Surikats

Surikats Suricata suricatta (Schreber, 1776)
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Zīdītāji (Mammalia)
Kārta	Plēsēji (Carnivora)
Apakškārta	Kaķveidīgie (Feliformia)
Dzimta	Mangustu dzimta (Herpestidae)
Ģints	Surikati (Suricata)
Suga	Surikats (Suricata suricatta)
Izplatība
Surikats Vikikrātuvē

Surikats (Suricata suricatta) ir mangustu dzimtas (Herpestidae) kaķveidīgais zīdītājs, kas ir vienīgā suga surikatu ģintī (Suricata). Tas ir viens no populārākajiem un iemīļotākajiem Āfrikas dzīvniekiem. Būdams tipisks tuksnešu un pustuksnešu dzīvnieks, tas mājo sausos līdzenumos — Kalahari tuksnesī Botsvānā, Namiba tuksnesī Namībijā, kā arī Angolas dienvidrietumos un Dienvidāfrikā.

Pēc Āfrikas tautu ticējumiem surikats ir saules eņģelis, kas pasargā ciema iedzīvotājus no vilkača, kas uzglūn noklīdušiem lopiem un vientuļiem gājējiem. Dažviet surikatus uzskata par kaitīgiem. Galvenie iemesli — alu rakšana un slimību pārnēsāšana. Surikati tiešām var pārnēsāt trakumsērgu, tomēr pēdējos gados dokumentēti tikai daži gadījumi, kad ar trakumsērgu inficēti surikati apdraudējuši cilvēkus vai mājdzīvniekus. Piemēram, Honolulu zoodārzā Havaju salās eksponē tikai surikatu tēviņus, lai nodrošinātos pret iespēju, ka izmukuši dzīvnieki savvaļā neveidos kolonijas, kas būtiski kaitētu Havaju salu dabiskajai ekosistēmai.

Izskats un īpašības

Agri no rīta pēc aukstās tuksneša nakts surikati pagriež savus vēderus pret sauli un sildās

Surikats ir mazs, slaida auguma kaķveidīgais dzīvnieks ar īsi apmatotu, tievu asti un garām, smalkām kājām. Tā ķermeņa garums bez astes ir 25—35 cm, astes garums 17—25 cm. Tēviņi ir nedaudz smagāki par mātītēm, vidējais tēviņa svars ir 731 g, mātītes 720 g.

Surikata priekškājām ir ļoti spēcīgi, 2 cm gari nagi, kas piemēroti zemes rakšanai. Garie nagi un muskuļotās pakaļkājas noder, lai nepieciešamības gadījumā uzrāptos kokā. Katrai kājai ir 4 pirksti. Galva nedaudz saplacināta, ar noapaļotu pieri, smailu purnu un mazām, apaļām ausīm. Tā kažoks ir pelēkbrūns ar sudrabotiem akotmatiem. Uz muguras surikatam ir rudi brūnas šķērssvītras, kas sākas pie astes pamatnes un beidzas pie pleciem. Katram indivīdam ir unikāls svītrojums. Astes gals un ausis melnas, kā arī ap acīm ir tumši laukumi. Degungals — tumši brūns. Surikatu populācijām, kas dzīvo vairāk uz dienvidiem, kažoki ir salīdzinoši tumšāki, bet sausākos un atklātākos reģionos tie ir gaišāki. Vēders ir gandrīz kails, ar retu apmatojumu, kuram cauri spīd melnā āda. Agri no rīta, pēc aukstās tuksneša nakts surikats uzņem saules siltumu, nostājoties vertikāli un pagriežot vēderu pret sauli.

Surikats asti izmanto līdzsvara noturēšanai, kamēr stāv uz pakaļkājām un vēro apkārtni, kā arī, lai signalizētu pārējiem bara locekļiem. Līdzīgi kā kaķim, surikatam acis atrodas sejas plaknē un tam ir binokulārā redze ar plašu redzes leņķi.

