Sīrijas Republika
.svg)
Sīrijas Republika bija valsts mūsdienu Sīrijas teritorijā, kas izveidota 1930. gada 14. maijā Franču Sīrijas un Libānas mandātteritorijas ietvaros. Savas maksimālās robežas sasniedza 1936. gadā pēc Alavītu valsts un Džebel al-Druze valsts pievienošanas, 1938. gadā zaudēja Aleksandretas sandžaku Turcijai. Pilnīgu neatkarību ieguva 1946. gada 18. aprīlī pēc franču karaspēka aiziešanas. Iesaistījās karā pret Izraēlu un pastāvēja līdz 1958. gada 1. februārim, kad pasludināja Apvienotās Arābu Republikas izveidošanu. Neatkarība atjaunota pēc 1961. gada 28. septembra armijas sacelšanās. 1961. gada 15. novembrī izsludināta jauna konstitūcija, ar kuru izveidota Sīrijas Arābu Republika, kas politiski bija Sīrijas Republikas turpinājums un pastāvēja līdz 1963. gada 8. marta militārajam valsts apvērsumam, kura rezultātā pie varas nāca Baas partija.
Franču mandātā (1930–1946)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Franču pārvalde 1928. gada aprīlī Sīrijas valstī organizēja Konstitucionālās asamblejas vēlēšanas jaunas Sīrijas konstitūcijas izstrādāšanai. Nesaskaņas starp franču interesēm un Konstitucionālajā asamblejā dominējošo arābu nacionālistu sagatavoto konstitūcijas projektu noveda pie Konstitucionālās asamblejas atlaišanas 1928. gada augustā.
1930. gada 14. maijā franču Augstais komisārs pasludināja frančiem pieņemamu Sīrijas konstitūciju un jaunās Sīrijas Republikas izveidošanu. Tās sastāvā neietilpa Alavītu valsts un Džebel al-Druze valsts.
No 1931. gada decembra līdz 1932. gada janvārim franču kontrolē notika nedemokrātiskas parlamenta vēlēšanas. Pēc vēlēšanām franči uzskatīja, ka pietiekoši kontrolē jauno parlamentu un valdību, lai uzsāktu sarunas par ierobežotas neatkarības piešķiršanu Sīrijai. 1933. gadā tika sagatavots franču-sīriešu draudzības un alianses līgums, kas paredzēja vairāku gadu laikā Sīrijai piešķirt neatkarību saglabājot valstī franču karabāzes un ievērojamu franču kontroli pār tās iekšējo un ārējo politiku. Sīrijas parlamentam šādi noteikumi nebija pieņemami un līgums nestājās spēkā.
Nākamos trīs gadus franču pārvaldes un vietējo politiķu vidū noritēja nemitīgi konflikti. Kad 1936. gadā Francijā pie varas nāca kreiso sociālistu Tautas frontes valdība Leona Blūma vadībā, radās iespēja jaunām sarunām par Sīrijas neatkarību. Pēc sarunām Parīzē, tika noslēgts jauns franču-sīriešu alianses un draudzības līgums, kas šoreiz paredzēja ātrāku neatkarības piešķiršanu, alavītu un druzu valstiņu pievienošanu Sīrijai un salīdzinoši nelielu Francijas turpmāko ietekmi uz valsts politiku. Sīrijas parlaments līgumu ratificēja 1936. gada decembrī, bet to neratificēja Francijas parlaments un līgums nekad nestājās spēkā.
Protestējot pret franču vilcināšanos neatkarības jautājumā, kā arī krīzi, ko izraisīja autonomā Aleksandretas sandžaka nodošana Turcijai, 1939. gada jūlijā Sīrijas Prezidents Hašims al-Atasi atkāpās no amata.
Sākoties Otrajam pasaules karam, 1939. gadā franči apturēja Sīrijas konstitūcijas darbību. Pēc Francijas sakāves karā, Sīrija nonāca Višī Francijas kontrolē līdz 1941. gada jūlijam, kad Brīvo franču un britu spēki iekaroja Libānu, Sīriju un mandātteritorijā ieviesa savu militāro pārvaldi. 1941. gada 27. septembrī franču militārā pārvalde pasludināja Sīrijas Republikas neatkarību, vienlaikus saglabājot kontroli pār valsti un tās valdību. Pieaugot sīriešu pretestībai un prasībām pēc patiesas neatkarības, franči piekrita atzīt Sīrija neatkarību no 1944. gada 1. janvāra, taču turpināja saglabāt kontroli pār bruņotajiem spēkiem.
