Studentu maijs (1968)

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Studentu maijs (franču: Mai soixante-huit jeb Mai 68) jeb 1968. gada maija studentu nemieri Francijā bija studentu sacelšanās augstskolās Francijā, laikā no 1968. gada aprīļa līdz jūnijam. Sākotnējais iemesls bija stingrās disciplīnas prasības universitātes pilsētiņās, pārpildītās auditorijas un beztiesība (studenti prasīja izglītības sistēmas reorganizāciju, kura, viņuprāt, uzspieda nevajadzīgus mācību priekšmetus, vecu metodiku un vēl vecākus profesorus), sākoties nemieriem un ielu cīņām prasības kļuva globālākas, vēršoties pret Rietumvalstu līdzdalību pilsoņu karā Dienvidvjetnamā, pret monopolu kundzību, pret imperiālismu, pret vides piesārņošanu, politisko un dzimumu nelīdztiesību utt. Dominēja anarhisma, situacionisma un marksisma idejas kā alternatīva pastāvošajai varai, studentu varoņi bija bija gan Markss, Trockis, gan Mao, Ernesto Če Gevara un Fidels Kastro. Universitātes vadībai iesaistot konfliktā ar studentiem policiju, neapmierināto skaits strauji pieauga un sākās plaša mēroga sadursmes.

Notikumi pirms maija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

22. martā universitātes pilsētiņā Nantērā, Parīzē studenti pieprasot atbrīvot sešus "Dienvidvjetnamas aizstāvēšanas nacionālās komitejas" aktīvistus (kuri 20. martā bija apmētājuši ar akmeņiem American Express biroja logus, protestējot pret karu, un arestēti), ieņēma fakultātes administratīvo korpusu. Izveidojās t.s. 22. marta kustība. Ar saukli "No universitātes kritikas līdz sabiedrības kritikai" fakultātē sākās pastāvīgas studentu diskusijas par nepieciešamajām pārmaiņām augstskolas darbības principos un visā sabiedrībā kopumā.

29. martā studentu grupa Sorbonas universitātē, Parīzē, vienā no aktu zālēm noorganizēja mītiņu, kurā uzstājās 22. marta kustības pārstāvji, kā arī studentu aktīvistu pārstāvji no Itālijas, VFR, Beļģijas, Spānijas un Rietumberlīnes. Tika izveidota t.s. Universitāšu darbības kustība (UDA, kura vēlāk izveidoja "paralēlo kursu" kustību, kurā lekcijas lasīt tika aicināti speciālisti no malas, dažkārt pat ne no akadēmiskajām aprindām). Nantērā studenti izveidoja pašu nofotografēto policijas aģentu fotogrāfiju izstādi - to cenšoties likvidēt, notika pirmā policijas sadursme ar studentiem, kuriem izdevās policijas vienību izdzīt no fakultātes ēkas. 30. aprīlī universitātes administrācija apsūdzēja 8 studentu līderus par aicināšanu uz vardarbību un lika uz brīdi pārtraukt mācības fakultātē. 1. maijā ikgadējai strādnieku demonstrācijai pievienojās studenti ar saukli "Darbu jauniešiem!", pieprasot 40 stundu darba nedēļu, lielākas tiesības arodbiedrībām un pēdējā rīkojuma par sociālo pabalstu samazināšanu atcelšanu. Demonstrācijas turpinājās arī turpmākajās dienās.

Maija notikumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2. maijā tika paziņots par mācību pārtraukšanu Nantērā uz nenoteiktu laiku. Par atbildi Francijas Nacionālā studentu apvienība (UNEF) un Nacionālā Augstākās izglītības darbinieku arodbiedrība nāca klajā ar aicinājumu uz studentu streiku. Solidaritātes mītiņi un demonstrācijas notika praktiski visās augstskolās Francijā, sākās pirmās sadursmes ar policiju, kas demonstrācijas mēģināja izklīdināt. 3. maijā Universitāšu darbības kustība organizēja Nantēras studentu atbalsta demonstrāciju (~2000[1]). Sorbonas universitātes rektors Rošs pavēl pārtraukt augstskolas darbu un aicina iejaukties varas iestādes. Parīzes Latīņu kvartālā tika ievesti īpašie policijas spēki (~2000), kas uzsāka kreisi noskaņoto studentu mītiņa izdzenāšanu (sadursmes aptvēra gandrīz visu kvartālu, 596 studenti un pasniedzēji arestēti, vairāki simti guvuši vieglākas vai smagākas traumas). Protesta demonstrācijā izgāja liela daļa pasniedzēju un vairāki tūkstoši līdz tam apolitiski noskaņoto studentu. Aktivizējās kreisi noskaņoto grupas, kaisot skrejlapas ar aicinājumiem, zīmējot grafiti, uzsākot izdot apkārtrakstus (avīzi).