Uzvedība

Kamēr bars barojas un rotaļājas, viens no surikatiem stāv sardzē

Katrai surikatu ģimenei ir sava teritorija, kas ir apmēram 3 km² liela. Teritorijā ir izraktas vairākas alu sistēmas (līdz 65). Alas tiek iezīmētas ar urīnu un fekālijām. Dzīves vietas izvēlē svarīgākais apsvērums ir pietiekami stingra vai akmeņaina augsne, kas būtu piemērota alu ierīkošanai. Alu sistēma ir sazarota ar daudzām ieejām un izejām (līdz 15), un izkārtota vairākos līmeņos (līdz 1,5 m dziļumā). Reizēm surikati savu alu sistēmu uzsāk, pievienojoties Āfrikas zemes vāveru alām. Reizēm tie dala savas alas arī ar dzeltenajiem mangustiem. Tās ir sugas, ar kurām surikati nekonkurē par barības resursiem. Dažreiz to alās ielien čūskas, tad surikati tās pamet.

Surikati ir lieliski racēji. Lai rokot smiltis neiekļūtu ausīs, ausu atveres ir noslēdzamas. Tie ir aktīvi dienas gaišajā laikā, turklāt aktivitāti lielā mērā nosaka augsnes temperatūra. Surikati rosās vienīgi saulainā laikā, bet neizlien no alām, ja ir apmācies vai līst. Tiem patīk sauļoties, gozēties saulē, ieņemot visdažādākās pozas. Tomēr lielākajā pusdienlaika svelmē surikati atgriežas alās atvēsināties.

Baram rosoties alu apkārtnē, viens vai vairāki no surikatiem stāv sardzē, uzrāpušies uz kāda paaugstinājuma un pacēlušies pakaļkājās, lai varētu tālāk redzēt. Tikmēr pārējie bez raizēm meklē barību vai rotaļājas. Kamēr viss ir kārtībā, sargs izdod pīkstošas skaņas, bet, ja tiek pamanīts plēsējs, tas dod briesmu signālu, kas var būt svilpšana vai kaut kas līdzīgs rejām. Briesmu gadījumā bars steidzas uz kādu no daudzajām alu sistēmas ieejām un paslēpjas drošībā. Sargs uzmana apkārtni apmēram stundu, tad tā vietu ieņem cits surikats.

Bara uzbūve

Surikati ļoti labprāt savā starpā rotaļājas un plosās

Surikatu barā jeb klanā parasti ir 10—15 dzīvnieki, bet var būt arī "superģimenes" — kolonijas, kuras sastāv no 2—3 ģimenēm, apmēram 50 īpatņi. Barā ir noteikta stingra hierarhija. Pār visiem valda dominējošais — "alfa pāris". Turklāt mātīte dominē pār tēviņu. Pārējie bara locekļi visbiežāk ir šī pāra pēcnācēji. Baram raksturīgas dažādas aktivitātes, ieskaitot cīkstēšanos un skriešanos. Viena no galvenajām ikdienas nodarbēm ir savstarpējā kažoka tīrīšana, ieskāšanās un parazītu izlasīšana, tādējādi bara locekļiem stiprinot savstarpējās saites.

Ja "alfa mātīte" iet bojā, viņas lomu pārņem tās meita. Surikatu grupa var iznīkt vairāku iemeslu dēļ: ja to iznīcina plēsējs, ja "alfa pāris" kādu iemeslu dēļ nevairojas, bada rezultātā ļoti lietainos gados, arī slimību dēļ. Jauns bars parasti izveidojas, ja no ģimenes tiek padzīta kāda mātīte un tā satiek klaiņojošu tēviņu.

Ienaidnieki

Surikatu dabiskie ienaidnieki ir dažādi plēsīgie zīdītāji un putni, piemēram, šakāļi, vanagi un ērgļi. Aizsargājoties pret plēsējiem, surikati izmanto dažādu taktiku — sardzes maiņu, slēpšanos alās (it sevišķi, ja plēsējs uzbrūk no gaisa), draudu pozas, pašaizsardzību, grupas uzklupšanu ienaidniekam, mazuļu slēpšanu zem sevis.