Lai arī Sīrijas Republikas neatkarības iegūšana juridiski nebija precīza, jo Tautu Savienības piešķirtais mandāts nebija izbeigts ar Tautu Savienības lēmumu, Tautu Savienība pati bija pārstājusi eksistēt un jaunā Sīrijas Republika pilntiesīgi piedalījās ANO dibināšanas konferencē.
Beidzoties Otrajam pasaules karam 1945. gada maija vidū franči Libānā un Sīrijā ieveda papildus karaspēku, ar mērķi atjaunot savu kontroli. 29. maijā franči bombardēja Damasku un centās arestēt sīriešu valdību. Tikai pēc Lielbritānijas Premjerministra Vinstona Čērčila uzstājīgās prasības un Arābu līgas protestiem, franči pārtrauca karadarbību un izveda savus pēdējos spēkus no valsts 1946. gada 17. aprīlī.
Demokrātiskā republika (1946–1949)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc neatkarības iegūšanas, valsts ekonomika strauji attīstījās. Galvenie eksporta produkti bija lauksaimniecības preces un kokvilna. Draudus jaunajai republika radīja tās iekšpolitiskā nestabilitāte un panarābu ambīcijas. Laikā no 1946. līdz 1956. gadam valstī bija 20 valdības un četras konstitūcijas, taču pie varas bija vienas un tās pašas partijas un politiķi. Politisko eliti veidoja lielie zemes īpašnieki, bagātie tirgotāji, dažādu reliģisko konfesiju līderi, lielo pilsētu inteliģence un politizētā armija. Pretrunas šo grupu starpā noveda pie nepārtrauktas varas nestabilitātes.[1]
Sīrija ieguva neatkarību robežās, kas neapmierināja dedzīgos panarābus. Tā bija zaudējusi daļu savas vēsturiskās teritorijas Turcijai un Libānai. Dienvidos atradās Britu Palestīnas mandātteritorija un Transjordānas emirāts, kuras sīrieši arī uzskatīja par tradicionālām Sīrijas zemēm. Sīrijas arābu identitāte bija daudz lielāka par franču uzspiestajām robežām.
1948. gadā Sīrija piedalījās karā pret Izraēlu un cieta sakāvi, taču noturēja robežu stratēģiski svarīgajās Golānas augstienēs. Kā pēdējā no arābu valstīm Sīrija pamieru ar Izraēlu parakstīja tikai 1949. gada jūlijā. Apkaunojošā arābu valstu sakāve karā pret mazo ebreju valsti paātrināja tradicionālo varas institūciju sabrukumu un jaunu politisko formu meklējumus reģiona arābu valstīs.
Apvērsumi (1949–1954)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1949. gada 29. martā armijas vadītājs Husni al-Zaims veica militāru valsts apvērsumu, kura organizēšanu atbalstīja CIP. Jauno diktatoru jau 14. augustā gāza un ar nāvi sodīja viņa līdzgaitnieks Sami al-Hinavi, kuru 1949. gada decembrī gāza trešais no marta apvērsuma sazvērniekiem — pulkvedis Adibs Šišakli.
Tradicionālie politiķi, kas pie varas bija jau vairākus gadu desmitus, sadarbojās ar militārajiem diktatoriem. Bijušais prezidents al-Atasi piekrita kļūt par premjerministru pēc al-Hinavi apvērsuma un izveidoja valdību no Tautas partijas un Bās partijas biedriem. 1949. gada decembrī sasauktā Konstitucionālā asambleja ievēlēja al-Atasi par pagaidu Prezidentu.
