Holokausts Latvijā

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
1942. gada Vanzē konferencē demonstrētā lapa, kurā minēts, ka Latvijā (Lettland) palikuši tikai 3500 ebreju.

Holokausts Latvijā bija daļa no Otrā pasaules kara laikā notikušajām civiliedzīvotāju masu slepkavībām, kas bija vērsta uz veselu etnisko grupu, proti, Latvijas ebreju un Latvijas romu pilnīgu iznīcināšanu jeb holokaustu. Vācu okupācijas laikā tika nogalināti vairāk nekā 66 000 Latvijas ebreju, liela daļa jau līdz 1941. gada beigām. Papildus, uz šejieni tika pārvietoti ap 20 000 Vācijas, Austrijas, Lietuvas, Ungārijas ebreji, kas arī tika nogalināti.

Kara sākumā uz PSRS aizbēga tikai apmēram 15 tūkstoši Latvijas ebreju, vairāk nekā 75 tūk­stoši ebreju palika vācu okupācijas iestāžu izveidotajā Ostlandes reihskomisariātā. Pēc masu apšaušanām, ieslodzīšanas geto un koncentrācijas nometnēs un deportēšanas uz Aušvicas, Būhenvaldes un Treblinkas nometnēm Latvijā atgriezās tikai mazliet vairāk nekā tūkstotis no Latvijas ebrejiem.[1]

Otrā pasaules kara laikā nacisti iznīcināja arī vairāk kā pusi Latvijas čigānu – apmēram 2000 personu.[2] Tāpat kā ebreju gadījumā, bija latvieši, kuri glāba čigānus no iznīcināšanas.[3]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviešu pašaizsardzības vienības dalībnieki 1941. gada jūlijā Liepājā nopratināšanai sapulcē ebreju grupu
Latviešu pašaizsardzības vienības dalībnieki 1941. gada 15. decembrī pludmalē netālu no Liepājas nošaušanai sapulcē ebreju sievietes

Pēc tam, kad nacistiskā Vācija 1941. gada jūnijā un jūlijā okupēja Baltijas valstis un bijušos Polijas austrumu apgabalus, tika nodibinātas speciālas vācu policijas un drošības dienesta rīcības grupas (Einsatzgruppen der Sichereitspolizei und des SD). Vācijas drošības dienesta vadītājs Reinhards Heidrihs 1941. gada jūnijā deva tām slepenu instrukciju, kurā prasīja radīt priekšstatu, ka šīs akcijas ir pašu lietuviešu, ukraiņu, latviešu, igauņu un baltkrievu pretebreju naida stihiskas izpausmes. Instrukcijā bija teikts: "Nelikt nekādus šķēršļus pretkomunistu un preteb­reju pašattīrīšanās vēlmēm jauniekarotās zemēs. Gluži pretēji, tās jāpastiprina, neatstājot nekādas liecības, un, ja vajadzīgs, ievirzāmas pareizā gultnē, nedodot šīm pašaizstāvēšanās aprindām iespēju vēlāk atsaukties uz jebkādām pavēlēm vai politiskiem solījumiem."[4]

Latvijā darbojās einzacgrupa A, ko komandēja SS brigadefīrers Valters Štālekers, kurā kopumā bija 990 vī­ru no vācu policijas, gestapo un SS ieroču šķiras karavīriem. 1941. gada jūlijā notika pirmā Rīgas ebreju masveida nogalināšana Biķer­nieku mežā, kur gāja bojā ap 4 tūkstošiem cilvēku. Eksekūcijas vadīja šturmbanfīreri H. Barts, R. Bacs un Rīgas SD priekšnieks Rūdolfs Lange, tās veica vācu 9. policijas rezerves bataljona apakšvienība, vēlāk arī t. s. Arāja komanda.

Ostlandes reihskomisārs Hinrihs Loze 1941. gada 27. jūlijā publiskoja savas vadlīnijas ebreju jautājumā, lai arī V. Štālekers protestēja pret H. Lozes līniju un pieprasīja ebreju iznīcināšanas turpināšanu. Saskaņā ar to ebrejus bija jāpārvieto uz īpašiem geto. Rīgas geto ierīkoja Latgales priekšpilsētā, kur līdz 1941. gada 25. oktobrim nometināja vairāk nekā 29 tūk­stošus ebreju. 1941. gada jūlija beigās Grīvā izveidoja Daugavpils geto, kur nometināja ap 15 tūkstošiem Latgales ebreju.