Sorbonnas universitātes ēka

4. maijā sākās vispārējs studentu streiks Parīzē, Tulūzā, Lionā, Nantē, Strasbūrā u.c. augstskolu centros, demonstrācijas iziet ārpus universitātes kvartāla un jau tiek vērstas nevis pret universitātes kārtību, bet pret pastāvošo varu. 5. maijā tika tiesāti 13 studentu nemieru aktīvisti. Izveidota "komiteja aizsardzībai pret represijām", nelielos stihskos mītiņus Latīņu kvartālā uzreiz izdzenāja policija. UDA nāca klajā ar aicinājumu veidot "rīcības komitejas" kā studentu pašpārvaldes aizmetņus, UNEF aicināja visu augstskolu studentus uz beztermiņa streiku. 6. maijā studentu demonstrācija (~20 000) dodas uz Santē cietumu, kur, kā baumoja, ieslodzīti arestētie studenti, pieprasot atbrīvot notiesākos, rektora un izglītības ministra demisiju. Kolonnas priekšā nests transparents "Mēs esam maza saujiņa ekstrēmistu". Atgriežoties Latīņu kvartālā demonstrantu kolonnai mēģināja izklīdināt policija (~6 000) un sākas ielu kaujas: tika improvizētas pirmās barikādes. No visas pilsētas studentiem palīgā steidzās jauni cilvēki un ap pusnakti policijai pretojās jau aptuveni 30 000 studentu un to atbalstītāju. Ap 2:00 naktī policijas spēkiem izdevās pārraut to aizsardzību un izklīdināt (~600 ievainoto, 421 arestēts). 7. maijā notika apmēram 50 000 studentu un pasniedzēju demonstrācija ar prasību pārtraukt policijas patvaļu un atvērt universitāti. Nemieri bija aptvēruši visu Parīzi. Visā valstī demonstrācijas un streiki studentu atbalstam. Televīzijas darbinieku arodbiedrība piedraudēja ar streiku, ja atspoguļojot notikumus, netiks pārtraukta ziņu cenzēšana un nepatiesu ziņu sniegšana.

8. maijā prezidents Šarls de Golls paziņoja, ka valdība nekad nepiekāpsies vardarbībai. Parīzieši izveidoja "Komiteju pret represijām". Izcilākie franču intelektuāļi - Mišels Fuko, Žans Pols Sartrs, Simona de Bovuāra, Natalī Sarota, Fransuāza Sagāna, Andrē Gorcs, Fransuā Moriaks u.c. - uzstājas ar atbalstu studentu prasībām. Parādījās aicinājumi studentiem un strādniekiem apvienoties kopējā cīņā pret valdību par savu tiesību īstenošanu.

10. maijā notika studentu nemieri visā Francijā. Parīzē apmēram 50 000 demonstrantu tika apturēti pie Sēnas tiltiem, dodoties uz Tieslietu ministriju un Televīzijas pārvaldi. Demonstranti pagriezās atpakaļ, taču tika apturēti uz Senmišela bulvāra, kur pretstāve pārauga barikāžu cīņās ar policiju (t.s. "pirmā barikāžu nakts"). Izmantojot asaru gāzi, ap 6:00 no rīta policijai izdevās barikādes ieņemt (460 arestēti, 367 ievainoto, no tiem 32 smagi).

11. maijā opozīcijas partijas pieprasīja Nacionālās sapulces ārkārtas vēlēšanas, bet premjerministrs Žoržs Pompidū uzstājās televīzijā un radio ar solījumu pārskatīt notiesāto studentu lietas un atvērt Sorbonnu. 13. maijā notika apmēram 800 000 liela demonstrācija Parīzē. Studenti ieņēma Sorbonnu un nodibināja "Ģenerālo assambleju", kas pasludināja Sorbonnu par "autonomu tautas universitāti", kas augu diennakti atvērta jebkuram interesentam. Studenti ieņēma arī Strasbūras universitāti. Arodbiedrības nāca klajā ar atbalstu studentiem - sākās ģenerālstreiks, kurā kopumā piedalījās aptuveni 10 000 000 strādnieku. Valsts lielākajās pilsētās sākās studentu kustības atbalsta demonstrācijas: Marseļā (~50 000), Tulūzā (~40 000), Bordo (~50 000), Lionā (~60 000). 14. maijā Nantē "Sud Aviation" rūpnīcas strādnieki ieņēma rūpnīcu. Visā Francijā sākās uzņēmumu sagrābšanas vilnis. 15. maijā studenti ieņēma teātri "Odeon", kur izveidojās diskusiju forums, veidojot projektus, kādas reformas nepieciešamas valstī. Noliedzot visu līdzšinējo, studenti pilsētās izlīmēja plakātus ar dažādiem saukļiem, piemēram: "Aizliegts aizliegt!", "Esiet reālisti, pieprasiet neiespējamo!", "Sekss, tas ir lieliski!", "Visu un tūlīt!", "Aizmirsti, ko tev mācīja — sāc sapņot!", "Anarhija — tas esmu es!", "Reformisms ir mazohisms!", "Nevar iemīlēt ražošanas pieaugumu!", "Nē — eskāmeniem!", "Struktūras cilvēkiem, nevis cilvēki struktūrām!", "Universitātes — studentiem, fabrikas — strādniekiem!", utml.