Lai vairotu savu popularitāti, Šišakli centās apmierināt panarābu ambīcijas. Jaunā 1950. gada septembra konstitūcija pirmo reizi deklarēja, ka sīrieši ir daļa no arābu nācijas. Konstitūcija arī noteica, ka Prezidentam un parlamenta locekļiem amatā stājoties, jāzvēr "strādāt arābu valstu vienotības sasniegšanai". Par Prezidentu atkal tika ievēlēts al-Atasi.
1951. gadā premjerministrs Nazims al-Kudsi piedāvāja plānu arābu valstu apvienošanai. Viņš piedāvāja trīs modeļus — konfederāciju, federāciju un unitāru valsti. Pēdējais variants tika uzskatīts par vēlamāko.[1]
Šišakli sākotnēji ļāva strādāt Prezidentam un valdībai, bet 1951. gada decembrī personīgi pārņēma visu varu, un tika gāzts 1954. gada februāra sacelšanās rezultātā. Bez tradicionālajām Tautas un Nacionālajām partijām sacelšanās organizēšanā piedalījās arī komunisti, Bās partija, Musulmaņu brālība un druzu izcelsmes armijas virsnieki. Prezidenta amatā tika atjaunots al-Atasi, kurš šo amatu ieņēma līdz termiņa beigām 1955. gada septembrī.
Ceļš uz AAR (1954–1958)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc diktatūras gāšanas 1954. gada septembrī-oktobrī notikušajās vēlēšanās parlamentā vairākumu ieguva tradicionālās labā spārna Tautas partija un Nacionālā partija, bet par trešo lielāko partiju kļuva nesen izveidotā Arābu sociālistiskās atdzimšanas partija.
Ēģiptes un Sīrijas attiecības iepriekš nebija pozitīvas. Līdz 50to gadu vidum Ēģipte centās nepieļaut Sīrijas un Irākas tuvināšanos un apvienošanos, lai novērstu reģionālas lielvalsts rašanos. Pēc Ēģiptes 1952. gada jūlija militārā apvērsuma Sīrijas prese un Bās partija kritizēja Ēģipti kā represīvu militāro diktatūru. 1954. gada novembrī Ēģipte izteica protestu pret Sīrijā bāzētās Musulmaņu brālības aktivitātēm.
Viss mainījās 1955. gadā. Nāsers kļuva par redzamāko radikālo arābu līderi un vienu no Nepievienošanās kustības valstu bloka līderiem. Sīrijas politiskie mērķi aizvien biežāk saskanēja ar Ēģiptes režīma mērķiem. Sīrijas un Ēģiptes diplomāti kopīgi cīnījās pret 1955. gada februārī radīto Bagdādes paktu, kas tika uzskatīts par rietumvalstu mēģinājumu kontrolēt reģionu. Lai arī Irākas Karaliste visu vasaru centās Bagdādes paktam piesaistīt arī Sīriju, 1955. gada oktobrī Sīrija un Ēģipte parakstīja militārās sadarbības līgumu, kas paredzēja Ēģiptes Kara ministra vadītas vienotas militārās pavēlniecības izveidošanu. 1956. gada Suecas krīzes laikā, lai atbalstītu Ēģipti, Sīrijā tika izsludināts kara stāvoklis. Irākas un Sīrijas armiju vienības iegāja Jordānijā, lai to aizsargātu pret iespējamu Izraēlas uzbrukumu (un vajadzības gadījumā tai uzbruktu kopējiem spēkiem.)
1956. gada novembrī Sīrija parakstīja līgumu ar PSRS par lidmašīnu, tanku un citu ieroču piegādi, kas bija vēl radikālāks solis par Ēģiptes līgumu ar Čehoslovākiju par ieroču iegādi. Līdzīgi Ēģiptei, Sīrija Aukstajā karā aizvien redzamāk izvēlējās padomju pusi. NATO dalībvalsti Turciju sāka uztraukt padomju ieroču un militāro instruktoru parādīšanā pie tās dienvidu robežas. Turcija arī uztraucās, ka Sīrija ar jaunajiem ieročiem varētu mēģināt iekarot pirms 20 gadiem zaudēto Hataju.