Barība

Katrs indivīds barību meklē pats, bet bars visu laiku savā starpā sazinās

Par mazuļiem parasti rūpējas visi bara locekļi

Surikati ir gaļēdāji, kuru pamatbarība ir kukaiņi, bet tie barojas arī ar skorpioniem, zirnekļiem, simtkājiem, tūkstoškājiem, ķirzakām, čūskām, nelieliem zīdītājiem, putnu olām un dažādiem augiem. Retos gadījumos nomedī kādu nelielu putnu.

Katrs barību meklē individuāi, bet bars nepārtraukti ar pīkstieniem un svilpieniem savā starpā sazinās. Barība tiek meklēta galvenokārt alas apkārtnē, rakņājoties augsnē un zālē un pārmeklējot augsnes virskārtu, apvēršot akmeņus. To galvenā maņa, meklējot barību, ir oža. Surikati ir daļēji imūni pret noteiktu dzīvnieku indēm, piemēram, Kalahari tuksneša skorpionu ļoti spēcīgo indi. Ja alas apkārtnē samazinās barības daudzums, bars pārceļas uz jaunu alu 1—2 km attālumā no pirmās.

Reprodukcija

Surikati dzimumgatavību sasniedz gada vecumā. Tie var vairoties jebkurā gadalaikā, bet visbiežāk lietus periodā. Mātītei mēdz būt līdz 3 metieniem gadā. Grūsnības periods ilgst 11 nedēļas. Metienā ir 1—5 mazuļi, visbiežāk 3—4. Dzimstot mazuļi sver 25—36 g un ir akli un nevarīgi. Sasniedzot 10—15 dienu vecumu, mazuļiem atveras acis un ausu atveres, bet 3 nedēļu vecumā tie sāk iznākt laukā no alas. Mazuļi ar mātes pienu barojas 7—9 nedēļas.

Apmēram no mēneša vecuma jaunie surikati sāk pievienoties pieaugušajiem dzīvniekiem barības meklējumos, mācoties no pieaugušo piemēra, novērojot un atdarinot to uzvedību. Pieaugušie surikati īpaši apmāca mazuļus, kā apieties ar indīgajiem skorpioniem — skorpionam tiek norauts dzelonis un tad tas tiek atdots mazuļiem, ļaujot tiem darboties ar nekaitīgo skorpionu. Viss bars piedalās "alfa pāra" mazuļu aprūpē. Mātītes, kurām nekad pašām nav bijuši mazuļi, nereti ražo pienu un zīda "alfa mātītes" pēcnācējus, kamēr īstā māte meklē barību. Bara mātītes arī apsargā mazuļus no draudiem, nereti riskējot pašas ar savu dzīvību. Sargam dodot briesmu signālu, tās nogādā mazuļus alas drošībā, vai, ja tas nav iespējams, paliek uz vietas un paslēpj visus mazuļus zem sevis.

Lai arī surikatiem raksturīga altruistiska uzvedība (sardzes maiņas, bara rūpes par mazuļiem), gadās, ka surikati nogalina jaunākos bara locekļus. Grupas hierarhijā zemākie locekļi dažkārt nogalina "alfa pāra" mazuļus, lai uzlabotu savu pēcnācēju vietu hierarhijā. Tāpat "alfa pāris" var nogalināt citu mātīšu pēcnācējus. Kad jaunie tēviņi pieaug, tie parasti pamet dzimtu un cenšas pievienoties citam baram vai to pārņemt. Jaunās mātītes parasti paliek savā ģimenē. Surikati dzīvo 12—15 gadus.

Ārējās saites

• Surikati Arhivēts 2012. gada 30. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
• National Geographic: Meerkat Suricata suricatta
• A - Z animals: Meerkat
• About Animals: Meerkat