Zaļā Ukraina

Vikipēdijas lapa
Zaļā Ukraina
Zaļās Ukrainas karogs — populārākā no versijām
Etniskais karogs
[1]
Zaļā krāsa — taiga,
zilā — debesis un jūra,
dzeltenā — labības lauki.
Cita versija bija zaļš karogs ar zili dzeltenu nodalījumu.
Zaļās Ukrainas karte

Zaļā Ukraina, arī Zeļenijkļins vai Zakitaiščina (ukraiņu: Зелена Україна, Зелений Клин, Закитайщина) ir Krievijas Impērijas un Krievijas Tālo Austrumu dienvidu teritorijas vēsturiskais nosaukums (Amūras apgabals, Piejūras novads, Habarovskas novads, daļēji Sahalīnas apgabals un Saha Republika), kas dažkārt joprojām tiek izmantots Krievijas ukraiņu asociāciju dokumentos (piemēram, "Zaļā Kļina ukraiņi"). Pilsoņu kara laikā Zaļās Ukrainas teritorijā notika Tālo Austrumu Visukraiņu kongress un bija mēģinājumi tur izveidot Ukraiņu Tālo Austrumu republiku.

Sākotnēji par kļinu ukraiņi sauca iedalītu zemes gabalu, bet XIX gadsimta beigās tā sāka saukt arī ukraiņu apdzīvotās zemes uz austrumiem no Ukrainas pamatteritorijas.[2] Ir arī versija, ka šī vārda cita nozīme — ķīlis — apzīmē Zaļās Ukrainas ķīļveidīgās ģeogrāfiskās kontūras.[3] Vietās, kur ukraiņu un citas austrumslāvu valodas pārzina mazāk, biežāk lieto apzīmējumu "Zaļā Ukraina". Pastāv arī Dzeltenā Ukraina (vidus un lejas Pievolga), Aveņkrāsas Ukraina[4] (Kubaņa) un Pelēkā Ukraina[5] (Rietumsibīrijas dienvidi un Ziemeļu Kazahstāna).

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saskaņā ar Aigunas līgumu 1858. gadā un Pekinas līgumu 1860. gadā, Krievija atņēma Ķīnai ap 600 tūkstošus km2 Tālajos Austrumos. Šīs zemes bija maz apdzīvotas, un steidzīgi izveidotie armijas posteņi stāvēja vientuļi nekontrolējamā milzīgā mežainā platībā. Uz turieni piespiedu kārtā tika pārvietota daļa Aizbaikāla kazaku, tomēr vēl 1880. gadā Usūrijas un Amūras novados bija tikai 50 000 iedzīvotāju, no tiem 17 000 krievi (ieskaitot ukraiņus un baltkrievus). 1883. gadā tika atklāta tvaikoņu līnija no Odesas uz Vladivostoku, kas strauji palielināja iedzīvotāju skaitu. Līdz Transsibīrijas dzelzceļa izbūvei 1903. gadā Odesa palika galvenā Krievijas Eiropas daļas saikne ar jauniegūtajām zemēm, kas noteica sākotnējo lielo ukraiņu īpatsvaru migrācijā. Pamatā pārvietošanās notika no pārapdzīvotajām Čerņigovas, Poltavas un Harkivas guberņām, jo jaunajiem kolonistiem bez maksas deva lielus zemes gabalus, ja tiem bija līdzi sākuma nauda un darbarīki.[6][7]

Krievijas Impērijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievijas Impērijas izplatītākās valodas pa reģioniem 1897. gadā. Ar koši dzelteno krāsu apzīmēta ukraiņu valoda.

Zaļās Ukrainas jēdziens parādījās XIX gadsimta beigās — XX gadsimta sākumā, pateicoties ukraiņu masveida migrācijai uz Krievijas Tālo Austrumu reģiona dienvidiem. Sākotnēji Zaļā Ukraina apzīmēja Pieamūras un Usūrijas novada teritoriju, kura kļuva par galveno ukraiņu pārcelšanās rajonu Tālajos Austrumos šajā laika posmā.