Pieaugošā sadarbība ar PSRS nostiprināja Sīrijas komunistu partiju. Aukstā kara saspīlētajā gaisotnē rietumu politiķiem un kaimiņvalstu vadītājiem sāka šķist, ka Sīrijā komunisti varētu drīz iegūt varu un izraisījās 1957. gada Sīrijas krīze. Realitātē daudz lielāku ietekmi uz republiku atstāja aizvien pieaugošais tradicionālo politisko partiju panarābisms un Bās partijas ietekme valdībā un armijā.
Apvienošanās sarunas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Bās partija, sākot ar 1956. gada aprīli, publiski aicināja izveidot federāciju ar Ēģipti. 1956. gada jūnijā Nacionālās partijas premjerministrs izveidoja valdību, kurā Bās partija ieguva ārlietu un ekonomikas ministru posteņus. Lai arī otras lielākās partijas, Tautas partijas pārstāvju ekonomiskās intereses svērās par labu Sīrijas un Irākas savienībai, Bās partija un armijas vadība panāca, ka tiek izveidota ministru līmeņa komiteja, kuras uzdevums būtu izveidot federālu savienību ar Ēģipti. 1956. gada 1-2. jūlijā Bās vadība Kairā tikās ar Nāseru, kurš atbalstīja apvienošanās ideju, taču uzsvēra, ka visām Sīrijas partijām vispirms jāvienojas par šādas savienības nepieciešamību un īstenošanas formu. Jūlija vidū presē tika publicēts Sīrijas premjerministra izstrādāts federālās savienības projekts. Suecas krīze un karš ar Izraēlu sarunu procesu apturēja, taču vienlaikus demonstrēja, ka cīņā pret Izraēlu arābiem ir nepieciešama lielāka vienotība. Stratēģiski Ēģipte tikai iegūtu, ja varētu apdraudēt Izraēlu arī no Sīrijas. Papildus impulsu deva Eizenhauera doktrīna, kas vērsās pret Sīriju un Ēģipti un draudēja ar ASV militāras iejaukšanās iespēju reģionā. (1958. gadā ASV Libānā ieveda karaspēku iekšpolitiskās situācijas stabilizēšanai).
1957. gada martā Sīrijas ministru delegācija atkal ieradās Kairā, taču sarunas beidzās bez konkrētiem rezultātiem, jo Nāsers neizrādīja entuziasmu par apvienošanās projektu.
1957. gada novembrī 40 Ēģiptes parlamenta deputātu delegācija Anvara Sādāta vadībā apmeklēja Sīrijas parlamentu. Decembrī atbildes vizītē Ēģipti apmeklēja Sīrijas parlamenta delegācija.[1]
Pēc nekonkrētām pāris gadu sarunām, pieaugot Sīrijas iekšējai nestabilitātei un ārējiem militāriem draudiem, ko demonstrēja Sīrijas krīze, lēmums par Sīrijas un Ēģiptes apvienošanos tika pieņemts ļoti ātri, un 1958. gada 1. februārī Sīrijas Prezidents Šukri al-Kuvatli un Nāsers pasludināja Apvienotās Arābu Republikas izveidošanu.
Arābu vienotības ideja
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Panarābisms Sīrijā pastāvēja vēl pirms Arābu sacelšanās un Sīrijas Arābu Karalistes laikiem. Visu 20. gadsimta pirmo pusi Sīrijā pastāvēja spēcīga ideja par nepieciešamību izveidot lielu arābu valsti ar galvaspilsētu Damaskā. Koloniālās robežas un jaunizveidotās reģiona valstis tika uzskatītas par nedabīgām un vienoto arābu tautu šķeļošām.
Arābu pasaule bija sašķelta. Irākas Karalistes un Jordānijas Karalistes hašemītu karaļiem bija dinastisks naids pret Saūda Arābiju. Abas hašemītu karalistes bija pārāk konservatīvas, lai apvienotos ar dinamisko Sīriju. Lai arī Sīrija un Irāka apsvēra ideju par apvienošanos, tai pretojās Ēģipte. Panarābu apvienošanās teorētiķiem bija skaidrs, ka vietējās atšķirības starp valstīm ir pārāk lielas, lai uzreiz sasniegtu vienotas valsts izveidošanos.
