Viktors Arājs

Viktors Arājs Viktors Arājs ap 1937. gadu Personīgā informācija Dzimis 1910. gada 13. janvārī Baldones pagasts, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija) Miris 1988. gada 21. janvārī (78 gadi) Kasele, Vācija Pilsonība Latvija/Vācija

Militārais dienests Dienesta pakāpe šturmbanfīrers (majors) Dienesta laiks 1941—1945 Valsts Trešais Reihs Struktūra SD Komandēja Arāja komanda Kaujas darbība Otrais pasaules karš Apbalvojumi Kara nopelnu krusts (II šķiras ar šķēpiem, 1943) Dzelzs krusts (II šķiras, 1943)

Viktors Bernhards Arājs (dzimis 1910. gada 13. janvārī, miris 1988. gada 21. janvārī) bija latviešu kolaboracionists, viens no holokausta īstenotājiem vācu okupācijas laikā. Vadījis tā dēvēto „Arāja komandu” — SD pakļautu latviešu palīgpolicijas vienību, kas veica represijas pret Latvijas ebrejiem un padomju aktīvistiem, bet vēlāk tika iesaistīta pretpartizānu operācijās un ebreju geto apsardzē Baltkrievijas teritorijā.

Pirmskara laiks

Viktors Arājs dzimis 1910. gada 13. janvārī Baldones pagastā, kalēja Teodora Arāja un viņa sievas Bertas Annas, dzimušas Burkevicas, ģimenē. Sākoties Pirmajam pasaules karam, tēvs iesaukts armijā un ģimenē nav atgriezies, tāpēc māte audzinājusi viņu un jaunāko māsu viena. Darba meklējumos ģimene vairākkārt mainījusi dzīvesvietas, līdz 1922. gadā pārcēlusies uz dzīvi Jelgavā. Tur Arājs pabeidzis pilsētas IV pamatskolu un 1930. (vai 1931.) gadā Valsts Jelgavas klasisko ģimnāziju.

Pēc mācībām iesaukts Latvijas armijā — dienējis Vidzemes artilērijas pulkā, ieguvis kaprāļa pakāpi. Vēl dienesta laikā iestājies Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes tiesību zinātņu nodaļā. Studijas ar pārtraukumiem turpinājis vairākus gadus un gala pārbaudījumus nokārtojis tikai 1941. gadā, jau pēc padomju okupācijas. Tomēr ar to vēl Arāja studijas nebija galā, jo vācu okupācijas laikā netika atzīti padomju laikā izdotie izglītības dokumenti, un atkārtotās studijas viņš noslēdza tikai 1944. gada 15. aprīlī.

Studiju laikā Arājs strādājis gan dažādus gadījuma darbus, gan bijis policijas dienestā Rīgā un Zaubē. Dzīvojot Zaubē, viņš apprecējis bagātu vairāku veikalu īpašnieci Zelmu Zeiboti. Sievas uzvārdu Arājs izmantojis, lai pēc kara slēptos Vācijā. 1938. gada oktobrī, dažus mēnešus pēc kāzām, Arājs pameta dienestu policijā.

Viktoru Arāju dažreiz uzskata par Pērkonkrusta biedru, taču ticamu ziņu par to nav. Ņemot vētā to, ka Ulmaņa diktatūras laikā, kad Pērkonkrusts bija aizliegta organizācija, Viktors Arājs dienēja policijā, viņš nekādā gadījumā nevarēja būt Pērkonkrusta biedrs, vismaz ne 1934. gadā. Turklāt izmeklēšanas gaitā ievērojami Pērkonkrusta pārstāvji atkārtoti ir nolieguši jebkādu Pērkonkrusta saistību ar Arāju.

1935. gadā viņš tika uzņemts studentu korporācijā Lettonia.

