Pāriet uz saturu

Baltais stārķis

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Svētelis)
Baltais stārķis
Ciconia ciconia (Linnaeus, 1758)
Baltais stārķis
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
ApakštipsMugurkaulnieki (Vertebrata)
KlasePutni (Aves)
KārtaStārķveidīgie (Ciconiiformes)
DzimtaStārķu dzimta (Ciconiidae)
ĢintsStārķi (Ciconia)
SugaBaltais stārķis (Ciconia ciconia)
Izplatība

  Sastopams ligzdošanas sezonā
  Sastopams ziemošanas sezonā
Baltais stārķis Vikikrātuvē

Baltais stārķis jeb vienkārši stārķis, arī svētelis (Ciconia ciconia) ir liela auguma stārķu dzimtas (Ciconiidae) putns. Izdala divas pasugas.[1]

Stārķu blīvums liecina par dabas vides veselību un bagātību. Tur, kur vide ir noplicināta, piemēram, daudzās Rietumeiropas zemēs, baltie stārķi kā ligzdotāji ir daļēji vai pilnīgi izzuduši.[2] Baltie stārķi ir gājputni. Tie ligzdo visā Eiropā, ir bieži sastopami putni Latvijā, Polijā un Lietuvā. Polijā dzīvo aptuveni 52 tūkstoši, Lietuvā un Latvijā ap 10 tūkstoši stārķu pāri.[3] Tā ligzdošanas ziemeļu robeža ir Igaunijas ziemeļi. Tas perē arī Āzijā līdz Kazahstānas dienvidaustrumiem un Āfrikas ziemeļrietumos. Ziemu baltais stārķis galvenokārt pavada Āfrikas tropu daļā, bet tas migrē līdz pat Dienvidāfrikas dienvidiem, un ir sastopams arī Indijā. Tikai Spānijas dienvidrietumos, Vidusāzijas rietumos un Āfrikas dienvidos ligzdojošie stārķi paliek ziemot mītnes zemēs.[4] Baltais stārķis ir Lietuvas nacionālais putns.

Latvijā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā ligzdojošie 10 600 stārķu pāri[3] kopā veido ap 5 % no visas pasaules baltajiem stārķiem. Ligzdu izvietojuma blīvums ir viens no augstākajiem Eiropā — līdz pat 65 ligzdām uz katriem 100 km² lauksaimniecības zemju.[3]

Baltie stārķi Latvijā ienākuši samērā nesen, kad izcērtot mežus, radās piemērotas vietas to ligzdošanai. 18. gadsimtā tie bijuši sastopami tikai Kurzemē un izplatības ziemeļu robeža bija Daugava. Kopš 19. gadsimta vidus tie ligzdo visā Latvijas teritorijā.[5]

Izskats

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Baltā stārķa portrets
Baltais stārķis lidojumā

Baltais stārķis ir liels putns. Tas ir 100—125 cm augsts, spārnu plētums 155—200 cm, svars 2,3—4,5 kg. Tā spalvas pamatā ir baltas, ar melnām spārnu lidspalvām. Stārķim ir sarkans, garš knābis un kājas. Kamēr baltais stārķis nav pieaudzis, knābis un kājas ir melni. Lidojumā tā kakls ir izstiepts taisni uz priekšu, gaita uz zemes ir lēna un apdomīga.

Ieradumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenokārt baltie stārķi ir mitru un atklātu biotopu iemītnieki, kas apdzīvo zemienes, kaut gan Armēnijā un Marokā to ligzdas atrastas pat 2500 m augstumā virs jūras līmeņa.[4] Stārķi ligzdas visbiežāk iekārto uz koku galotnēm un ēku jumtiem, tāpat izmanto arī cilvēku apzināti vai nejauši veidotus ligzdu pamatus. Ļoti retos gadījumos ligzdo klajumos mežā. Ligzdot cenšas atgriezties iepriekšējā vietā un daudzus gadus izmanto vienu un to pašu ligzdu. Dējumā ir 1—6 netīri baltas olas, kuras sāk perēt uzreiz pēc izdēšanas, tādēļ stārķēni neizšķiļas vienlaicīgi. Inkubācijas periods ilgst 33—34 dienas.[6] Mazuļi ir ligzdguļi un lidot sāk aptuveni divu mēnešu vecumā. Gadā viens perējums. Nelabvēlīgos apstākļos mazākos un vājākos mazuļus vecāki var izmest no ligzdas, retos gadījumos — apēst.[6]

Pirms aizlidošanas baltie stārķi lasās baros un kopīgi barojas. Stārķi ir gandrīz mēmi putni, izņemot brīdi, kad pieaugušie putni atgriežas ligzdā vai nakšņošanas vietā, tad tie parasti klabina knābi, paziņojot par savu ierašanos (no šī arī viens no sugas latviskajiem nosaukumiem: klabata). Dienu pirms aizlidošanas uz siltajām zemēm stārķu māte ligzdā dejo atvadu deju, kaut ko līdzīgu dzērvju dejai — gan paceļot kājas, gan palecoties, gan pāris metrus paceļoties spārnos.[7]

