Rīgas aplenkums (1812)
- Šis raksts ir par 1812. gada uzbrukumu Rīgai. Par citām jēdziena Rīgas aplenkums nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
| Rīgas aplenkums | |||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
 Pēterburgas priekšpilsētas degšana naktī no 11. uz 12. jūliju. Attēlota pastkartē. | |||||||
| |||||||
| Karotāji | |||||||
.svg){kind=small} Francijas Pirmā impērija.svg){kind=small} Prūsija |
 Krievijas Impērija.svg){kind=small} Britu impērija | ||||||
| Komandieri un līderi | |||||||
|
Žaks Makdonalds — maršals, Jūlijs fon Grāverts — ģenerālis, Ludvigs Jorks fon Vartenburgs — ģenerālis |
Magnuss Gustavs fon Esens — Rīgas kara gubernators (līdz oktobrim), Filips Pauluči — Rīgas kara gubernators (kopš oktobra), Ivans Emme — Rīgas garnizona priekšnieks, Tomass Bjems Mārtins — kontradmirālis | ||||||
| Spēks | |||||||
| 22 tūkstoši vīru | 17 tūkstoši vīru | ||||||
Rīgas aplenkums jeb Rīgas aizsardzība bija militāra operācija Napoleona karu laikā 1812. gada jūlijā — decembrī, kuras gaitā Napoleona "Lielās armijas" (franču: La Grande Armée) kreisā flanga daļas mēģināja iegūt izdevīgu pozīciju uzbrukumam Krievijas Impērijas kontrolētajai Rīgai. Viņiem neizdevās šķērsot Daugavu, un attiecīgi aplenkums netika īstenots.
Priekšvēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1812. gadā, kad Krievijas Impērijas un Francijas impērijas attiecības bija pasliktinājušās līdz kara draudiem, 26. martā ar inspekcijas vizīti Rīgā ieradās Krievijas kara ministrs Barklajs de Tolli, kurš novērtēja pilsētas aizsardzību kā labi būvētu un uzturētu, bet garnizonu kā pārlieku mazskaitlīgu un neapmācītu, nomainīja ģenerālgubernatoru Lobanovu-Rostovskiju pret kara lietās pieredzējušāko Esenu un deva rīkojumu ienaidnieka tuvošanās gadījumā nodedzināt Rīgas priekšpilsētas.[1]
Francijas iebrukuma laikā Krievijā maršals Žaks Makdonalds ar 30 000 vīru lielu 10. armijas korpusu tika nosūtīts Sanktpēterburgas virzienā ar uzdevumu ieņemt vismaz Daugavpils cietoksni un vēlami arī Rīgu. Dancigā saformētais franču korpuss sastāvēja no barona Granžāna 7. kājnieku divīzijas, kurā ietilpa poļu, bavāriešu un vestfāliešu spēki, un ģenerāļa Graverta Prūsijas 27. divīzijas jeb palīgkorpusa. Rīgas ģenerālgubernatoram Esenam pakļautie spēki bija ap 17 tūkstoši vīru 42 bataljonos.[2] 23. jūnijā (pēc vecā stila; pēc jaunā — 5. jūlijā) aizstāvjiem palīgos ieradās Lielbritānijas Baltijas eskadra, kuru komandēja kontradmirālis Tomass Bjems Mārtins,[3] kurš savu palīdzību Krievijas Impērijai piedāvāja pats pēc savas iniciatīvas, neraugoties uz toreizējo oficiālo saspīlētību abu valstu starpā,[4] pieņemdams, ka šāda satura pavēle vienalga tiks vai jau tikusi izdota. Ar Mārtina palīdzību Rīgā sāka būvēt lielgaballaivas, kuru ekipāžās iekļāva gan Krievijas, gan Anglijas jūrniekus. Dombaznīcas tornī uzbūvēja semafora telegrāfu kontaktam ar reidā stāvošajiem angļu kuģiem.[4] Rīgas garnizona priekšnieks Emme vadīja aizsardzības būvju celtniecību un formēja vietējo zemessardzi.[5]
Notikumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]7.(19.) jūlijā notika Iecavas kauja, kurā Rīgai tuvojošais Prūsijas ģenerāļa Grāverta komandētais karaspēks sakāva ģenerāļa Lēvisa of Menāra spēkus. Ģenerālgubernators Esens, pārvērtējot pretinieka iespējas, pavēlēja gatavoties aplenkumam un nodedzināt priekšpilsētas, pēc šaubām un atcelšanas — arī ieskaitot labajā krastā esošās. Komandants Ivans Emme izziņoja Maskavas un Pēterburgas priekšpilsētas daļēju iznīcināšanu, un 11. jūlija vakarā policijai pavēlēja uzsākt dedzināšanu.[6] Ugunsgrēks, vēja un sliktās organizācijas dēļ kļuva nekontrolējams,[1] sagādājot pilsētniekiem vēl lielāku postu, kā bija plānots.