Saskaņā ar Krievijas Impērijas tautas skaitīšanu, 1897. gadā no 223 tūkstošiem Piejūras apgabala iedzīvotāju 33 tūkstoši (15% iedzīvotāju) norādīja ukraiņu (tolaik sauktu "mazkrievu") valodu kā savu dzimto valodu, lai gan jau tolaik bija novērojama ukraiņu valodas aizvietošana sadzīvē ar krievu valodu vai abu valodu sajaukums ("suržiks"). Dienvidusūrijskas apriņķī mazkrievu bija 25%, pret 33% krievu, 18% korejiešu un 17% ķīniešu.[8] Saskaņā ar padomju vēsturnieka V. Kabuzana datiem, 1883-1905. gados uz Tālajiem Austrumiem pārcēlās 172 876 cilvēku, 109 510 cilvēku, jeb 63,4% no tiem nāca no Mazkrievijas provincēm.[9][10] Turpinoties šim procesam, pēc Krievijas pētnieka A. Meņšikova datiem,[10][11] no 22122 ģimenēm, kas 1858—1914. gadā pārcēlās uz Piejūras apgabalu, 15 475 (70%) bija no Ukrainas. Saskaņā ar 1926. gada Vissavienības tautas skaitīšanu Tālo Austrumu novadā, 315 203 cilvēki identificēja sevi kā ukraiņus, kas sastādīja 18,1% reģiona iedzīvotāju.[12] Viens no tālaika korespondentiem, I. Illičs-Svitičs 1905. gadā tā aprakstīja Nikoļskas-Usūrijskas (tagad Usurijskas jeb Usūrijskas) pilsētu:

Tas ir liels mazkrievu ciems. Galvenā un vecākā iela ir Nikoļskaja. Balti mālu namiņi stiepjas abpus gar visu ielu, dažviet vēl joprojām ar salmiem klāti. Pilsētas galā, pie Rakovkas un Suputinkas saplūšanas, kā bieži arī īstajā Ukrainā, ierīkots dīķis, pie kura gaumīgi iekārtojušās dzirnaviņas, tā ka sanāktu gluži tā pati aina, kurā "vectēvs" vienā dziesmā mulsina jaunavu — "gan dīķītis, gan dzirnavas, gan ķiršu dārziņš”, ja vēl tas pēdējais būtu klāt. Starp krievu iedzīvotājiem, atskaitot kazakus, mazkrievi ir tādā pārsvarā, ka lauku iedzīvotājus pilsētnieks, tā sacīt, inteliģents, citādi kā par "hohliem" nesauc. Un patiešām, starp poltaviešiem, čerņigoviešiem, kijiviešiem, volīniešiem un citiem ukraiņiem iebraucēji no lielkrievu guberņām pilnīgi pazūd, kā tādi plankumiņi galvenajā mazkrievu elementā. Tirdzniecības dienā tirgus, piemēram, Nikolskas-Usūrijskā, visai atgādina kādu Ukrainas miestu; tāda pati ragainu vēršu masa, kas slinki gremo zāli blakus vezumiem, kuri pildīti ar miltu, putraimu, speķa, cūkgaļas maisiem utt.; tās pašas Ukrainas drēbes uz ļaudīm. Visur dzirdama jautrā, enerģiskā, dzīvīgā mazkrievu izloksne, un karstā vasaras dienā var nodomāt, ka atrodies kaut kur Mirgorodā, Rešetilovkā vai Gogoļa laika Soročincos.

Tomēr līdz 1905. gadam, kad tika atcelts Krievijā kopš 1863. gada pastāvošais aizliegums iespiest presi un grāmatas ukraiņu valodā, kurš pieļāva tikai ierobežotu daiļliteratūras eksistenci (jo tika paziņots, ka nekādas atsevišķas ukraiņu jeb mazkrievu valodas nav),[13] un faktiski vienīgais atļautais ukraiņu valodas lietojums kultūrā bija teātris, nekādas praktiska ukraiņu pašorganizēšanās nenotika un pilnībā aizliegumi tika atcelti tikai 1917. gadā pēc Februāra revolūcijas, kad arī sākās legāla nacionālā atmoda gan Ukrainā, gan citās ukraiņu apdzīvotajās teritorijās.

