Senās Romas armija

Senās Romas armija Exercitus Romanus
Vexillum karogs ar impērijas akvilu
Darbība	753 gads p.m.ē. – 1453 m.ē.
Valstis	Romas ķēniņvalsts Romas Republika Romas impērija Rietumromas impērija Austrumromas impērija
Lielums	28–50 leģioni
Galvenā mītne	Akvinka Bonna Lauriakuma Iska Augusta Aleksandrija Singara Rēgensburga Novija Busra
Motto(s)	'Gloria Exercitus'
Komandieri
Commander-in-chief	Imperators (de facto; 27 gads p.m.ē.–1453 m.ē.) Konsuls (de jure; 27 gads p.m.ē.–1453 m.ē., 509 gads p.m.ē.–27 m.ē.) Karalis (753 gads p.m.ē.–509 m.ē.)
Notable commanders	Marks Fūrijs Kamills Scīpions Afrikānis Gajs Marijs Jūlijs Cēzars Ģermāniks Flāvijs Stilihons Flāvijs Belisārijs

Romiešu karaspēka attēlojums uz Marka Aurēlija kolonnas mūsu ēras 2. gadsimtā.

Romiešu karaspēka atveidojums impērijas periodā (mūsdienu rekonstrukcija Itālijā, 2007. gads).

Senās Romas armija (latīņu: Romanus exercitus) sevī ietvēra visas Senās Romas sauszemes un jūras karaspēka sastāvdaļas, kas galvenokārt pastāvēja ķēniņvalsts, republikas un impērijas laika posmā no aptuveni 753. gada pirms mūsu ēras (p.m.ē.) līdz 476. gadam. Turpretim aprakstu par Austrumromas impērijas (395.–1453. gads) bruņotajiem spēkiem skatīt sadaļā Bizantijas armija.

Savas pastāvēšanas laikā romiešu karaspēks bija atbildīgs ne tikai par Senās Romas teritorijas ārējo aizsardzību un paplašināšanu, bet arī par tās iekšējo drošību, kalpojot par sava veida policijas vienībām valsts iekšienē. Tāpat armijas rīcībā bija robežsardzes un muitas uzraudzības funkcijas, kas sevī galvenokārt ietvēra nodokļu iekasēšanu uz provinču un valsts ārējās robežas.

Savas disciplīnas, organizācijas, jaunievedumu un plašo iekarojumu dēļ daudzu pētnieku skatījumā romiešu karaspēks tiek uzskatīts par vienu no ilgtspējīgākajiem un efektīvākajiem bruņotajiem spēkiem cilvēces militārajā vēsturē.

Izpēte

Mūsdienu pētniekiem ir pieejami pietiekoši daudz un dažādi vēstures avoti, caur kuriem ir iespējams izzināt informāciju par Senās Romas armiju. Tā, piemēram, līdz mūsdienām ir saglabājušās vairākas rakstiskās liecības, kas savulaik tika atzīmētas uz dažādiem papirusa ruļļiem, kā arī akmens, bronzas un koka plāksnēm, kuras sniedz plašu informāciju par to kā tika pārvaldīta Senās Romas armija. Tāpat no rakstiskajām liecībām romiešu karaspēka izpētē palīdz arī atstātie gravējumi uz dažādām seno laiku celtnēm un karavīru kapakmeņiem. Visbeidzot rakstiskās liecības arī papildina dažādu romiešu autoru atstātie darbi, kas tika sarakstīti gan latīņu, gan sengrieķu valodā, un kuri bieži vien sniedz detalizētu aprakstu par armijas ikdienu un vēsturi no Pūniešu karu beigām 3. gadsimtā p.m.ē. līdz Rietumromas impērijas sabrukumam 5. gadsimta beigās.

No vizuālajām vēstures liecībām Senās Romas armijas izpētē būtisku devumu sniedz neskaitāmās skulptūras un monētas, kas ir saglabājušās līdz mūsdienām, un kuras sevī ietver dažādu imperatoru, karavīru un bruņojuma attēlojumu. Līdzīgi par vizuālajām liecībām kalpo arī dažādi romiešu atstātie pieminekļi, no kuriem ievērojamākie ir Trajāna kolonna un Marka Aurēlija kolonna, kas sevī ietver salīdzinoši detalizētu attēlojumu par armijas apgādes vajadzībām, upju šķēršošanu, militāro apmetņu un cietokšņu celtniecību, kaujas un ievainojumu ainām, reliģiskajiem rituāliem, bruņojumu u.tml.

