Pāriet uz saturu

Sekretārputns

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Sekretārputni)
Sekretārputns
Sagittarius serpentarius (Miller, 1779)
Sekretārputns
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
ApakšklaseĪstie putni (Neornithes)
InfraklaseNeognati (Neognathae)
KārtaVanagveidīgie (Accipitriformes)
DzimtaSekretārputnu dzimta (Sagittariidae)
ĢintsSekretārputni (Sagittarius)
SugaSekretārputns (Sagittarius serpentarius)
Izplatība
Sekretārputns Vikikrātuvē

Sekretārputns (Sagittarius serpentarius) ir liela auguma, pamatā uz zemes dzīvojoša vanagveidīgo putnu suga, kas ir vienīgā suga sekretārputnu dzimtā (Sagittariidae).[1] Tas ir endēms Āfrikas putns, kas mājo savannā uz dienvidiem no Sahāras tuksneša.[2] Saskaņā ar Starptautiskās dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (IUCN) datiem sekretārputns ir iespējami apdraudēta putnu suga (angļu: Vulnerable).[2] Mūsdienās vairs nav sastopams Gambijā, bet par tā izplatību Gvinejā–Bisavā trūkst datu.[2]

Sekretārputns ir Sudānas un Dienvidāfrikas nacionālais putns un attēlots abu valstu ģerboņos.[3][4]

Izskats

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Tēviņam cekula spalvas ir garākas nekā mātītei
Sekretārputns medījot labprātāk staigā nevis lido
Mazāks medījums tiek satverts knābī un norīts vesels

Sekretārputns ir liela auguma plēsīgais putns. Tam ir ērglim līdzīgs ķermenis, bet kājas garas kā dzērvei, līdz ar to putns, salīdzinot ar pārējiem vanagveidīgajiem, paceļas augstu virs zemes, 0,9—1,37 m augstumā.[5] Arī tā galva ar līko, plēsīgo knābi atgādina ērgli.[6][7] Sekretārputna ķermeņa garums ir 135—150 cm, noapaļoto spārnu izplētums 190—210 cm,[8] svars 2,2—4,3 kg.[9] Mātītes ir nedaudz mazākas nekā tēviņi.[10] Astes garums 57–85 cm, turklāt divas vidējās spalvas garākas par pārējām. Uz galvas un kakla garu spalvu cekuls. Visu šo īpašību dēļ no attāluma sekretārputna siluets vairāk atgādina dzērvi vai sīgu, nevis plēsīgo putnu.[5][10]

Ķermeņa apspalvojums pamatā ir gaiši pelēks, kas jaukts ar baltu, bet spārnu lidspalvas, kāju stilbu apspalvojums un cekula, un astes spalvu gali ir melni. Knābis gaiši pelēks un kāju neapspalvotā daļa gaišā, rozīgi pelēkā krāsā. Abi dzimumi izskatās vienādi, lai gan tēviņam ir nedaudz garākas cekula un astes spalvas. Sekretārputniem ir neapspalvota seja, pieaugušajiem putniem āda ir sarkana vai oranža, jaunajiem dzeltena.[6] Ķermeņa apspalvojums jaunajiem putniem ir pelēkbrūns.

Uzvedība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sekretārputns ir nometnieks, lai gan tas mēdz migrēt nelielus attālumus, sekojot barības resursiem.[11] Šīs sugas putni sastopami, sākot ar okeāna piekrastes kāpām un beidzot ar kalniem. Sekretārputns mājo atklātās ainavās, plašos zālājos, savannā, izvairoties no mežiem un bieziem krūmājiem.[12] Lai arī putns var lidot, lielāko dienas daļu tas uzturas uz zemes, naktis pārlaižot akāciju zaros. Kokos tie salaižas īsi pirms tumsas iestāšanās.[13]