1917—1922[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ukraiņu kolonna (pa kreisi) kā daļa no 1. maija demonstrācijas Vladivostokā, 1917.
Jurijs Hluško-Mova, Ukraiņu novada sekretariāta vadītājs. 1920

Pirmais Tālo Austrumu Visukraiņu kongress notika 1917. gada 11. jūnijā Nikoļskā-Usurijskā. Kongresā tika izveidotas vairākas komisijas, kas izstrādāja primārās rīcības taktiku Zaļās Ukrainas organizācijām. Kā galvenais tika dots uzdevums paplašināt propagandas darbu ukraiņu vidū un īpaši starp lauciniekiem un karavīriem. Šim nolūkam tika atzīts, ka visur nepieciešams atvērt biedrības „Prosvit” ("Apgaismošana") pulciņus, ukraiņu bibliotēkas un skolas, aizsākt drukāt ukraiņu masu laikrakstus un rīkot īpašas lekcijas par ukraiņu problēmām. Lai "paceltu ukraiņu nacionālo pašapziņu un izkliedētu pagātnes hipnozi, kad krievu vara aktīvi veica rusifikāciju un cīnījās ar ukraiņu nacionālo kustību"[14].

Tika arī nolemts no Pagaidu valdības pieprasīt Ukrainai un Zaļajai Ukrainai nacionālu autonomiju un Krievijas valdībā izveidot īpašu ukraiņu lietu ministriju. To pašu pieprasīja arī Centrālā Rada Kijivā, bet tikai priekš Ukrainas. Tika nolemts uzsākt valsts institūciju izveidi Zaļajā Ukrainā un izveidot savus nacionālos bruņotos spēkus. Kongresā izveidotajai Tālo Austrumu novada Padomei bija jākļūst par Zaļās Ukrainas augstāko reprezentatīvo orgānu. Citviet reprezentatīvā vara atradās apriņķa Padomju rokās (kopā tās bija izveidotas desmit, tostarp Aizbaikālā un Mandžūrijā). Izpildvara tika nodota novada sekretariātam, kura darbības statūti bija jāpieņem nākamajā kongresā. Tajā pašā laikā bija paredzēta tā izveide.

Ukraiņu skolas tiešām sāka atvērt, neskatoties uz skolotāju un mācību grāmatu trūkumu. Daudzās Tālo Austrumu pilsētās sāka izdot ukraiņu laikrakstus. Plašāk pazīstamie no tiem bija "Ščire slovo" un "Ukraiņec v Zeļonom Kļiņe" Vladivostokā, "Ranok" Habarovskā, "Amurskij ukraiņec" Blagoveščenskā un "Zasiv" Harbinā. Tomēr vēl 1926. gadā lasītpratēju starp ukraiņiem bija tikai 42%, un tikai 2% lasīt prata ukraiņu valodā.[6]