Pēc 1952. gada jūlija militārā apvērsuma Ēģiptē un Nāsera nākšanas pie varas, arābu pasaulē beidzot parādījās harizmātisks līderis. Lai arī ēģiptiešiem bija sava identitāte un arābi tos tradicionāli neuzskatīja par arābiem, šķita, ka Nāsera jaunā Ēģipte arābu apvienošanās procesā varētu spēlēt to pašu lomu, ko Prūsija spēlēja Vācijas apvienošanas laikā.
Sīrija viena bija par vāju, lai spēlētu pirmo lomu šajā procesā, tāpēc tā aizvien aktīvāk sāka publiskot idejas par arābu konfederāciju vai federāciju, kuras pirmais solis būtu Sīrijas un Ēģiptes savienība. Tika apsvērti dažādi modeļi — ASV štatu federācija, nesen neatkarību ieguvušās Indijas savienības modelis, vai PSRS republiku sistēma. Realitātē, jaunizveidotajā Apvienotajā Arābu Republikā Sīrija pārvērtās par Ēģiptes politiski, ekonomiski un militāri kontrolētu provinci.
Atgūtā neatkarība (1961–1963)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sīrijas elite saprata, ka turpmāka atrašanās AAR sastāvā novedīs pie tās ietekmes iznīcināšanas (1960. gada jūnijā un īpaši ar 1961. gada jūlija likumiem ēģiptieši ieviesa sociālistisku zemes reformu, nacionalizēja uzņēmumus, izbeidza politisko partiju darbību). Par AAR izveidošanu atbalstošo armijas virsnieku vidū pieauga neapmierinātība ar Sīrijā ieviesto policejisko vienpartijas sociālismu.
"Šī apvienošanās veiksmīgi panāca vājās sīriešu identitātes nostiprināšanos. Faktiski, brīdī kad sīrieši zaudēja savu neatkarību viņi pēkšņi saprata, ka viņiem patiesi ir no ēģiptiešiem atšķirīga identitāte."[1]
1961. gada septembra armijas sacelšanos organizēja seši zemāka ranga virsnieki, kurus vadīja Aizsardzības spēku komandieris, pulkvedis Heidars al-Kuzbari un Ēģiptes viceprezidenta Amira biroja vadītājs, pulkvežleitnants Abd al-Karims al-Nahlavi.
1961. gada 28. septembrī 2 no rīta bruņumašīnu vienības iegāja Damaskā un savienojās ar tur bāzētajām armijas garnizona vienībām. Stratēģiski svarīgie punkti tika ieņemti ap 4.30 no rīta. Augstākā armijas vadība, daži ministri un viceprezidents Abdels Hakims Amirs tika aizturēti un nogādāti armijas štābā. 7.25 pa Damaskas radio tika pārraidīts pirmais Augstākās Arābu Revolucionārās Bruņoto Spēku Pavēlniecības paziņojums, ka dumpinieki vēlas likvidēt korupciju, tirāniju un atdot iedzīvotājiem viņu tiesības. 9.07 ar tiešraidi Kairas radio ar atbildi uzstājās Nāsers, kurš notikušo pasludināja par dūrienu vienotības un arābu nacionālisma sirdī un solījās saglabāt AAR par spīti visām grūtībām. Lai arī Nāsers paziņoja, ka Sīrijas armija drīz apspiedīs sacelšanos, šajā brīdī lielākā armijas daļa jau bija paziņojusi, ka atbalsta sacelšanos.