Reizēm sekretārputnus var novērot pa vienam, bet biežāk tie sastopami pa pāriem vai ģimeņu grupās līdz pieciem indivīdiem. Gadījumos, kad ir bagātīgi barībs resursi, vai pie ūdenstilpes var izveidoties lielāki bari, bet šāda pulcēšanās ir īslaicīga.[10] Putni kļūst aktīvi apmēram divas stundas pēc saullēkta, pēc tam, kad zālē ir izžuvusi rīta rasa. Sekretārputns staigā un meklē barību līdz vēlai pēcpusdienai, tad atgriežas savā nakšņošanas vietā.[10] Dienā putns nostaigā apmēram 20—30 km, nelabprāt lido.[10] Ja jāpaceļas spārnos, sekretārputns vispirms ieskrienas. Lidojums ir spēcīgs, ātrs un bieži lielā augstumā.[10] Katram pārim ir sava teritorija, kas atkarībā no barības daudzuma un sugasbrāļu blīvuma ir 20—500 km² liela. Teritorija tiek apsargāta un nevēlami traucētāji tiek padzīti.[10]

Barība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atšķirībā no citiem plēsīgajiem putniem sekretārputns medī, atrodotos uz zemes. Pieaugušie putni medī pa pāriem vai nelielās ģimeņu grupās, apstaigājot un pārbaudot izvēlēto barošanās teritoriju.[14] Sekretārputns barojas ar kukaiņiem, maziem zīdītājiem, sākot ar pelēm un beidzot ar zaķiem un mangustiem. Tas medī arī ķirzakas, čūskas, bruņurupučus, krabjus, abiniekus, izēd uz zemes ligzdojošiem putniem perēkļus, reizēm barojas ar mirušiem dzīvniekiem, kas gājuši bojā ugunsgrēkā vai bijuši plēsēju nogalināti.[10] Parasti lielie zālēdāji sekretārputnu neinteresē, lai gan ir bijuši gadījumi, ka tiek nomedītas jaunas gazeles.[14] Lai arī čūskas netiek tik lielos daudzumos medītas, kā tika uzskatīts agrāk, tomēr sekretārputns medī arī indīgas čūskas, piemēram, odzes un kobras.[10]

Sekretārputns bieži medī, skaļi bradājot un cenšoties izbiedēt iespējamo upuri, pēc tam dzenoties pakaļ iztrūcinātajam dzīvniekam vai, piemēram, uzturas tuvu uguns līnijai ugunsgrēka gadījumā, ķerot no uguns bēgošos dzīvniekus. Ja nepieciešams, tas paceļas spārnos un noķer upuri lidojot.[10] Mazus dzīvniekus plēsējs saķer knābī un norij, bet lielākiem uzkāpj virsū un tos nospiež.[6] Arī lielāku medījumu sekretārputni cenšas norīt veselu, retos gadījumos to saplosot ar pēdām.[10] Čūskām tie cenšas uzkāpt uz muguras un ar knābi pārlauzt tām kaklu vai muguru. Reizēm sekretārputns ar čūsku paceļas gaisā un nomet to no liela augstuma.[10]

Ligzdošana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sekretārputns lidojumā

Sekretārputni veido monogāmus pārus uz mūžu.[10] Arī pēc tam, kad jaunie putni ir izauguši un atstājuši vecākus, pāris paliek viens otra tuvumā. Riesta laikā līdzīgi kā citi plēsīgie putni arī sekretārputni izpilda riesta lidojumu, paceļoties augstu gaisā, pēc tam pikējot un virpuļojot lejup. Arī uz zemes tiek izpildītas riesta dejas, kas savukārt atgādina dzērvju dejas.[10] Pārošanās parasti notiek uz zemes, bet reizēm arī kokā. Gados, kad ir pietiekami daudz barības, sekretārputniem ir divi vai trīs perējumi.