19. (31.) jūlijā Rīgā beidzot ieradās 67 krievu lielgaballaivas, kuras skaitā krietni pārsniedza Mārtina izgatavotās. Uz to laiku prūši bija izvietojušies ap Rīgu dienvidu puslokā pa līniju Sloka — Olaine — Ķekava. Lēvisa of Menāra spēki sāka pretuzbrukumu rietumu virzienā, un to atbalstošās krievu un angļu lielgaballaivas, virzoties augšup pa Lielupi, spēja sasniegt Sloku un tālāk Kalnciemu. Laivas devās tālāk uz Jelgavu, kuru apšaudīja, bet atkāpās no tās prūšu artilērijas atbildes uguns rezultātā.[4] Tomēr pēc dažām dienām prūši spēja atspiest krievus atpakaļ no ieņemtās teritorijas.
10.(22.) augustā krievi, pēc māņu uzbrukumiem Slokas un Olaines virzienos, uzbruka Ķekavai, piespiežot pretiniekus atkāpties uz dienvidiem. 26. augustā (7. septembrī) prūši sāka pretuzbrukumu un krievi savukārt atkāpās uz izejas pozīcijām.
Makdonalds, kurš bāzējās Daugavpilī un, neraugoties uz Napoleona pavēlēm, bija veicis no turienes ļoti maz aktīvu darbību,[1] pēc tā pārvirzīja uz Jēkabpili Ginenbeina brigādi no franču 7. divīzijas, kurai bija jāpalīdz ieņemt Rīgu. Pilsrundālē tika izvietoti 130 smagie (“aplenkuma”) lielgabali. Taču tobrīd pats Maskavu ieņēmušais Napoleons aicināja Makdonaldu nesteigties, cerēdams uz miera sarunām, kuras tā arī netika uzsāktas.
1812. gada 9.(21.) augustā Mārtins, nolēmis, ka tālāka viņa atrašanās Rīgā nav nepieciešama, saņēma atļauju doties prom, bet pirms tam aizveda Lielbritānijas un Krievijas jūras spēkus reidā uz franču kara ostu Dancigā, apšaudot to, izsēdinot nelielus desantus un izplatot pilsētā biedējošas proklamācijas. Viņiem izdevās radīt tādu paniku, ka Makdonaldam nācās no Daugavpils nosūtīt daļu spēku uz Dancigu, lai nomierinātu prātus.[4][7]
10.(22.) septembrī Rīgā no Helsinkiem ieradās 10 tūkstošu vīru lielais Šteinheila korpuss, kuram bija pavēlēts palīdzēt Rīgas garnizonam atsviest ienaidnieku no pilsētas tuvuma un iznīcināt aplenkuma lielgabalus. Tagad spēku samērs bija mainījies krievu labā (22-25 tūkstoši pret 17) un viņi sāka uzbrukumu Pilsrundāles virzienā, taču Šteinheilam neizdevās atrast kopīgu valodu ar Esenu, kuram šķita svarīgāk atbrīvot Jelgavu, un Esena sūtītais Rozena pulks un Šteinheila spēki devās dažādos virzienos. 14.(26.) septembrī Šteinheils sagrāva Horna komandēto prūšu karaspēka grupu, un Jelgavu aizsargājušais Jorks fon Vartenburgs, baidīdamies ielenkuma, nolēma atkāpties no tās bez kaujas un pievienojās Pilsrundāles grupējumam. Rozens, ieņēmis pilsētu, sagrāba arī tās arsenālu ar daudziem karamateriāliem, kas pārliecināja Esenu par viņa rīcības pareizumu un ļāva viņam svinīgi ierasties pilsētā nākamajā dienā. Esens pavēlēja Šteinheilam nosūtīt vēl dažus pulkus (3000 vīru) uz Jelgavu laupījuma apsardzei.[1] Tas viss aizkavēja un novājināja Šteinheilu, kamēr prūši aktīvi gatavojās kaujām ap Pilsrundāli. Šteinheila nosūtītais Belgarda pulks ar uzdevumu forsēt pa braslu Lielupi un saistīt prūšu kreiso spārnu pie Grāvendāles sadūrās ar niknu pretestību; Jorks fon Vartenburgs izmantoja krievu spēku izsvaidītību un nogurumu, pārgāja uzbrukumā un Mežotnes kaujas rezultātā piespieda Šteinheilu atkāpties Jelgavas virzienā. Arī Jelgava netika noturēta: Esens no tās aizbēga, nesagaidījis Šteinheilu, un pilsētu ieņēma prūši.