Ebreju cilvēktiesību ierobežošana, pazemošana un nošaušana sākās jau Latvijas vācu okupācijas pirmajās dienās. 1941. gada 23. jūnijā Grobiņā Einzacgrupa A nošāva sešus ebrejus. Visās okupētajās pilsētās un ciemos viens no pirmajiem kara komandantūras rīkojumiem parasti bija par ebreju pārvietošanās tiesību ierobežošanu. Papildus pirmajām soda un brīdinājuma eksekūcijām, kurās armijas kareivji publiski nošāva sarkanarmiešus un ebrejus, sākās visaptveroša iznīcināšanas kampaņa. Mazpilsētās kur ebreju skaits bija daži desmiti vai simti, tos gandrīz pilnībā iznīcināja jau līdz augusta beigām. 3. jūlijā sākās Liepājas, Priekules un Durbes ebreju apšaušana, 11. jūlijā nošāva visus Auces ebrejus. Mazpilsētas ar lielu ebreju īpatsvaru (Preiļi, Varakļāni un Gostiņi) zaudēja lielāko daļu iedzīvotāju.

Ebreju fiziskās iznīcināšanas pirmais posms ilga līdz 1941. gada oktobrim, kad galvenokārt tika arestēti un nošauti provinces mazpilsētu ebreji. Tas parasti notika uz vietas, dažreiz nelielas ebreju grupas transportējot uz lielākiem centriem, kur tika īstenota apriņķa ebreju iznīcināšana. Tādējādi tika iznīcināti ap 20 000 no Latgalē dzīvojošajiem 28 000 ebrejiem. Daugavpils apriņķī vien tika iznīcināti 13 000 ebreju. Kurzemē dzīvoja ap 7600 ebreju, no kuriem nošāva ap 5700. Nošaušanas notika Liepājas Raiņa parkā, zvejas ostā, Karostā, pie stadiona, taču vislielākā upuru daļa tika nogalināti Šķēdes kāpās. Bez ebrejiem šeit nošāva arī vietējos komunistus un čigānus. Nošaušanā piedalījās latviešu SD sardzes vads leitnanta Pētera Galiņa vadībā. Zemgalē darbību izvērsa laikraksta "Nacionālā Zemgale" izdevējs Mārtiņš Vugulāns, viņa zonderkomanda iesaistījās vismaz 2000 Zemgales ebreju nošaušanā.[5] Lielākās pilsētās ebreju bija pārāk daudz, lai tos ātri nošautu, tāpēc tie tika sadzīti geto. Vairāk nekā 5000 ebreju nošāva Biķernieku mežā, un Štālekers 1941. gada oktobrī ziņoja, ka Latvijā nogalināti jau 30 000 ebreju.

Ebreju iznīcināšanas otrais posms sākas pēc tam, kad 1941. gada oktobra beigās nacistu valdība Berlīnē pieņēma lēmumu uz Ostlandi pārvietot Vācijas un tās okupēto valstu ebrejus. Šim nolūkam tika saņemta pavēle iznīcināt lielāko daļu no Rīgas geto ieslodzītajiem, ko uzdeva jaunieceltajam Ostlandes SS, SD un policijas pavēlniekam obergrupenfīreram Frīdriham Je­kelnam. Neskaidrību par ebreju likteni radīja nacistu varai raksturīgās dažādo resoru pretrunas. Ostlandes reihskomisārs Loze uzskatīja, ka ebreji jāizmanto kā vergu darbaspēks kara industrijas vajadzībām, taču SS reihsfīrers Himlers uzstāja uz ebreju iznīcināšanu. Šī uzdevuma veikšanai 5. novembrī Rīgā ieradās Jekelns ar 50 cilvēku komandu, kurai bija pieredze ebreju masu slaktiņu organizēšanā Ukrainā. 12. novembrī Jekelns Berlīnē no Himlera saņēma pavēli ebreju iznīcināšanai un Loze vairs nevarēja iebilst.[6]

1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī eksekūcijās Rumbu­las mežā nošāva lielāko daļu Rīgas geto ieslodzīto ebreju, atstājot ap 4000 darbspējīgāko personu. Šajās iznīcināšanas akcijās piedalījās arī latviešu SD un citas palīgpolicijas vienības, gan neveicot tiešo šaušanu. 1941. gada 15.—17. decembrī Šķēdes kāpās pie Liepājas nogalināja 2731 ebreju.