Darbība Otra pasaules kara laikā

Arāja komandas izveidošana

Pats Arājs tiesā liecināja, ka vēl pirms vāciešu ienākšanas Rīgā viņš sapulcējis 400—500 vīru lielu vienību, kas ieņēmusi Rīgas prefektūras ēku. 1941. gada 1. jūlijā, dažas stundas pēc vācu karaspēka ienākšanas, Viktors Arājs prefektūrā tikās ar Einzacgrupas A (Einsatzgruppe A) komandieri Valteru Štālekeru. Iespējams, ka sava loma Arāja karjeras sākumā bija tam, ka viens no Štālekeru pavadošajiem vācbaltiešiem — Hanss Dreslers bija labi pazīstams ar Arāju. Sarunas saturs nav zināms, tomēr jau nākamajā dienā Arājs uzsāka savas komandas veidošanu.

Komandas pirmsākumos liela nozīme tās tapšanā bija Arāja sakariem ar studentu korporācijām. Liela daļa no komandas vadības bija korporeļi: Arvēds Dīkmanis, Konstantīns Kaķis, Boriss Kinslers, Herberts Cukurs bija letoņi, bet Alberts Kalniņš un Kārlis Ozols nāca no Fraternitas Livonica.

Pirms topošās komandas pārcelšanās uz ēku Valdemāra ielā 19 Arājs pāris dienas izmantoja Lettonia mītni Valdemāra ielā 55. Pazīstamajā aicinājumā stāties drošības komandā, ko „Tēvija” publicēja 4. jūlijā, jau minēta jaunā adrese:

Visi nācionāli domājoši latvieši – pērkonkrustieši, studenti, virsnieki, aizsargi un citi, kas grib aktīvi piedalīties mūsu zemes tīrīšanā no kaitīgiem elementiem, var pieteikties pie drošības komandas vadības, Valdemāra ielā 19, no pl. 9-11 un 17-19

Dalība ebreju iznīcināšanas akcijās 1941. gadā

Jau 4. jūlijā Arāja vīri veica vismaz trīs Rīgas sinagogu nodedzināšanu, to skaitā tika nodedzināta Horālā sinagoga Gogoļa ielā un sinagoga Stabu ielā 63. Dedzināšanā bojā gājušo ebreju skaits nav zināms. Dažos avotos tiek minēts, ka Lielajā Horālajā sinagogā tika sadedzināti vismaz 400 cilvēki, bet sinagogā Stabu ielā vēl 30, ieskaitot rabīnu Kilovu. Einzackomandas A priekšnieks Štālekers savai vadībai ziņoja, ka „grautiņos” jūlija sākumā nogalināti apmēram 400 ebreju. Dedzināšanās piedalījās arī pats Arājs.^{[nepieciešama atsauce]}

Jūlija pirmajās dienās Arāja komanda uzsāka plašus ebreju iedzīvotāju arestus, notika arī pirmās masveida apšaušanas Biķernieku mežā. Sākumā komandas „apmācību” veica kāda vācu 9. policijas rezerves bataljona apakšvienība, bet vēlāk lielāko daļu slepkavību Biķerniekos veica tieši Arāja komanda. Kopumā šo akciju upuru skaits sasniedza ap 5000, no kuriem ap tūkstotis nebija ebreji.

Jūlijā un augustā Arāja komanda veica vairākas ebreju šaušanas akcijas Latvijas provinces pilsētās. Patstāvīgi un ar vietējo pašaizsardzības vienību līdzdalību tā iznīcināja ebreju iedzīvotājus Abrenē, Balvos, Jēkabpilī, Kuldīgā, Litenē, Madonā, Valmierā, Viļakā un vairākās citās vietās.

Lielajās Rīgas geto iznīcināšanas akcijās piedalījās arī latviešu SD vienības, gan neveicot tiešo šaušanu. Arī pats Arājs bija klāt pie slepkavošanas.

