Zemgales hercogiste
| |||||||||||||||||||||||||||||
Zemgales hercogiste (latīņu: Ducatus Semigalliae) bija patstāvīga valsts, kas īslaicīgi pastāvēja 1596. — 1622. gadā pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes sadalīšanas. Tās galvaspilsēta bija Jelgava, bet valdnieks bija hercogs Frīdrihs Ketlers. Arī pēc apvienošanas līdz pat 1642. gadam hercogiste bija sadalīta Zemgales un Kurzemes daļās.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc 1254. gadā noslēgtajiem Upmales un Zemgales dalīšanas līgumiem agrākā Zemgales bīskapija tika sadalīta starp Rīgas arhibīskapu un Livonijas ordeņa mestru. Pēc Zemgaļu sacelšanās apspiešanas visu Zemgales teritoriju ieguva Livonijas ordenis, kas to iekļāva Jelgavas komturijas sastāvā, no kuras vēlāk izdalīja Dobeles komturiju un Bauskas fogtiju. Pēc Viļņas ūnijas noslēgšanas un Livonijas ordeņa likvidēšanas Zemgali iekļāva jaunizveidotajā Kurzemes un Zemgales hercogistē.
Kaut arī hercoga Gotharda testamentā bija noteikts, ka Kurzemes un Zemgales hercogisti nedalīti ar vienādām tiesībām mantos viņa abi dēli, tādēļ pēc tēva nāves 1587. gadā Frīdrihs līdzās nepilngadīgajam brālim Vilhelmam kļuva par Kurzemes un Zemgales hercogistes valdnieku.
1596. gadā, kad Vilhelms sasniedza pilngadību, abi brāļi Hofcumberges pilī pie senā Zemgales ķēniņu Tērvetes pilskalna noslēdza līgumu par hercogistes sadalīšanu divās daļās - Frīdrihs kļuva par Zemgales hercogu ar rezidenci Jelgavas pilī, bet Vilhelms par Kurzemes hercogu ar rezidenci Kuldīgas pilī. 1598. gadā Kurzemes un Zemgales feodālais seniors Polijas karalis un Lietuvas dižkunigaitis Sigismunds III Vāsa apstiprināja hercogistes sadalīšanu.
Frīdriha vadībā 300 vīru lielais Zemgales hercogistes jātnieku karaspēks piedalījās Salaspils kaujā (1605). Zemgales muižnieku 1615. gadā Aucē sasauktajā Zemgales landtāgā hercoga Frīdriha vietā ieradās hercogs Vilhelms, kas pieprasīja landtāgu pārcelt uz Jelgavu. Jelgavas landtāgā radušos strīdu dēļ 1615. gadā pēc hercoga Vilhelma pavēles tika nogalināti divi viņa niknākie opozicionāri brāļi Magnuss un Gothards Noldes. Tādēļ 1617. gada 4. aprīlī Skrundas pilī sanākušajā Kurzemes landtāgā hercogam Vilhelmam atņēma hercoga titulu un uz visiem laikiem izraidīja no hercogistes. Viņa vietā par Kurzemes hercogu 1618. gadā tika ievēlēts Frīdrihs, kurš apstiprināja jaunu hercogistes pārvaldes konstitūciju Formula regiminis, kas piešķīra daudz lielākas tiesības muižniekiem.
Vienotas hercogistes atjaunošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Poļu-zviedru kara (1600-1629) laikā 1622. gadā Zemgales hercogistes teritoriju ieņēma zviedru karaspēks un Frīdrihs bija spiests pārcelties uz Kuldīgas pili. Jelgavas pilī 1622. gada novembrī tika parakstīts Jelgavas pamiers, pēc kura Piltenes apgabals palika Polijas-Lietuvas kopvalsts tiešā kontrolē, bet Kurzemes un Zemgales hercogiste turpināja pastāvēt kā vienots suverēns Polijas—Lietuvas lēnis. Tā kā hercogam Frīdriham nebija pēcnācēju, tādēļ 1625. gadā viņš ierosināja landtāgā jautājumu par Vilhelma dēla Jēkaba atzīšanu par troņmantinieku. Hercogistes padome piekrita tam un par viņa mantinieku kļuva hercoga Vilhelma dēls Jēkabs Ketlers, kas 1638. gadā kļuva par hercogistes Kurzemes daļas līdzvaldnieku. Pēc hercoga Frīdriha nāves 1642. gada 16. augustā hercogs Jēkabs tika apstiprināts par apvienotās Kurzemes un Zemgales hercogu.