16. maijā vairāk nekā 50 Francijas rūpnīcu strādnieki, par spīti Francijas komunistiskās partijas noraidošajai nostājai, sāka streiku, atbalstot Parīzes studentu protestus. Virknē vietu strādnieki pārņēma savā kontrolē ražošanas telpas ("Renault" rūpnīcas, metalurģiskais kombināts Nantē u.c.). Pārstāja darboties ostas Marseļā un Havrā. Sākās konflikti starp aģitatoriem no studentu vidus un komunistiem, kas nevēlējās pieļaut studentu anarhistisko ideju ietekmes pieaugumu strādnieku vidū. Izveidojas t.s. studentu Revolucionārās Darbības Komitejas (RDK) kā studentu pašpārvaldes un pašorganizēšanās veids, alternatīva līdz tam pastāvošajam dalījumam pēc piederības fakultātei. Komitejas organizēja pilsētu apgādi ar pārtiku no provinces, apejot starpniekus (ievērojami kritās pārtikas produktu cenas). 21.-22. maijā Nacionālajā sapulcē apsprieda jautājumu par neuzticības izteikšanu valdībai. Pietrūkstot vienai balsij, neuzticība netika izteikta.

23. maijā notika ielu cīņas starp studentiem (t.s. "Otrā barikāžu nakts"), kuri protestēja pret varas iestāžu lēmumu izraidīt vienu no to līderiem Danielu Kon-Benditu kā VFR pavalstnieku no valsts, un policiju. 24. maijā Šarls de Golls savā runā radio atzina, ka tautas ietekme valsti skarošu lēmumu pieņemšanā bijusi niecīga un valsts pārvaldi jādemokratizē. 25. maijā arodbiedrību līderi slepus vienojās par streiku pārtraukšanu, panākot valdības un darba devēju piekāpšanos atsevišķos saimnieciskos jautājumos (t.s. Grenelas vienošanās. 27. maijā Šarletti stadionā plaša pret valdību un Grenelas vienošanos vērsta demonstrācija, ko organizēja 22. marta kustība un sociālisti F.Miterāna vadībā. 29. maijā arodbiedrību vadība piekāpās strādniekiem un pasludināja streika turpināšanu. 30. maijā notika apmēram 500 000 liela arodbiedrību konfederācijas organizēta demonstrācija pret valdību. De Golls pameta Parīzi un devās uz Francijas armijas kontingenta štābu Rietumvācijā, apspriesties par šī kontingenta izmantošanu nemieru apspiešanā ar bruņotu spēku.

Notikumi jūnijā un jūlijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1. jūnijā de Golls atgriezās Parīzē, atlaida Nacionālo sapulci un paziņoja, ka nepiekāpsies nemierniekiem nevienā jautājumā. Elizejas laukos norisa valdību atbalstītāju demonstrācija (~500 000). Atsākās sarunas ar arodbiedrību vadību par streiku pārtraukšanu. 10.-11. jūnijā notika pēdējās pret valdību vērstās barikāžu cīņas Latīņu kvartālā. Arodbiedrības pārtrauca streiku. 12. jūnijā tika izdots prezidenta dekrēts (Le décret présidentiel du 12 juin 1968 dissout onze mouvements jugés extrémistes) par studentu kreiso radikāļu kustību (22. marta kustība, RDK u.c.) pasludināšanu par nelikumīgām. 14. jūnijā policija ieņēma "Odeon" teātri, bet 16. jūnijā ieņēma Sorbonnu, izdzenāja, arestējot līderus, studentu komūnas Latīņu kvartālā. Nemieri bija apspiesti.

Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rezultātā sākās plašas pārmaiņas Francijā u.c. Rietumeiropas valstīs gan ekonomikā, gan valsts pārvaldē, gan kultūrā un izglītībā. Notika izmaiņas sabiedrības morālē no konservatīvajām vērtībām (reliģija, patriotisms, cieņa pret autoritāti) uz liberālajām (dzimumu vienlīdzību, seksuālu atbrīvotību, cilvēktiesībām), kā rezultātā daudzas turpmākās pārmaiņas sabiedrībā un uzvedībā turpmāk saistās ar tā saukto "68. gada paaudzi". Norisa augstākās un vidējās izglītības demokratizācija, studenti ieguva neierobežotu politisko darbību augstskolās un studentu pilsētiņās, sociālā statusa paaugstināšanos, bezdarba riska samazināšanos beidzot augstskolu.

Atšķirīgu iemeslu dēļ un ar atšķirīgu vardarbības pakāpi studentu nemieri un protesti noritēja arī citviet, ieskaitot ASV, Meksiku, Japānu, Čehoslovākiju (sk. Prāgas pavasaris), Ķīnu, Dienvidkoreju u. c., taču tie nopietni neapdraudēja šo valstu politiskās sistēmas, kas palika nemainīga.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Precīzi skaitļi, kas attiecas uz šiem notikumiem, nav zināmi (izņemot arestētos, ievainotos, kas tika reģistrēti) - atkarībā no notikumus aprakstošā autora simpātijām un antipātijām, viena un tā paša notikuma minēto dalībnieku skaits var atšķirties pat par vairākiem tūkstošiem.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]