Uz Latvijas teritoriju iznīcināšanai deportēja ap 22 tūkstošiem ebreju no Vācijas, Austrijas un Čehijas, daļu izvietojot Rīgas geto, bet daļu Jumpravmuižas koncentrācijas nometnē. Pēc masu slepkavībām dzīvi palikušos Latvijas ebrejus 1943. gadā no geto pārveda uz koncentrācijas nometnēm. Vislielākā nometne tika ierīkota Rīgas Mežaparkā, saukta par KZ Kaiserwald, kuras komandants bija SS šturmbanfīrers Georgs V. Zauers. Koncentrācijas nometnes bija arī Strazdu muižā, Salaspilī un Dundagā. 1944. gadā ieslodzītos no Latvijas pārveda uz nometnēm Vācijā un Polijā, daudzi Latvijas ebreji 1943.—1945. gadā tika noindēti gāzes kamerās Au­švices un Treblinkas nometnēs.

Ebreju geto[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas geto 1942. gadā

Reģionu mazpilsētās ebrejiem sākumā tika noteikta īpaša komandantstunda, viņus pārvietoja uz nelieliem geto un sāka nošaušanas operācijas. Šaušanu parasti organizēja vācu SD kopā ar Arāja komandu, vietējiem pašpalīdzības spēkiem un palīgpolicijai nodrošinot ebreju nogādāšanu uz nošaušanas vietām.

Papildus neilgu laiku pastāvējušajiem geto reģionu mazpilsētās, lielākie geto Latvijā tika izveidoti Rīgā, Liepājā un Daugavpilī ar mērķi nodrošināt vergu darbaspēku. 1941. gada 27. jūlijā Loze izdeva pavēli par visu ebreju reģistrāciju. Ebrejiem pie apģērba turpmāk bija jānēsā Dāvida zvaigzne, bija aizliegts mainīt dzīvesvietu, viņi nedrīkstēja pārvietoties pa ietvi, lietot sabiedrisko transportu, apmeklēt sabiedriskas un kultūras iestādes.

Rīgas geto sākotnēji tika sadzīti 29 602 ebreji, pēc kuru nogalināšanas Rumbulā, uz geto tika atvesti ap 11 000 ebreju no Vācijas. Rīgas geto ieslodzītie tika iznīcināti 1943. gada beigās.

Daugavpils geto izveidoja Grīvas cietoksnī 1941. gada jūlija beigās. Šeit atradās 14 000 ebreju, kas tika iznīcināti līdz 1942. maijam.[7] Liepājas geto izveidoja 1942. gada maijā, pēc tam, kad 1941. gada decembrī Šķēdes kāpās nošāva gandrīz 7000 ebreju. Geto ieslodzīja 814 ebrejus, kuru lielākā daļa gāja bojā Liepājā, bet izdzīvojušos pārvietoja uz Mežaparka koncentrācijas nometni Rīgā.