Ligzdu būvē gan tēviņš, gan mātīte. Tā parasti atrodas koka galā (5—7 m augstumā[8]), visbiežāk akācijā vai kādā citā dzeloņainā kokā. Ligzda sakrauta no zariem un no iekšpuses izklāta ar sausu zāli, vilnu, izkaltušiem mēsliem un citiem materiāliem. Vienu un to pašu ligzdošanas vietu pāris izmanto vairākus gadus pēc kārtas, katru gadu ligzdu pielabojot. Tās diametrs ir apmēram 1,5—2,5 m, augstums 30 cm.[8][10] Kad ligzda kļūst pārāk liela un smaga un draud sagāzties, putni to pamet.[10] Dējumā ir 1—3 gaišas, gandrīz baltas olas ar sarkanbrūniem raibumiem. Olas tiek dētas ar divu - trīs dienu atstarpi. Olas var būt dažāda lieluma, 68—92 mm garas un 52–61 mm platas. Perēšana uzsākas uzreiz pēc pirmās olas izdēšanas. Perē abi vecāki, tomēr mātīte to dara lielāko daļu perēšanas laika. Šajā laikā tēviņš mātītei pienes barību. Inkubācijas periods ilgst 42—47 dienas.[8][10] Putnēni izšķiļas ar divu, trīs dienu atstarpi. Trīs putnēnu perējumā jaunākais parasti nomirst no bada, jo nespēj izkonkurēt vecākos un lielākos brāļus un māsas cīņā par barību.[10]

Putnēnus klāj baltas dūnas, to galvas izskatās proporcionāli ļoti lielas. Divu nedēļu vecumā tiem izaug biezas, pelēkas dūnas, bet 3 nedēļu vecumā sāk augt cekuls. Jaunie putni attīstās lēnām un paiet 6 nedēļas, līdz tie spēj piecelties kājās. Šajā vecumā tie sāk mācīties paši ēst vecāku atnesto barību. Sasniedzot 7 nedēļu vecumu, jaunajiem putniem izaug apspalvojums, 60 dienu vecumā tie sāk mācīties lidot, sitot spārnus un paceļoties nelielā augstumā virs ligzdas. No ligzdas tie izlido 64—106 dienu vecumā.[10] Jaunie putni turpina atrasties ligzdas tuvumā vēl 62—105 dienas, bet vecāki tos turpina barot, kā arī apmācīt medību paņēmienos.[10]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ «World Bird List: Hoatzin, New World vultures, Secretarybird, raptors, 2020». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 24. aprīlī. Skatīts: 2020. gada 6. februārī.
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 IUCN: Sagittarius serpentarius
  3. ↑ «Wappenlexikon Sudan». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2001. gada 12. jūlijā. Skatīts: 2001. gada 12. jūlijā.
  4. ↑ «Armoria patriae». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 24. septembrī. Skatīts: 2015. gada 2. janvārī.
  5. ↑ 5,0 5,1 Raptors of the World - Ferguson-Lees, J.; Houghton Mifflin, New York. 978-0618127627 (2001)
  6. ↑ 6,0 6,1 6,2 Eagles, Hawks, and Falcons of the World, Volume 2 - Brown, L. & Amadon, D. New York: McGraw-Hill Book Company (1968)
  7. ↑ «Beauty of birds: Secretary Birds». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 16. martā. Skatīts: 2015. gada 2. janvārī.
  8. ↑ 8,0 8,1 8,2 8,3 «Planet of Birds: Secretarybird (Sagittarius serpentarius)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 30. oktobrī. Skatīts: 2015. gada 2. janvārī.
  9. ↑ The Peregrine Fund: Secretarybird
  10. ↑ 10,00 10,01 10,02 10,03 10,04 10,05 10,06 10,07 10,08 10,09 10,10 10,11 10,12 10,13 10,14 10,15 10,16 10,17 10,18 10,19 ADW: Sagittarius serpentarius
  11. ↑ Bird Migration in Africa: Movements between six continents, Volume 2 - Curry-Lindahl, K., New York: Academic Press (1981)
  12. ↑ Sinclair, Ian; Hockey, Phil; Tarboton, Warwick (1993). Illustrated Guide to the Birds of Southern Africa. Princeton University Press. ISBN 0-691-09682-1.
  13. ↑ Dean, W. R. J.; Milton, S.J.; Jeltsch, F. (1999) "Large trees, fertile islands, and birds in arid savanna" Journal of Arid Environments 41 61—78
  14. ↑ 14,0 14,1 The Depression of Reptile Biomass by Large Herbivores - Janzen, D.H., American Naturalist, 110, 71-400 (1976)

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sekretārputns
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Sekretārputns&oldid=3467210"