Otro Visukraiņu Tālo Austrumu kongresu, kurš tika sasaukts 1918. gada janvārī, stipri ietekmēja Ukrainas neatkarības pasludināšana. Kongress pasludināja pievienoties tai kolonijas statusā. Sekojošais Padomju Krievijas konflikts ar Ukrainu pastiprināja pretboļševistisko noslieci kongresā.[15] Vienīgā palīdzība, ko Ukraina spēja sniegt savai pašpasludinātajai kolonijai, bija nosūtīt tai grāmatas ukraiņu valodā. Kad kļuva skaidrs, ka arī Zaļās Ukrainas iemītnieki no savas puses nav gatavi doties karot uz Ukrainu tās atbalstam, trešais kongress pieņēma lēmumu iestāties par neatkarīgas ukraiņu valsts izveidi Tālajos Austrumos. Tomēr šai idejai pretojās Sibīriju kontrolējošais pašpasludinātais "balto" virspavēlnieks Kolčaks, kurš pārņēma savā rīcībā jaunveidotos ukraiņu bruņotos spēkus.[16] Ukraiņu vadība par atbildi sāka partizāņu akcijas pret "baltajiem", kuri savukārt arestēja tās līderus. Pēc Kolčaka režīma krišanas ukraiņiem izdevās rast saprašanos ar Aizbaikālu kontrolējošo atamanu Semjonovu par valsti Tālajos Austrumos, kurā ukraiņi, kazaki un burjati baudītu nacionālās un teritoriālās autonomijas tiesības. Taču 1921. gadā boļševikiem izdevās pārņemt savā kontrolē teritoriju.

Padomju varas apstākļos[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1921. gadā Zaļās Ukrainas zemes tika iekļautas Tālo Austrumu Republikas sastāvā, 1922. gadā tās nokļuva PSRS sastāvā un tika sadalītas pa Krievijas PFSR apgabaliem un novadiem. Jau 1922. gadā visi aktīvākie ukraiņu nacionālisti bija arestēti, 1924. gadā Čitā pret gandrīz 200 cilvēkiem sākās tiesas process, kurā tos apvainoja orientācijā uz Rietumiem un sadarbībā ar Ukrainas neboļševistiskajām varas iestādēm.[6] Šis deukrainizācijas process Tālajos Austrumos laika ziņā sakrita ar ukrainizāciju pašā Ukrainā. Pārkrievošanas apstākļos un etnisko represiju dēļ pēc XX gs. 30. gadiem praktiski tika izbeigta ukraiņu valodas oficiāla lietošana. Cilvēku skaits, kas sauca sevi par ukraiņiem Tālajos Austrumos, būtiski neizmainījās, taču to procents vairākkārtīgi kritās (1923. gadā — 346 tūkstoši jeb 34%, 1970. — 377 jeb 7%). Sākoties Perestroikas reformām, atdzīvojās arī ukraiņu nacionālā kustība, kura tomēr vairs nesasniedza tādus mērogus kā 1917.—1918. gados.[6]

Krievijas Federācijas ietvaros[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pastmarku komplekts "Ukrainas Tālo Austrumu Republikas piemiņai". Ukraina, 2021 gads

1992. gadā tika nodibināta Krievijas ukraiņu apvienība, kura tika reģistrēta 1994. gadā, un 1995. gadā Ukraina un Krievija parakstīja līgumu par kultūras sadarbību. 1995. gadā Krievijas Tālajos Austrumos bija 74 ukraiņu organizācijas, 16 no tām reliģiskas, vairums no kurām eksistēja legāli. Tomēr XXI gadsimtā, pieaugot etniskajai spriedzei Krievijā, ukraiņu organizācijas un kultūras iestādes Krievijā, sākot no Maskavas, sāka likvidēt, vainojot tās ekstrēmismā.[17][18] Krievijas ukraiņu apvienība pēc ilgstoša spiediena ar tiesas lēmumu tika likvidēta 2012. gadā.[19] Šādos apstākļos 2002. gada tautas skaitīšanas rezultāti ievērojami atšķīrās no 2010. gada: ja 2002. gadā Piejūras novadā sevi atzina par ukraiņiem 94 tūkstoši cilvēku, tad 2010. gadā vairs tikai 50 tūkstoši cilvēku. Tāpat Habarovskas novadā ukraiņu skaits šajos 8 gados kritās no 49 līdz 27 tūkstošiem cilvēku un Amūras novadā — no 31 līdz 17 tūkstošiem cilvēku.[20][21] Sākās fiziski uzbrukumi ukraiņu aktīvistiem, tā, 2004. gadā Vladivostokā tika noslepkavots ukraiņu kora "Gorļica" un Ukrainas pareizticīgās baznīcas vietējās draudzes vadītājs A. Kriļs.[22][23]

