Stellera pūkpīle

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Stellera pūkpīle
Polysticta stelleri (Pallas, 1769)
Stellera pūkpīles tēviņš
Stellera pūkpīles tēviņš
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaZosveidīgie (Anseriformes)
DzimtaPīļu dzimta (Anatidae)
ApakšdzimtaGauru apakšdzimta (Merginae)
ĢintsStellera pūkpīles (Polysticta)
SugaStellera pūkpīle (Polysticta stelleri)
Stellera pūkpīle Vikikrātuvē

Stellera pūkpīle (Polysticta stelleri) ir pīļu dzimtas (Anatidae) ūdensputnu suga, kas pieder gauru apakšdzimtai (Merginae). Stellera pūkpīle ir vienīgā suga Stelllera pūkpīļu ģintī (Polysticta). Ir datēti 2 gadījumi, kuros Stellera pūkpīle ir hibridizējusies ar parasto pūkpīli (Somateria mollissima).

Stellera pūkpīle ligzdo tundrā gar arktiskā krasta līniju, sākot ar Sibīrijas austrumdaļu, uz austrumiem aiz Taimiras pussalas un līdz Aļaskai.[1] Putni, kas neligzdo, vasaru pavada Kolas pussalā, Novaja Zemļa salu dienvidos un Norvēģijas ziemeļos.[2] Ziemas periodā lielākā daļa populācijas migrē nedaudz uz dienvidiem Beringa jūrā, reizēm sasniedzot Japānu,[2] un neliela daļa dodas uz rietumiem, sasniedzot Skandināviju un Baltijas jūru.

Latvijā Stellera pūkpīle ir reta caurceļotāja un ziemotāja,[1] tomēr pie Lietuvas un Igaunijas krastiem ziemo vairāki tūkstoši īpatņu, apgabalam kļūstot par vienu no galvenajām ziemošanas vietām Eiropā.[3] Baltijas jūrā ziemojošā Stellera pūkpīle ir iekļauta Latvijas Sarkanajā grāmatā.[4] Kopumā Stellera pūkpīles populācijām ir tendence samazināties.[2]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stellera pūkpīles mātīte

Stellera pūkpīle ir vidēji liela jūras pīle. Stellera pūkpīle bieži tiek minēta kopā ar pārējām pūkpīlēm, kas pieder pūkpīļu ģintij (Somateria). Salīdzinoši tā ir vismazākā. Tās ķermeņa garums ir 42—48 cm, spārnu izplētums 68—77 cm.[1] Tēviņam un mātītei ir atšķirīgs apspalvojums. Tēviņam riesta laikā tas ir kontrastaini melnbalts ar rudu vai dzelganu pavēderi, mugura, rīkle un apkakle ir melna, galva un pleci balti, bet pavēdere ruda vai dzelgana. Tuvumā pie acīm var redzēt nelielus, zaļus laukumiņus, kā arī līdzīgus laukumiņus uz pakauša gala. Pēc riesta apspalvojums kļūst galvenokārt melns ar nedaudz baltām spalvām. Pirmajā ziemā tēviņi ir brūni ar tipiskajām tēviņa pazīmēm - melno apkakli un rīkli.[2]

Toties mātīte ir tumši sarkanbrūna ar ziliem spārnu spoguļiem, izskatā atgādinot tipisku pīli. Zilie spoguļi no augšas un apakšas ierāmēti ar šauru, baltu joslu. Pirmajā ziemā mātītei vēl nav attīstījušies zilie spārnu spoguļi.[2] Ap acīm ir gaiši pelēki ādas gredzeni. Mātīte ir mazāka nekā tēviņš. Abiem dzimumiem ir zilganpelēki trīstūrveida knābji ar robainu malu,[3] plakana galvas forma un gara aste.

Uzvedība un barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stellera pūkpīle ligzdojot jūtas drošāk kopā ar ligzdojošām vidējām klijkaijām (Stercorarius pomarinus)

Ziemas periodā Stellera pīle veido barus, kas turas cieši kopā. Baram ir raksturīgi kopīgi ienirt.[2] Stellera pūkpīle neligzdo katru gadu. Zinātnieki ir novērojuši interesantu sakritību, ka tā ligzdo gados, kad tundrā savairojas mazie lemingi (Lemmini), un ir daudz ligdojošo vidējo klijkaiju (Stercorarius pomarinus) un balto pūču (Bubo scandiacus). Zinātnieki to skaidro ar faktu, ka, savairojoties lemingiem, tas nodrošina alternatīvu barības avotu Stellera pūkpīļu galvenajam ienaidniekam - lapsai, bet klijkaijas un baltās pūces ir lieliski ligzdojoši kaimiņi, kas agresīvi aizsargā kopējo ligzdošanas teritoriju.[5]

Barojoties Stellera pūkpīle kā visas gauras ienirst, meklējot vēžveidīgos, moluskus un citus jūras bezmugurkaulniekus, tās iemīļotākā barība ir gliemenes. LIgzdošanas laikā, atrodoties iekšzemē, tās barojas ar kukaiņiem, kukaiņu kāpuriem, augu sēklām un garenelēm.[5]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stellera pūkpīle veido monogāmus, īslaicīgus pārus. Tās ligzdo jūnijā gan pa pāriem, gan veido nelielas kolonijas līdz 60 ligzdām. Tēviņi paliek kopā ar mātītēm, kamēr tās perē olas. Tuvojoties pīlēnu izšķilšanās laikam, tēviņi pamet mātītes un pulcējas lielos baros netālu no ligzdošanas vietām. Kad pīlēni ir izšķīlušies, mātīte tos ved uz bara pulcēšanās vietu. Pirms spalvu nomaiņas bars migrē apmēram 3000 km. Laikā, kamēr mainās apspalvojums, Stellera pūkpīle nespēj lidot. Apspalvojuma nomaiņas laikā veidojas ļoti lieli bari, tajos var būt 50 000 īpatņi. Pēc spalvu nomaiņas putni turpina migrēt uz ziemošanas vietām.[2]

Ligzda tiek būvēta tundrā, dažus kilometrus no krasta līnijas. Tā parasti ir novietota uz neliela paaugstinājuma, netālu no kādas iekšzemes tundras ūdenstilpes, bet labi ieslēpta tundras zālēs. Mātīte ligzdu izrok augsnē.[5] Tai ir dziļa, bļodveida forma, un iekšpuse izklāta ar ķērpjiem, zāli un dūnām.[2] Dējumā ir apmēram 5 olas. Inkubācijas periods ilgst 24 dienas.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 «Stellera pūkpīle». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 26. augustā. Skatīts: 2010. gada 25. decembrī.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 2,6 2,7 BirdLife: Steller's Eider Polysticta stelleri
  3. 3,0 3,1 Stellera pūkpīle (Polysticta stelleri)
  4. Latvijas apdraudetie un aizsargajamie putni
  5. 5,0 5,1 5,2 «ARKive: Steller’s eider (Polysticta stelleri)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 22. decembrī. Skatīts: 2010. gada 25. decembrī.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]