Barību tie meklē mitrās pļavās, tīrumos, ūdeņu malās. Tie pārtiek no kukaiņiem un to kāpuriem, tārpiem, zivīm, grauzējiem, abiniekiem, rāpuļiem un citu putnu mazuļiem. Dažkārt ēd arī maitu.[4]

Migrācija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Baltā stārķa ola

Garajos migrēšanas pārlidojumos baltais stārķis orientējas pēc karstā gaisa masām, kas atrodas virs sauszemes. Īsākais ceļs uz Āfriku tiem būtu tieši pāri Vidusjūrai, bet stārķi cenšas nepamest sauszemi. Iespējas tikt uz Āfriku kļūst ļoti ierobežotas, uz austrumiem stiepjas Arābijas pussalas tuksnesis, kur ūdens un pārtikas resursi ir ļoti ierobežoti, bet rietumos Atlantijas okeāns. Stārķi izmanto 2 šaurus koridorus: austrumos Bosfora šaurumu Turcijā un rietumos Gibraltāra šaurumu. Lai taupītu lidojumā enerģiju, stārķi ne tikai orientējas, bet arī izmanto lidošanai karstā gaisa masas.[8]

Sistemātika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltajam stārķim ir divas pasugas:[1]

  • Parastais baltais stārķis (Ciconia ciconia ciconia) — Eiropa, Āfrikas ziemeļrietumi, Āzijas rietumi, ziemo Āfrikā;
  • Āzijas baltais stārķis (Ciconia ciconia asiatica) — Āzijas centrālā daļa, ziemo Indijā.

Kādreiz uzskatīja, ka melnknābja stārķis (Ciconia boyciana) ir baltā stārķa pasuga, tomēr mūsdienās tas ir izdalīts kā atsevišķa suga.

Interesanti fakti

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Latvijā lielākā un Eiropā vistālāk uz ziemeļiem esošā balto stārķu kolonija atrodas Matīšu pagastā, lapegļu alejā Valmieras — Mazsalacas šosejas malā. Tajā ir apmēram 30 stārķu ligzdas.[9]
  • Staiceles pilsētas simbols ir stārķa ligzda "Profesora nams", kurā katru gadu ligzdo stārķi. Kopš 1992. gadā Staicele kļuva par pilsētu, tās ģerbonī attēlots baltais stārķis.[10]
  • 2001. gadā Staicelē tika nodibināta starptautiska organizācija, kas apvieno Eiropas pilsētas, kuru ģerboņos attēlots stārķis (arī melnais stārķis) — Eiropas stārķu pilsētu organizācija. Tajā apvienotas 11 pilsētas un ciemi — Staicele un Demene no Latvijas, Buska no Ukrainas, Komarovce no Slovākijas, Luka pie Jihlavas no Čehijas, Storkova no Vācijas, Stoļina no Baltkrievijas, Kongaza no Moldovas, Ramīgala, Taujēni un Neveroņi (melnais stārķis) no Lietuvas.[11]

Skatīt arī

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 World Bird List: Storks, ibis, herons, 2020
  2. ↑ «Dānijā izmiruši baltie stārķi». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 20. jūlijā. Skatīts: 2009. gada 19. augustā. Arhivēts 2011. gada 20. jūlijā, Wayback Machine vietnē.
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 «Latvijas Ornitoloģijas biedrība. Gada putns». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 3. martā. Skatīts: 2009. gada 19. augustā. Arhivēts 2008. gada 3. martā, Wayback Machine vietnē.
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 «Putni». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 19. janvārī. Skatīts: 2009. gada 19. augustā.
  5. ↑ Stārķu brošūra Arhivēts 2012. gada 3. augustā, Wayback Machine vietnē. Latvijas Ornitoloģijas biedrība
  6. ↑ 6,0 6,1 Latvijas Daba: Baltais stārķis
  7. ↑ «Latvijas Ornitoloģijas biedrība». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 22. jūlijā. Skatīts: 2009. gada 19. augustā. Arhivēts 2011. gada 22. jūlijā, Wayback Machine vietnē.
  8. ↑ Alexander, R. Mcneill (1992). Exploring Biomechanics, Animals in Motion. New York: Scientific American Library. ISBN 0-7167-5035-X
  9. ↑ Valmieras tūrisma mājaslapa[novecojusi saite]
  10. ↑ «Staicele. Tūrisma objekti». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 30. oktobrī. Skatīts: 2014. gada 12. maijā.
  11. ↑ «Eiropas stārķu pilsētu organizācija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2014. gada 12. maijā.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Baltais_stārķis&oldid=4137023"