Mūsdienās veiktie arheoloģiskie izrakumi ir palīdzējuši atklāt arī vairākas lietiskās vēstures liecības, kas pētniekiem ir ļāvuši pavērt skatu uz to, kā un kur karavīri dzīvoja, kā arī kādus ieročus un papildrīkus izmantoja ikdienā. Ne velti vairāki muzeji Eiropā, Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos sevī ietver eksponātus ar romiešu zobeniem, dunčiem, šķēpiem, vairogiem, ķiverēm, bruņām, apaviem un jostām, kas tādējādi dod dziļāku izpratni un priekšstatu par Senās Romas armiju mūsdienu sabiedrībai kā tādai.

Vēsture

Pirmsākumi

Tuvojoties impērijas periodam, armiju nācās reformēt. Bija nepieciešami kaujinieki, kas varēja piedalīties ilgstošos karagājienos un nebūtu piesaistīti pie savas tuvējās saimniecības. Sākumā maz bija tādu, kas vēlētos brīvprātīgi pamest savu saimniecību lai kalpotu armijā. Tomēr, laika gaitā, pieaugot iedzīvotāju skaitam Itālijas pussalā, brīvas zemes kļuva arvien mazāk. Palielinājās nabadzīgo bezzemnieku skaits. Viņi visbiežāk arī kļuva par rekrūšiem — profesionāliem karavīriem, kas kalpoja armijā no 16 līdz 20 gadiem.

Romas impērija

Skaitliski lielāko un kvalitatīvi visaugstāko līmeni romiešu armija sasniedza Jūlija Cēzara laikā, tātad apmēram 1. gs. p.m.ē. vidū. Augustam pārņemot valdīšanas grožus 27.g. p.m.ē., viņa pakļautībā nonāca jau vairākas spēcīgas armijas — apmēram 60 leģioni. Tomēr tā bija jau pārāk liela armija, kuras uzturēšana vairs nebija impērijai pa spēkam. Tādēļ Augusts to samazināja līdz 28 leģioniem (ap 150 000 vīru).

Katrs leģions parasti sastāvēja no aptuveni 5500 vīriem, kuri bija ļoti labi apmācīti. Leģionu komandēja legāts un vairāki viņa palīgi — tribūni. Katrs leģions bija sadalīts 10 kohortās ar 480 karotājiem katrā. Savukārt kohorta apvienoja 6 centūrijas ar 80 vīriem katrā.

Tomēr ilgstošas karadarbības rezultātā cietokšņi un pilsētas bieži tika izpostīti, to infrastruktūra pamesta novārtā. Savukārt armijas vienībām nācās veikt biežus pārgājienus karalaika apstākļos, bez pienācīgas atpūtas un sagatavošanās. Šādā situācijā strauji sāka izplatīties epidēmijas, kas tūkstošiem pļāva gan civiliedzīvotājus, gan armijas daļas. Tas arvien vairāk noplicināja cilvēku resursus, līdz tie palika tik maz, ka nespēja vairs pat sevi atražot.

Sākot izpausties cilvēku resursu deficītam, Roma mēģināja to kompensēt uz barbaru algotņu rēķina. Vairumā gadījumu tie nāca no ģermāņu ciltīm. „Atšķaidot” romiešu armiju ar barbaru algotņiem uz laiku izdevās aizlāpīt cilvēku resursu deficītu, bet ilgākā laika posmā šāda politika radīja citas sekas. Algotņiem bija pavisam cita cīņas motivācija. Ja Romas pilsoņiem vismaz viens no stimuliem bija savas valsts intereses, tad algotņiem šādu stimulu nebija. Tos interesēja tikai atalgojums un kara laupījums kā papildus „prēmija”. Pieaugot algotņu īpatsvaram Romas armijā, tā arvien vairāk sāka zaudēt nacionāli patriotisko identitāti un līdz ar to vienu no svarīgākajiem cīņas motīviem. Vēl jo vairāk tādēļ, ka algotņiem nereti nācās cīnīties pašiem pret saviem asins brāļiem. Tā, pēc Adrianopoles kaujas Rietumromas armijā ģermāņu karavīri sasniedza sešdesmit procentus. Šo procesu rezultātā arvien vairāk kritās arī Romas armijas militārais potenciāls, tās cilvēcisko resursu kvalitāte.