Oktobra vidū krievi mēģināja veikt uzbrukumus Ķekavas virzienā un pa Lielupi, taču prūšiem izdevās noturēt savas atgūtās pozīcijas.
Krievu militārās neveiksmes noveda pie organizatoriskām pārmaiņām. 14.(26.) oktobrī Esens tika atcelts un nomainīts ar Filipu Pauluči, Šteinheila korpusu pakļāva Vithenšteinam,[8] kurš tolaik veiksmīgi karoja Polockas apkaimē.
Makdonalda no austrumiem uz Rīgu virzošies pulki tikmēr guva panākumus. Ginerbeins 1.(17.) novembrī ieņēma Tomi, saņemot gūstā 9 krievu virsniekus un 130 kareivjus. Nākamajā dienā Masenbahs guva tādu pašu uzvaru Jaunjelgavā. Sākās auksts rudens, un Rīgā sāka bažīties, ka pēc Daugavas aizsalšanas prūšu spēkiem dienvidos no Rīgas vairs nebūs dabīgo šķēršļu to sasniegt, un gatavojās ziemas aizsardzībai. Daugavas ledū pat iesaldēja dažas lielgaballaivas. Taču 8.(20.) decembrī prūšu spēki pēc Makdonalda pavēles, sekojot visas Napoleona Lielās armijas piemēram, sāka atkāpšanos no Krievijas.
Sekas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]No praktiskā viedokļa, vienīgās sekas šīm kaujām bija saimnieciskā postaža, ko radīja abu armiju veiktās rekvizīcijas un Rīgas daļas nodedzināšana. Tam laikam progresīvās vai radikālās idejas, ko franči ar savu okupāciju ienesa daļā Eiropas, šai veidā Latviju nesasniedza.
Barklajam de Tolli, kura vienīgā dalība Rīgas aizstāvēšanā bija Esena iecelšana un pavēle par priekšpilsētu nodedzināšanu, Rīgā 1913. gadā tika uzstādīts piemineklis. 1915. gadā tas tika novākts, bet 2002. gadā atjaunots.[1] Esens mira Baldones sēravotā 1813. gada 11.(23.) augustā; pastāv ar pierādījumiem neapstiprināta versija par pašnāvību depresijas rezultātā (gan noslīcinoties, gan nošaujoties).[9][10][11]
Rīgā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1812. gada 12. jūlijā nodedzināja Maskavas, Jelgavas un Sanktpēterburgas forštates, tai skaitā vismaz 4 baznīcas, 36 noliktavas, 35 valsts un 705 dzīvojamās ēkas, un citas neuzskatītās būves.[6][12]
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Napoleona kari
- 1812. gada karš
- Ķekavas kauja (1812)
- Iecavas kauja (1812)
- Mežotnes kauja (1812)
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 Отечественная война на территории Латвии
- ↑ Рижский корпус
- ↑ Martin Robson. A History of the Royal Navy: Napoleonic Wars. I.B.Tauris, 2014. 157. lpp. ISBN 9781780765440.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 Помощь британского флота при обороне Риги в 1812 г.
- ↑ A. M. Gorshman. "ЭММЕ, Иван Федорович, генерал-лейтенант." In N. Mikhailovka, ed. Словарь русских генералов, участников боевых действий против армии Наполеона Бонапарта в 1812—1815 гг., vol. 7, pp. 626—627. Russian Archives, 1996. (krieviski)
- ↑ 6,0 6,1 «Nacionālā muzeju krājuma kopkatalogs - Izstāde». www.nmkk.lv. Skatīts: 2021-04-06.
- ↑ John D. Grainger. The British Navy in the Baltic. Boydell & Brewer, 2014. 207. lpp. ISBN 9781843839477.
- ↑ RUnivers: Рижское направление
- ↑ «Тауроген — Победа разума». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022. gada 22. janvārī. Skatīts: 2021. gada 10. martā.
- ↑ Биографический справочник. Российский генералитет эпохи 1812 года.
- ↑ Aval.ru — Олег МЕШКОВ. Корр. «Слова». Рига. — ИГРА В КАРТЫ ПО-КУРОРТНОМУ
- ↑ Kleiner Führer durch Riga. Verlag von N. Kymmel. 1901. 10. lpp.
Bei der Annäherung des Yorkschen Korps, das von Preussen im Kriege Napoleon I. gegen Russland als Kontingent gestellt worden war, wurden am 11. und 12. Juli 1812 die Vorstädte voreilig niedergebrannt. Nicht weniger als 4 Kirchen, 35 öffentliche und 705 private Baulichkeiten gingen in Flammen auf.