Tiazols

Vikipēdijas lapa
Tiazols

Tiazola struktūrformula un molekulas modelis
Ķīmiskā formula C3H3NS
Molmasa 85,12 g/mol
Blīvums 1199,8 kg/m3
Viršanas temperatūra 116,8 °C

Tiazols (1,3-tiazols, metatiazols, C3H3NS) pieder pie azolu grupas heterocikliskajiem "aromātiskajiem" savienojumiem. Tā pieclocekļu cikls satur vienu slāpekļa un vienu sēra atomu, starp kuriem ir viens oglekļa atoms. Tiazols ir dzeltenīgs šķidrums ar piridīnam līdzīgu aromātu. Grūti šķīst ūdenī.

Atrašanās dabā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tiazola gredzens ir B1 vitamīna (tiamīna) un dažu citotoksisku savienojumu (epotilonu) struktūras pamatā. Pilnīgi piesātināts tiazola gredzens veido dažādu penicilīna grupas dabisko antibiotiku pamatu. Benzotiazola kondensētie gredzeni ietilpst luciferīna sastāvā.

Iegūšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tiazolu var iegūt no tioformamīda un hloracetaldehīda. Kondensējot α-halogēnketonus ar N-aizvietotiem tioformamīdiem (tie savukārt iegūstami no kālija ditioformiāta un amīniem), rodas tiazolīnija sāļi (pie tiem pieder B1 vitamīns).

Īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tiazola gredzens ir sevišķi stabils un nesabrūk, pat sildot kopā ar slāpekļskābi. Tiazols un tā atvasinājumi pēc īpašībām atgādina piridīna atvasinājumus. Reducētāji uz tiazolu neiedarbojas. Tiazola un tā atvasinājumu ūdens šķīdumiem ir neitrāla reakcija.

Izmantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tiazolu lieto kā izejvielu medikamentu, fungicīdu, krāsvielu sintēzei.