Pēc Krievijas militārās iejaukšanās Ukrainā sākuma 2014. gadā atlikušie Tālo Austrumu ukraiņi vairumā demonstrē lojalitāti Krievijai.[7]

Zaļā Ukraina daiļliteratūrā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1936. gadā ukraiņu rakstnieks Ivans Bagrjanijs , kuram bija piespriesti pieci gadi koncentrācijas nometnēs, aizbēga un slēpās Zaļajā Ukrainā. Šī dzīves perioda iespaidi atspoguļoti 1944. gadā rakstītajā romānā „Zvēru ķērāji” (vēlāk pazīstams arī kā “Tīģeru ķērāji”).

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ «Далекий Схід» — Харбин, 1931.
  2. ↑ Синяков С. Украинская история как пространство современного творчества Arhivēts 2017. gada 8. augustā, Wayback Machine vietnē. (рус.) // Вісник Національного технічного університету України «Київський політехнічний інститут». Філософія. Психологія. Педагогіка : науковий журнал. — Київ, 2011. — В. 2. — С. 151−158. — ISSN 0201-744X Киевский политехнический институт
  3. ↑ «Історична правда. Унікальні спогади українців у Росії». ЗІК. 24.08.14.
  4. ↑ Білий Д. Д. Малиновий клин (Нариси з історії українського населення Кубані) — Київ: Україна, 1994.
  5. ↑ Сергійчук В. Українці в імперії — Київ: 1992.
  6. ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 Алексей Волынец Дальневосточная Украина Arhivēts 2015. gada 22. maijā, Wayback Machine vietnē. // Русская планета, 21 мая 2014.
  7. ↑ 7,0 7,1 «Закитайщина». «Другая Украина» на Дальнем Востоке
  8. ↑ Приморская обл. // Первая всеобщая перепись населения Российской Империи 1897 г. Распределение населения по родному языку и регионам. Demoscope Weekly. — ISSN 1726-2887
  9. ↑ Кабузан В. М. «Переселення українців у Далекосхідний край» // Український історичний журнал. — 1971.
  10. ↑ 10,0 10,1 «В'ячеслав Чорномаз. Українці на Далекому Сходi (1883-1922)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 6. aprīlī. Skatīts: 2014. gada 6. aprīlī.
  11. ↑ Меньшиков A. A. Материалы по обследованию крестьянских хозяйств Приморской области. — Саратов, 1912.
  12. ↑ Дальне-Восточный край // Всесоюзная перепись населения 1926 года. Национальный состав населения по регионам РСФСР. Демоскоп Weekly. — ISSN 1726—2887
  13. ↑ Литературная энциклопедия / В. М. Фриче, А. В. Луначарский. — Москва: Издательство Коммунистической академии, 1929—1939. — Т. 11
  14. ↑ Андрусяк М., 1931
  15. ↑ Енциклопедія Сучасної України
  16. ↑ За Сибирью, где солнце всходит, или почему не состоялась в зеленом Клине вторая Украина
  17. ↑ Основатель украинской библиотеки в Москве: Директор — экстремистка? Абсурд. Ее назначили для очистки от украинского национализма
  18. ↑ Чому Росія взялася за ліквідацію українських організацій?
  19. ↑ «Аскольд С. Лозинський: Росія в наступі». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 21. februārī. Skatīts: 2019. gada 2. aprīlī.
  20. ↑ «Население по национальности и владению русским языком по субъектам Российской Федерации (2002)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006. gada 4. novembrī. Skatīts: 2019. gada 2. aprīlī.
  21. ↑ «Население по национальности и владению русским языком по субъектам Российской Федерации (2010)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 24. jūlijā. Skatīts: 2019. gada 2. aprīlī.
  22. ↑ ІІІ. Вбивства активістів українського культурно-просвітнього руху
  23. ↑ Про Анатолія Криля

Literatūra un dokumenti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Zaļā_Ukraina&oldid=3991926"