Dalība pretpartizānu akcijās

No 1942. gada Arāja vienība sāka pildīt arī militāri policejiskas funkcijas, tostarp piedalījās pretpartizānu operācijās Baltkrievijā un Krievijā. Vienā no tām, 1943. gada beigās, Arājs tiks ievainots. 1943. gada novembrī latviešu SD sadalīja divos SS policijas bataljonos: 3. un 4. Arājs tika iecelts par 4. bataljona komandieri.

Kara beigās

1945. gadā Arājs uzturējās Vācijā. Februāra beigās iecelts par Latviešu leģiona 15. ieroču SS divīzijas 34. pulka I bataljona komandieri, bet pēc nedēļas par nekompetenci tika atstādināts.

Pēckara laiks

Pēc kara kopš Arāja nozušanas no ieslodzījuma britu okupācijas zonā 1949. gadā latviešu vidū izplatījās baumas par viņa aktīvo darbošanos britu izlūkdienestu labā. Taču pierādījumu par Arāja saikni ar jebkuru no rietumvalstu izlūkdienestiem nekad nav bijis. Tiesā Arājs apgalvoja, ka Britu Reinas armijas Kara noziegumu nodaļas komisija Rīgas geto lietā viņu attaisnojusi. Patiesībā briti šo lietu nekad nepabeidza un 1949. gadā to nodeva rietumvācu iestādēm. Kad Rietumvācijas policijas pārstāvji devās uz nometni Braunšveigā, kur Arājs it kā tika turēts, atklājās, ka viņš bija pazudis.

Dzīvojot Rietumvācijā, Arājs uzdevās par savas sievas brāli un pieņēma viņas meitas uzvārdu Zeibots. No sūtniecības Londonā viņš ieguvis Latvijas Republikas pasi. „Paradokss, bet šis fakts minēts arī padomju propagandas brošūrā „Politiskie bēgļi bez maskas” un līdzīgas ievirzes dokumentālajā filmā „Vilkači” (1963), tomēr neviens Rietumu specdienestos uz tā „neuzķērās...” — stāsta vēsturnieks Uldis Neiburgs.

1975. gada jūlija sākumā Arāju arestēja vācu policija. Pēc vairākus gadus ilguša tiesas procesa 1979. gada 21. decembrī Hamburgas tiesa Arājam piesprieda mūža ieslodzījumu.

Pēdējos dzīves gados viņam bija iespēja regulāri pamest cietumu un doties uz Frankfurti, lai apciemotu savu draudzeni. Atgriežoties no kādas viesošanās reizes, viņš mira ar sirdstrieku 1988. gada 21. janvārī Kaseles cietumā.

2020. gadā Latvijā tika izdota amerikāņu latvieša, vēsturnieka Ričarda Pļavnieka monogrāfija „Apsūdzības pret Viktoru Arāju un latviešu drošības palīgpoliciju”, kas ir pirmā grāmata par Arāja komandu angļu valodā. Grāmatas noslēgumā R. Pļavnieks secināja: „Ņemot vērā holokausta neskaitāmos noziegumus un tādus blakus noziegumus, kādus pastrādāja Latviešu drošības palīgpolicijas vīri, taisnīgā tiesa noziedzniekiem un viņu upuŗiem var būt tikai relātīva. (..) Lai gan pēc justīcijas standartiem kopumā liela daļa holokausta noziedznieku saņēmuši sodu, tomēr šis stāsts nav apmierinošs. (..) Viņi pārsvarā saņēma sodus, kas ir absolūti neatbilstoši tiem noziegumiem, kuŗos viņus apsūdzēja. Piespriestie sodi būtu varējuši būt daudz bargāki…”

Kultūrā

Teātra trupa Kvadrifrons (režisore Paula Pļavniece) radīja izrādi "Nebiju. Nezinu. Neatceros." par Viktora Arāja tiesas procesu, kuras pirmizrāde notika 2023. gada 21. martā.

Skatīt arī

• Arāja komanda

Literatūra

• Ezergailis A., «Holokausts vācu okupētajā Latvijā 1941—1944» — Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1999, ISBN 9984601021