Dumpinieki uzsāka sarunas ar Amiru, kurās uzstāja uz galvenajām prasībām: 1961. gada jūlija sociālistisko dekrētu atcelšanu, radikālā agrārreformas likuma izmaiņām, valdības atbrīvošanu no ēģiptiešu kontroles un AAR pārveidošanu par federāciju, kurā Sīrija būtu līdzvērtīga Ēģiptei. Amirs bija gatavs atbalstīt šīs prasības, un dumpinieku kārtējā radio paziņojumā jau skanēja gatavība saglabāt AAR. Taču Nāsers nebija gatavs pakļauties dumpiniekiem. 17.20 Amirs un ēģiptiešus atbalstošie Sīrijas ministri tika iesēdināti lidmašīnā un nosūtīti uz Kairu. AAS beidza pastāvēt, lai arī Ēģipte līdz 1971. gadam to saglabāja kā savu oficiālo valsts nosaukumu.[1]
Sacelšanos un Sīrijas neatkarības atjaunošanu atbalstīja visas Sīrijas partijas, kas 2. oktobrī publiskoto proklamāciju, ka armija ir iejaukusies tikai tāpēc, lai atdotu sīriešiem viņu brīvību. To parakstīja visu lielo partiju vadītāji, tai skaitā Bās vadītāji. Parakstītāju vidū bija pieci politiķi, kas bija parakstījuši 1958. gada februāra līgumu par AAR izveidošanu. Bijušais Sīrijas prezidents, viens no AAS izveidošanas atbalstītājiem, paziņoja, ka ir vīlies veidā, kādā ēģiptieši vadīja AAR un atzina, ka starp abām valstīm pastāv pārāk lielas atšķirības.
Jau 29. septembrī Jordānija pirmā atzina jauno Sīrijas vadību.
1. oktobrī tika pārtraukta AAR valdošās partijas darbība Sīrijā. Arestēja slepenā dienesta vadītāju, bijušo Sīrijas administrācijas vadītāju un atbrīvoja tā 6500 štata darbiniekus.
Divas nedēļas pēc sacelšanās Sīrijas valdība publicēja arābu valstu federālas savienības plānu, lai demonstrētu, ka tā joprojām atbalsta arābu vienotību, tikai ne tādā formā, kādā tā tika realizēta AAR.
17. oktobrī tika atcelti jūlija sociālistiskie dekrēti. 9. novembrī, jau priekšvēlēšanu gaisotnē, tika publiskots partiju paziņojums, ka nenotiks pilnīga atgriešanās pie brīvā tirgus, bet tiks ieviests jauktais ekonomikas modelis, kurā vairāk tiks aizsargātas zemnieku un strādnieku tiesības un valsts būs iesaistīta svarīgākajās nozarēs. 15. novembrī tika publiskota jaunā konstitūcija. Tās pirmais paragrāfs pasludināja, ka "Sīrijas Arābu Republika ir neatkarīga suverēna valsts un ir daļa no lielās arābu tēvzemes".
1961. gada 1. un 2. decembrī notika vēlēšanas uz jaunā parlamenta 172 deputātu vietām, un referendums jaunās konstitūcijas apstiprināšanai. Līdz vēlēšanām politisko partiju darbība vēl nebija atjaunota, taču deputātu kandidātu partiju piederība bija zināma. Vēlēšanās Tautas partija ieguva 33 vietas, Nacionālā partija 21, Bās partija saņēma 20, Musulmaņu brālība 10. Mazās partijas un neatkarīgie deputāti saņēma pārējās. Parlamenta trim lielākajām partijām vietu sadalījums bija līdzīgs kā 1954. gada vēlēšanās.
Par Republikas Prezidentu ievēlēja bijušo premjerministru Nazimu al-Kudsi, par premjerministru Mārufu al-Davalibi un al-Kuzbari par parlamenta priekšsēdētāju.
1962. gada janvārī-februārī tika pieņemti lēmumi par daudzu uzņēmumu denacionalizāciju un mīkstināts agrārreformas likums. Apūdeņotas zemes īpašniekiem 80 hektāru vietā ļāva paturēt 200 hektārus un neapūdeņotas zemes īpašniekiem 300 hektāru vietā ļāva paturēt 600 hektārus.[1]
Ārpolitikā Sīrija izveidoja ciešākas saites ar Irākas Republiku, kas vainagojās ar Sīrijas un Irākas prezidentu tikšanos 1962. gada martā. Parlamentārā republika pastāvēja līdz 1963. gada 8. marta valsts apvērsumam, un lai arī valsts saglabāja nosaukumu Sīrijas Arābu Republika, tā kļuva par Bās partijas radikāli militārā spārna diktatūru.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 Elie Podeh. The Decline of Arab Unity: The Rise and Fall of the United Arab Republic. Sussex Academic Press, January 1999. ISBN 978-1-84519-146-7.[novecojusi saite]