Rīgas Mežaparkā (Riga-Kaiserwald) atradās koncentrācijas nometne, kas kalpoja kā ebreju verga darba centrāle. Tai bija filiāles Vecmīlgrāvī, Spilvē, Strazdmuižā, Dundagā, Sarkandaugavā u.c. vietās, uz kurām strādāt nosūtīja ebrejus. 1943. gadā šeit bija ieslodzīti 5000 ebreji, arī no citām Eiropas valstīm, kurus, frontei tuvojoties, 1944. gada augustā ar kuģiem nosūtīja uz Vāciju. Strazdmuižas (Juglas) nometnē bija ieslodzīti 2000 ebreji, no kuriem 1300 nogalināja, kad 1944. gadā nometni slēdza un izdzīvojušos pārveda uz Vāciju. Jumpravmuižas koncentrācijas nometnē pie Šķirotavas stacijas ieslodzīja vairākus tūkstošus Eiropas ebreju, no kuriem 1943. bija izdzīvojuši tikai 450. Pie Dundagas izveidoja divas nometnes, kurās kopumā bija ieslodzīti 6000 ebreji.[5]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Andrievs Ezergailis. Nazi/Soviet Disinformation about the Holocaust in Latvia: Daugavas Vanagi: Who are they?, ISBN 9984-9613-6-2 (2005)
  • Andrievs Ezergailis. Stockholm Documents: The German Occupation of Latvia, 1941–1945: What Did America Know?, a collection of records of the United States Department of State, edited by A. Ezergailis (2002)
  • Andrievs Ezergailis. Holokausts vācu okupētajā Latvijā: 1941–1944, ISBN 9984-601-02-1 (1999, pārstrādāts 1996. gada izdevums)
  • Andrievs Ezergailis. The Holocaust in Latvia 1941–1944 – The Missing Center, Historical Institute of Latvia, Riga ISBN 9984-9054-3-8 (1996)
  • Melers Meijers. Latvijas ebreju kopienas vēsture un Holokausta piemiņas vietas. Rīga: Muzejs “Ebreji Latvijā”/LU Filozofijas un socioloģijas institūts 2013. ISBN 9789934506062
  • Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 18.sējums - Holokausts Latvijā // Latvijas vēstures institūta apgāds, Rīga, 2006 - Tīkla versija Latvijas Valsts prezidenta mājaslapā
  • Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums - Holokausta pētniecības problēmas Latvijā: 2006.—2007. gada pētījumi par holokaustu Latvijā un starptautiskās konferences materiāli, 2007. gada 6.—7. novembris, Rīga. // Latvijas vēstures institūta apgāds, Rīga, 2008 - Tīkla versija Latvijas Valsts prezidenta mājaslapā
  • Pagātne motivē strādāt Latvijai — Stīvenam Springfildam piešķirts Triju Zvaigšņu ordenis. // “Diena”, 26.10.2002.
  • Apsūdzību uzskata par čekas safabricētu. // “Diena”, 01.12.1997.
  • Vestermanis, M. Retter im Lande der Handlanger. // Solidarität und Hilfe fūr Juden während der NS - Zeit, Bd. 2, Berlin 1998
  • Vestermanis, M. Der lettische Anteil an der "Endlösung". // Die Schatten der Vergangenheit, Propyläen, Berlin 1991; Vestermanis, M. Ortskommandantur Libau. // Vernichtungskrieg. Verbrechen der Wehrmacht 1941 — 1944, Hamburg 1995
  • Vestermanis, M. Der Holocaust in Lettland. Zur postkommunistischen Aufarbeitung des Themas. // Herzig, A. (Hg.), Verdrängung und Vernichtung der Juden unter dem Nationalsozialismus. Hamburg 1992; Vestermanis, M. Der Holocaust im öffentlichen Bewusstsein Lettlands. // Jahrbuch fūr Antisemitismusforschung 5, 1996
  • Vestermanis, M. Cilvēcībai bija jāklusē. // "Literatūra un Māksla", 25.01.1988.
  • Ezergailis, A. Arāja komanda. // "LPSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis" 10/1988; "Cīņa" 17.05.—07.06.1989; $Dtcnybr tdhtqcrjq rekmnehs$ Zyd.—atdh. 1990. u.
  • Kārlis Kangeris. "Die baltischen Völker und die deutschen Pläne fūr die Räumung des Baltikums". // Baltisches Jahrbuch (1988); Kārlis Kangeris. "Kollaboration vor der Kollaboration?" / Okkupation un Kollaboration (1938-1945). Berlin: Huthig, 1994.; Kārlis Kangeris. "Die Deutschbalten und die nationalsozialistische Okkupationspolitik im Baltikum: Fragen der Rūckkehr und des Einsatzes der Deutschbalten in Lettland 1941-1944". // Die deutsche Volksgruppe in Lettland. Bibliotheka Baltica 2000
  • Dribins, L. Die Judenfrage in der lettischen Presse in den Jahren 1880-1940, "Jahrbuch fūr Antisemitismusforschung" 5, Fr.a.M. 1996;
  • Dribins, L. Antisemītisms nacistiskās okupācijas laikā izdotajā presē Latvijā 1941—1945. // Latvijas vēsturnieku komisijas raksti, 1.sēj.; Latvija Otrajā pasaules karā, Rīga 2000.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]