Upmales dalīšanas līgums

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Upmales dalīšanas līguma teksts ietverts Latvijas Vēstures institūta apgāda izdotajā dokumentu krājumā "Senās Latvijas vēstures avoti" (1937-1940).

Upmales dalīšanas līgums ir 1254. gada aprīlī sastādīts Latvijas viduslaiku vēsturei nozīmīgs dokuments, kas kā latīņu valodā rakstīts pergaments ar septiņiem zīmogiem līdz 1935. gada septembrim glabājās 1818. gadā Johana Frīdriha fon Rekes dibinātajā Kurzemes provinces muzejā Jelgavā, pēc tam Valsts arhīvā Rīgā.

Līguma nozīme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saskaņā ar šo līgumu Rīgas arhibīskapija ieguva Zemgales novada Upmales zemes Lielupes labajā krastā līdz pat sēļu zemei Medenei un zemes Lielupes (tagad - Mūsas) augštecē līdz pat Upītes un Saules zemei tagadējā Lietuvas teritorijā. Savukārt Livonijas ordenis ieguva Lielupes kreisā krasta zemes līdz Garajai salai (tagadējai Jelgavai vai arī Salas pagastam[1]).

Līguma priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1251. gadā Romas pāvesta Inocenta IV kūrijas kardinālbīskapu kolēģija izskatīja Zemgales bīskapijas jautājumu un nolēma, ka tā likvidējama un tās teritorija pievienojama Rīgas bīskapijai: ievērojot Rīgas bīskapijas nopelnus kristietības izplatīšanā un šaurās robežas, kas kavē atvairīt pagānu uzbrukumus, Zemgale tika pievienota Rīgas diecēzei un viņas bīskapam šai zemē tika piešķirta pilnīga tiesas vara ar visām laicīgām un garīgām tiesībām, izņemot Zemgales trešo daļu, kas kā līdz tam arī turpmāk piederēja Vācu ordenim ar desmito tiesu un visām laicīgām tiesībām; tā kā Zemgale bija par mazu, lai uzturētu savu bīskapu, tad tika nolemts, ka turpmāk tai vairs tāda nebūs, bet Maincas archibīskapa nezināšanas dēļ par Zemgales bīskapu ieceltais Liecelburgas Indriķis tika pārvietots uz vakanto Kursas bīskapiju, bet ar nosacījumu, ka viņam Kursā piederēs tikai viena trešdaļa ar laicīgo un garīgo tiesas varu un visām tiesībām, kamēr divas trešdaļas ar desmito tiesu un laicīgo tiesas varu paturēs Vācu ordenis [..]"

Dokumenta teksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Alberts, no Dieva žēlastības Igaunijas, Livonijas, Prūsijas un Rīgas baznīcas virsbīskaps, un Vācu mestrs Eberhards, Vācu ordeņa virsmestra vietnieks Livonijā, visiem, kam šī grāmata nonāks rokās, sūta sveicienu Jēzus Kristus vārdā.

Darām zināmu visiem, ka miera un labas saskaņas dēļ starp mums un Vācu ordeņa brāļiem, vienojoties ar Rīgas domkapitulu, zemi, kas saucas Upmale, piesaukuši Svētā Gara žēlastību, laimējot, sadalām trīs daļās. Kādi novadi un īpašumi piekrīt virsbīskapam un kādi brāļiem, ar šo grāmatu esam parūpējušies atzīmēt uz mūžīgiem laikiem.

  • Tātad pirmā Upmales daļa sākas no tās upes, ko sauc par Lielupi (Semegallera), krasta, kas vērsts pret Daugavu, līdz upītei, ko sauc par Mēmeli, un ejot gar šās upītes labo krastu uz augšu līdz Medenes robežām.
  • Otrā daļa atrodas starp Mēmeles kreiso krastu un Lielupes augšdaļu līdz tā sauktam Vēra mežam (ad silvam, que Vere dicitur) un tad gar abiem Lielupes krastiem uz augšu līdz Upītes un Saules novadu robežām. Šīs abas daļas uz mūžīgiem laikiem piekritīs virsbīskapam un viņa mantiniekiem.
  • Trešā daļa sākas no pieminētā meža gar Lielupi uz leju līdz garas salas galam, ko parasti sauc par Garo salu (Longum Holmen vulgariter appellatur); šīs daļas lejpus meža ir atdalītas ar Lielupi līdz Plānes novadam, kas arī pieder augšējai daļai, un no šā novada līdz iekoptai kaimiņu zemei; šī daļa piekrīt Vācu ordeņa brāļiem, ar desmito tiesu, baznīcu patronāta tiesībām, mūžīgā valdījumā ar visām tiesībām un laicīgiem labumiem, izņemot tās tiesības, ko var izlietot vienīgi virsbīskaps vai virsdiakons.

Dots tā Kunga 1254. gada aprīļa mēnesī, mūsu pontifikāta pirmajā gadā. Šī akta liecinieki ir tie, kuru zīmogi zemāk piekārti: Holšteinas grāfs Gerhards, bruņinieks Oto no Barmenstedas, franciskāņu ordeņa gardiāns, brālis Alberts, dominikāņu ordeņa priors, brālis Arnolds, Rīgas prāvests Hermanis ar savu domkapitulu un citi jo daudzi klēriķi un laji. Lai tomēr viss šis paliktu neapstrīdamā spēkā, šo grāmatu apstiprinām, piekarot mūsu un Vācu mestra Eberharda, kas tai laikā bija Vācu ordeņa virsmestra vietnieks Livonijā, zīmogu". [2]

Līgumā minētie vietvārdi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Estonia - Igaunija,
  • Lyvonia - Livonija,
  • Pruscia - Prūsija,
  • terra, que Opemele dicitur - zeme, ko sauc par Upmali,
  • aqua, que dicitur Semegallera - upe, ko sauc par Lielupi (iespējams, ka arī Mūsas upi toreiz sauca par Semegallera - vācu: Semigaller Aa),
  • Duna - Daugava,
  • rivulus, que Memela dicitur - upele, ko sauc par Mēmeli,
  • Medene - Medene,
  • silva, que Vere dicitur - mežs, ko sauc par Vēri,
  • terra Opiten - Upītenes zeme,
  • terra Saulen - Saulenes zeme,
  • longa insula, que Longum Holmen vulgariter appellatur - gara sala, ko tautā dēvē par "Garo Holmu" (vācu: Lange Holm),
  • terra, que Plane dicitur - Plānes zeme.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]