Jelgavas pamiers

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Jelgavas pilsētas un cietokšņa plāns (no Zviedrijas kara arhīva 17. gs.).

Jelgavas pamiers (poļu: Rozejm w Mitawie, zviedru: Stilleståndet i Mitaw) bija pagaidu izlīgums starp karojošajām pusēm Poļu-zviedru kara (1600-1629) trešā posma (1620—1622) noslēgumā. Pamieru 1622. gada novembrī Jelgavas pilī parakstīja Zviedru Vidzemes ģenerālgubernators Jakobs Delagardijs un Lietuvas hetmanis Kristaps Radvils.

Sarunas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1622. gada 5. jūlijā lietuviešiem izdevās atgūt Jelgavu un 17. jūlijā zviedru karalis Gustavs II Ādolfs ierosināja Jelgavas pilī sākt pamiera sarunas. Sarunu sākumā karalis piedāvājis Lietuvas hetmanim Kristapam Radvilam noslēgt pret Poliju vērstu Zviedrijas-Lietuvas ūniju, bet Kristaps Radvils pieprasīja atdot zviedru ieņemto Rīgu. Gustavs Ādolfs pārtrauca sarunas, tomēr pēc hercoga Frīdriha ierosmes tās atsākās 26. jūlijā. Zviedri pieprasīja brīvas armijas pārvietošanās tiesības Kurzemes un Zemgales hercogistes teritorijā, Kurzemes ostu brīvu izmantošanu, aizliegumu hercogistē ierīkot poļu-lietuviešu kara nometnes un cietokšņos uzņemt poļu karavīrus, kas jāapstiprina arī Polijas karalim.

Savukārt hercogs Frīdrihs sarunu laikā centās panākt Kurzemes un Zemgales hercogistes neitralitātes statusa atzīšanu no Zviedrijas un Lietuvas pusēm. Abu valstu armiju pārvietošanai starp Lietuvu un Zviedru Vidzemi viņš piedāvāja BiržuSēlpils ceļu un pieprasīja atdot okupētās Bauskas, Jelgavas un Tukuma pilis. Ostas viņš bija gatavs atvēlēt brīvai tirdzniecībai, bet ne armijas ievešanai, savukārt Polijas karaļa piekrišanu solījās iegūt tuvākā seima laikā.[1] Lai atbalstītu savu vīru pamiera sarunās, Hercogiene Elizabete Magdalēna izvērsa plašu saraksti ar dažādu valstu valdniekiem un viņu sievām.[2]

Pamiera nosacījumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Polija—Lietuva piekrita uz laiku atteikties no zviedru ieņemtās Vidzemes daļas, jo 1621. gada 16. septembrī zviedru karaspēks pēc mēnesi ilga aplenkuma bija ieņēmis Rīgu. Pamiers paredzēja, ka tikai Pārdaugavas hercogistes dienvidu daļa (Latgale) paliek Lietuvas tiešā kontrolē. Kurzemes un Zemgales hercogiste turpināja pastāvēt kā suverēns Polijas—Lietuvas lēnis.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]