Forsythe. A Critical History of Early Rome: From Prehistory to the First Punic War. Berkeley; Los Angeles; London : University of California Press, 2005. 77. lpp. ISBN 0-520-22651-8.
  20. ↑ Gary Forsythe. A Critical History of Early Rome: From Prehistory to the First Punic War. Berkeley; Los Angeles; London : University of California Press, 2005. 96. lpp. ISBN 0-520-22651-8.
  21. ↑ Paul Erdkamp. The Cambridge Companion to Ancient Rome. Cambridge : Cambridge University Press, 2013. 12. lpp. ISBN 978-0-521-72078-6.
  22. ↑ Gary Forsythe. A Critical History of Early Rome: From Prehistory to the First Punic War. Berkeley; Los Angeles; London : University of California Press, 2005. 88. lpp. ISBN 0-520-22651-8.
  23. ↑ Gary Forsythe. A Critical History of Early Rome: From Prehistory to the First Punic War. Berkeley; Los Angeles; London : University of California Press, 2005. 83. lpp. ISBN 0-520-22651-8.
  24. ↑ 24,0 24,1 Gary Forsythe. A Critical History of Early Rome: From Prehistory to the First Punic War. Berkeley; Los Angeles; London : University of California Press, 2005. 86. lpp. ISBN 0-520-22651-8.
  25. ↑ 25,0 25,1 Gary Forsythe. A Critical History of Early Rome: From Prehistory to the First Punic War. Berkeley; Los Angeles; London : University of California Press, 2005. 87. lpp. ISBN 0-520-22651-8.
  26. ↑ 26,0 26,1 26,2 Gary Forsythe. A Critical History of Early Rome: From Prehistory to the First Punic War. Berkeley; Los Angeles; London : University of California Press, 2005. 90. lpp. ISBN 0-520-22651-8.
  27. ↑ 27,0 27,1 Gary Forsythe. A Critical History of Early Rome: From Prehistory to the First Punic War. Berkeley; Los Angeles; London : University of California Press, 2005. 91. lpp. ISBN 0-520-22651-8.
  28. ↑ Paul Erdkamp. A Companion to the Roman army. Malden, MA; Oxford; Carlton, Vic : Blackwell Publishing. 10.-11. lpp. ISBN 978-1-4051-2153-8.
  29. ↑ Gary Forsythe. A Critical History of Early Rome: From Prehistory to the First Punic War. Berkeley; Los Angeles; London : University of California Press, 2005. 92.-93. lpp. ISBN 0-520-22651-8.
  30. ↑ Lawrence Keppie. The Making of the Roman Army: From Republic to Empire. London : Routledge. 3.-5. lpp. ISBN 0-203-14321-3.
  31. ↑ Lawrence Keppie. The Making of the Roman Army: From Republic to Empire. London : Routledge. 3. lpp. ISBN 0-203-14321-3.
  32. ↑ Lesley Adkins, Roy A. Adkins. Handbook To Life in Ancient Rome (2. izd.). New York : Facts On File, 2004. 64. lpp. ISBN 0-8160-5026-0.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Romas_ķēniņvalsts&oldid=4111797"