Uzturēšanas izmaksas

No ekonomiskā viedokļa Romas karaspēka uzturēšana prasīja salīdzinoši lielus finansiālos līdzekļus — tiek lēsts, ka impērijas laikā aptuveni 75% no valsts ikgadējā budžeta tika novirzīti armijas vajadzībām.

Apbruņojums

Romiešu armijas bruņojuma demonstrācija

Leģionu bruņojums un tehniskais aprīkojums bija standartizēti visā impērijā. Tos masveidā izgatavoja atsevišķos amatniecības centros. Katrs bruņojuma priekšmets vai ieroču veids bija rūpīgi izvēlēts un nepārtraukti pilnveidots, balstoties uz kaujās uzkrāto pieredzi. Vienlīdz liela uzmanība tika veltīta leģionāru aizsardzībai un to kaujas spēju saglabāšanai, kā arī uzbrukuma tehniskajam nodrošinājumam. Tā, ja sākotnēji kareivju ķermeni aizsargāja viegls metāla stiepļu bruņu krekls, tad vēlāk to aizstāja ar metāla plāksnēm. Tas bija dārgāk, bet daudz drošāk. Neskaitāmas modifikācijas pārdzīvoja arī ķiveres.

Rūpīgi tika konstruēti vairogi. Parasti tie tika salīmēti no vairākām plānām koka plāksnēm, bet apmales tika apdarinātas ar metāla aplocēm. Tādējādi romiešu vairogi bija reizē izturīgi un viegli. Tie bija izliekti, aptverot karavīra ķermeņa kontūras.

Galvenais leģionāra uzbrukuma ierocis bija vairāk nekā 2 metrus garš šķēps (pilum) ar asu dzelzs uzgali. Katram leģionāram bruņojumā bija 2 šādi šķēpi. Turpretī leģionāra zobens (gladius) bija samērā īss - 61 cm - tas bija domāts drīzāk duršanai nekā ciršanai, tātad neaizvietojams tuvcīņas ierocis. Zobens bija jānēsā zobena makstī piekārts pie jostas labajā pusē. Kreisajā pusē bija vēl duncis, bet 1. gadsimta beigās tas bija no bruņojuma noņemts.

Obligātajā leģionāra bruņojumā bija vēl kaplis, zāģis, groziņš un ķēde, kas bija nepieciešami nometņu ierīkošanai, leģionam pārgājiena laikā apmetoties atpūtā vai naktsguļā. Parasti nometnes vidū bija altāris upurēšanai un telts kur apmetās karavadonis. Apkārt karavadoņa teltij bija karavīru teltis. Pūniešu karu laikā 3.-2. gs. p.m.ē. romieši izveidoja arī spēcīgu jūras kara floti, patapinot militārās kuģošanas pieredzi no grieķiem. Romiešu armijai kļūstot profesionālai arī tās bruņojums tika standartizēts, bet ieroči tika ražoti masveidā.

Cietokšņi

Augstu līmeni sasniedza romiešu cietokšņu būvniecības māksla. Agrīnā Romas periodā cietokšņi parasti tika būvēti no baļķiem, bet kopš 2. gs. cietokšņu sienas gandrīz vienmēr bija no akmens. Tipiska cietokšņa iekšienē bez kazarmām parasti bija arī klēts, hospitālis, amfiteātris un citas būves. Netika aizmirsta arī higiēna — katrā cietoksnī bija organizēta ūdens padeve un kanalizācija. Neiztrūkstoši elementi bija pirts un atejas. Tas viss, lai gan prasīja lielus līdzekļus, tomēr nodrošināja labu karotāju veselību, tātad arī to cīņas spēju.

Skatīt arī

• Pilums — romiešu šķēps
• Senā Roma
• Senās Romas kavalērija

Bibliogrāfija

Grāmatas

• Pat Southern. The Roman Army: A Social and Institutional History. Santa Barbara, CA [etc.] : ABC-CLIO, 2006. ISBN 1-85109-735-X.

Interneta resursi

• James Lloyd. «Roman Army». ancient.eu. Ancient History Encyclopedia, 2013. gada 30. aprīlis. Skatīts: 2020. gada 13. augusts.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Senās Romas armija.

• Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)
• Ancient History Encyclopedia ieraksts (angliski)